Investējot kultūrā, līdzekļi atgriežas. Saruna ar EP deputātēm 2
Sagaidot desmit gadus, kopš Latvija iestājusies Eiropas Savienībā, saruna ar divām Eiropas Parlamenta deputātēm, Kultūras un izglītības komisijas pārstāvēm Dorisu Paku un Helgu Tripelu.
– Ko pirms brauciena šurp zinājāt par mūsu kultūru?
D. Paka: – Pirms brauciena, protams, zināju, ka Rīga šogad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, un mēs komitejā vienmēr apmeklējam dažādas Eiropas kultūras galvaspilsētas. Šī ir mana pēdējā vizīte, jo drīz beigsies mūsu pilnvaru termiņš.
Atbraucām, lai apskatītu, kā Rīgai veicas ar Eiropas kultūras galvaspilsētas sarīkojumiem, un vienmēr šajās vizītēs cenšamies arī vairāk uzzināt par to, ko valsts paveikusi mūsu pārstāvētajās jomās kopumā. Mums bija tikšanās ar kultūras ministri, ar Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāru, un esmu ļoti iepriecināta, ka Latvija pēdējos gados tik ļoti daudz izdarījusi izglītības jomā, īpaši attīstot dažādus sadarbības projektus un izmantojot struktūrfondus.
H. Tripela: – Es jau iepriekš mazliet zināju Latvijas kultūru, jo nāku no Brēmenes, kas ir Rīgas sadraudzības pilsēta, un sāku Latviju apmeklēt jau kopš 2000. gada sākuma. Latvijā ir ļoti augstas kvalitātes kultūras dzīve, īpaši tas attiecināms uz mūziku, teātri, jums ir laba literatūra, grāmatniecība, un Eiropas kultūras galvaspilsēta šogad ir ļoti liela iespēja Rīgai.
D. Paka: – Patlaban esam sākuši jaunu programmu “Creative Europe”, un es ļoti priecājos redzēt, ka jūsu valstī ir tiešām liela interese par kultūru, esat ieinteresēti mūzikā, un tas rada kultūras atmosfēru. Pirmdienas vakarā (24. marts. – L. K.) apmeklējām studentu operu – tas bija neticami! Tik aizrautīgs, dzīvības pilns priekšnesums! Tādēļ esmu pārliecināta, ka Rīga ir īstā Eiropas kultūras galvaspilsēta, kultūras valsts, šovasar tik daudz cilvēku atbrauks, lai piedalītos vai noklausītos Pasaules koru olimpiādes koncertus. Ir lieliski, ka šāds notikums pulcē klausītājus. Esmu sev apsolījusi, ka atgriezīšos šurp privāti, kopā ar ģimeni – ne šogad, jo viss jau saplānots, bet nākamajā vasarā noteikti.
– Runājot par Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu, laiku pa laikam tiek izteiktas bažas, ka tā ir mazliet nepilnīga tieši infrastruktūras ziņā – nav laikmetīgās mākslas muzeja, trūkst akustiskās koncertzāles, arī Nacionālā mākslas muzeja centrālā ēka šobrīd apmeklētājiem slēgta…
– Par to nu gan jums nevajadzētu raizēties, jo, ziniet, kultūra nebūt nav tik cieši saistīta ar infrastruktūru. Galvenais tomēr ir saturs, ar kuru piepilda Eiropas kultūras gadu. Ir daudzas valstis, kurās iepriekšējos gados uzceltas jaunas kultūras ēkas, taču tās netiek piepildītas, apdzīvotas.
Jums patlaban nav iespējas uzcelt jaunu laikmetīgās mākslas muzeju. Galvenais, ka pie jums notiek laikmetīgās mākslas izstādes. Krīze vēl nav beigusies, un svarīgākais, par infrastruktūru rūpējoties, neaizmirst cilvēkus, kas strādā kultūras nozarēs.
Es aplūkoju jauno bibliotēkas ēku, tā ir brīnišķīga, līdzās savām pamatfunkcijām tā piedāvās ļoti plašas iespējas. Tajā ir arī koncertzāle. Vai šajā brīdī jums tiešām vajag jaunu akustisko koncertzāli? Ja nav naudas, nevajag censties izdarīt neiespējamo, kamēr algas vēl nav atgriezušās pirmskrīzes līmenī, nevajag prasīt no valdības neiespējamo. Turklāt jums ir tik skaista pilsēta, pārpilna ar jūgenda arhitektūru. Es, protams, biju par to dzirdējusi un lasījusi, taču to ieraudzīt savām acīm ir gluži kas cits. Tas ir dārgums, ar kuru jums vajadzētu lepoties, kuru vajadzētu kopt un saglabāt. Un uzturēt šādas ēkas – tas ir dārgs prieks.
– Jautājums par naudu ir vienmēr aktuāls: politiķi jebkurā brīdī var pajautāt, kādēļ piešķirt līdzekļus kultūrai…
H. Tripela: – Jā, politiķi mēdz aizmirst, ka runa nav tikai par naudu, bet galvenokārt par radošumu. Investējot kultūrā, līdzekļi atgriežas – cilvēki iet uz restorāniem, apmeklē teātrus, un nauda ieplūst valsts budžetā. Tādēļ “Creative Europe” ne tikai piešķir naudu, bet arī stimulē dalībvalstu pašu atbalstu radošajām industrijām, kurās kopumā strādā vairāk iedzīvotāju nekā, piemēram, auto ražošanā vai ķīmiskajā rūpniecībā. Ir absolūti nepieciešams skaidrot, ka kultūra nav naudas izdošana, bet gan investīcija, kas atmaksājas.
– Programmai “Creative Europe” ir kāda īpatnība: tā gan finansē starpvalstu sadarbību, bet neatbalsta pat tādas nacionālās kultūras daļas, kas atzītas par nozīmīgām Eiropas mērogā – Latvijā, sacīsim, Dziesmu un deju svētki vai suitu mantojums Kurzemē…
– Mēs nedrīkstam atbalstīt vietējo kultūru. Tas ir kompetenču jautājums. Mēs drīkstam strādāt tikai ar Eiropas pievienoto vērtību, pārrobežu sadarbību, tādēļ mums jācenšas šajā jomā izdarīt visu, ko varam. Tas arī nemainīsies, jo dalībvalstis, piemēram, Vācijas federālās zemes, ļoti aizstāv savas tiesības lemt par nacionālās kultūras un izglītības jautājumiem.
Taču es ļoti labi saprotu šādu jautājuma nostādni, jo diezgan bieži dalībvalstu pārstāvji jautā, vai iespējams saņemt tiešu finansiālu atbalstu nacionāla mēroga projektiem. Nē, tas tiešām nav iespējams; vienīgā iespēja finansēt lokālo identitāti ir tad, ja uz tās pamata izveidojat sadarbības projektu – dodaties pie citas valsts iedzīvotājiem un sakāt: mēs to darīsim kopā. Un, protams, ir arī citas programmas – piemēram, “Eiropa pilsoņiem”, kuras ietvaros var saņemt atbalstu atmiņas projektiem.
– Jūs pieminējāt, ka pirms atbraukšanas šurp īsti nezinājāt par Rīgas jūgendu. Tas ir vēl viens iemesls jautāt: cik daudz mēs vispār Eiropā viens par otru zinām?
D. Paka: – Jā, tā ir liela problēma, īpaši starp Austrumeiropu un Rietumeiropu. Rietumnieki bieži nenovērtē, kāda bija atšķirība pēc Otrā pasaules kara beigām: mēs varējām brīvi dzīvot, brīvi attīstīties, kā paši vēlējāmies, kamēr Austrumeiropa palika zem sveša režīma. Šīs zināšanas eiropiešos ir klātesošas, taču ne vispārzināmas. Lai saprastu jūsu politiku un diskusijas, kas jūsu valstī risinās, jāatbrauc šurp. Protams, es vienmēr uzklausu savu kolēģi Sandru Kalnieti (abas politiķes Eiropas Parlamentā darbojas Tautas partijas frakcijā. – L. K.), viņa mums ļoti daudz skaidrojusi, tāpat Landsberģa kungs, arī Igaunijas un Polijas pārstāvji. Jums ir atšķirīga nākotnes uztvere, jo atšķiras jūsu pagātne. Mēs Vācijā to, iespējams, izprotam nedaudz labāk, jo mums ir Austrumvācijas pieredze, taču ir tādas Eiropas valstis, kuras pilnīgi nespēj izprast Austrumeiropas pieredzi. Priecājos, ka mūsu kanclere Angela Merkele nāk no Austrumvācijas, viņas atšķirīgā pieredze rada labāku izpratni, kurā viņa var dalīties arī ar citiem Eiropas kolēģiem.
H. Tripela: – Tā ir viena no programmas “Creative Europe” priekšrocībām, ka dažādu reģionu ļaudis var strādāt kopā, veidot kopīgus projektus, pat ļoti plašus, iesaistot organizācijas pat no sešām dažādām valstīm. Tuvākajos gados tas būs liels izaicinājums – veidot pazīšanās tīklu Eiropā. Jums, protams, ir taisnība: Eiropa ir milzīga, un mums patiešām jāiepazīstas labāk. Tas jāturpina, jo šādi mēs varam atklāt milzīgas kultūras bagātības. Domāju, tas būs nebeidzams process – izzināt, kas notiek dalībvalstīs, veikt kultūras apmaiņu.
– Man reizēm ienācis prātā, ka būtu nepieciešams kas līdzīgs “TV Arte”, bet pieejams visiem ES iedzīvotājiem un plašākā valodu izvēlē…
– Esam diskutējuši par Eiropas mēroga laikraksta izveidi, taču šāda ideja saduras ar praktiskām grūtībām. Piemēram: kādā valodā to veidot? Protams, arī TV kanāli būtu laba doma, taču to izveide nav mūsu komitejas kompetencē, mēs varam tikai iedrošināt dalībvalstis tādus veidot, un, cerams, tuvākajos gados radīsies piedāvājums, kas savienotu dažādas valstis un parādītu, kas tajās notiek. No mana viedokļa, tas būtu ļoti labi, un es ceru, ka Eiropas valstis šo iespēju izmantos.
– Jūs abas nākat no Vācijas pierobežas reģioniem. Vai izjūtat šo savu reģionālo identitāti, un kā?
D. Paka: – Jā, esmu dzimusi Zārlandē, un no mājas, kurā uzaugu, redzama Francija. Mana pirmā pieredze par to, ko nozīmē būt eiropietim, nāk no agras bērnības. 1955. gadā Zārlandē notika referendums, kura jautājums nebija vis, vai vēlamies atgriezties Vācijā, bet gan – vai vēlaties Zārlandei īpašu statusu. Cilvēki bija ļoti aizdomīgi, un vairāk nekā 60 procenti nobalsoja pret to. Tomēr Francija izrādīja augstsirdību un ļāva Zārlandei pašai izvēlēties savu ceļu. Tas bija ļoti eiropeisks žests, jo Francija taču varēja arī neko nejautāt, saglabājot Zārlandei to pašu pusokupēto, pusbrīvo statusu. No tā brīža manī sākās izpratne par to, kas ir Eiropa. Es vēl esmu uzrādījusi pasi, šķērsojot robežu, bet mans dēls to nekad nav darījis.
H. Tripela: – Manuprāt, Eiropā ir ļoti spēcīgs reģionālisms. Man jau bērnībā bija skaidrs, ka ir viegli nokļūt līdz robežai, viegli to šķērsot. Šī sajūta ir klātesoša visos pierobežas reģionos, un man liekas – tā ir viena no Eiropas bagātībām, ka tā rūpējas par reģionālajām identitātēm, reģionālās kultūras bagātību. Mums ir ļoti daudz pierobežas reģionu, tādēļ pārrobežu sadarbība un izpratne par to, ko viņi var dot kopīgajai Eiropas identitātei, ir ļoti nozīmīga.
Vizītkarte
DORISA PAKA
Dzimusi 1942. gadā Šifveilerā (Vācija).
Vācu politiķe, Eiropas Parlamenta deputāte kopš 1989. gada no konservatīvās Kristīgo demokrātu apvienības.
Kultūras un izglītības komitejas vadītāja.
HELGA TRIPELA
Dzimusi 1958. gadā Mērsā (Vācija).
Vācu politiķe, Eiropas Parlamenta deputāte kopš 2004. gada no Zaļās partijas.
Kultūras un izglītības komitejas vadītājas vietniece.
