Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. jūlijs, 2014
Drukāt

“Īpašo noskaņu radītu pati dziesma”


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Emociju kulmināciju iespējams piedzīvot, vien pašiem piedaloties Dziesmu un deju svētkos.

Mūsu lasītāja Regīna Cīrule 4. jūlija “Lasītāju balsīs” uzstāj, ka Rīgā nepieciešams Dziesmu svētku muzejs. Tieši šobrīd, kad galvaspilsētā sabraukuši koristi no pasaules malu malām, tāda muzeja neesamība izjūtama jo īpaši. “Lepojamies, ka mums ir tādi svētki, bet uzskatāmi parādīt, ko tas nozīmē un kādi tie ir, nevaram,” spriež R. Cīrule. 
Lasītājiem jautāju, vai mums vajadzīgs Dziesmu svētku muzejs.

Brigita Liepiņa Valmieras novadā: “Jāņem vērā, ka mūsu valstij šobrīd nav tādu līdzekļu, ko atvēlēt vēl viena muzeja veidošanai. Droši vien tad būtu jābūvē jauna ēka, tā būtu vispareizāk. Domāju, ka jau pašreizējo muzeju krājumos ir ne mazums materiālu, kas attiecas uz Dziesmu svētkiem. Tie tikai jāpopularizē. Šodien redzams, cik daudz paveicis Kocēnu novads, lai atgādinātu, ka Dikļu mācītājmuižas parkā pirms 150 gadiem Juris Nei­kens noorganizēja pirmos dziedāšanas svētkus, kas aizsāka Dziesmu svētku tradīciju. Patiesībā mums, latviešiem, Dziesmu svētku vēsture ir asinīs.”

Andris Ludvigs Bauskas novadā: “Lai gan pašam nav nācies piedalīties Dziesmu un deju svētkos, tomēr šķiet, ka tādam muzejam jābūt. Šiem svētkiem jau vairāk nekā 140 gadu, turklāt tie iekļauti UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Ja būtu muzejs, varētu parādīt tūristiem gan foto, gan video materiālus, lai rastos kāds priekšstats par lielo sadziedāšanos. Protams, šādā muzejā vajadzētu kiosku vai grāmatu galdu, kur nopirkt šai tēmai atbilstošus suvenīrus, fotoalbumus un dziesmu ierakstus.”

Ariadna Staprāne Rīgā: “Noteikti tāds muzejs būtu vajadzīgs, lai gan jāatzīst, ka mums Latvijā jau ir bezgalīgi daudz dažādu mazu un lielu muzeju. Tāpēc domāju, vai mazos muzejus, kas tematiski saistīti, nevarētu apvienot zem vienas cepures, vislabāk vienā ēkā. Tad arī no ekonomiskā viedokļa tie būtu vienkāršāk apsaimniekojami, bet skolu pedagogiem būtu ērtāk savus skolēnus vienā reizē iepazīstināt uzreiz ar vairākām kultūras un mākslas nozarēm.”

Alda Alberte Tirzā: “Esmu piedalījusies visos Dziesmu un deju svētkos kopš 1973. gada, kad tika svinēta to simtā jubileja. Nupat dziedājām arī Pasaules koru olimpiādes lielajā koncertā Meža­parkā. Visi jūsmo par ārzemju kolektīviem, bet es esmu sajūsmā par mūsu cilvēkiem. Par viņu veidoto scenogrāfiju, režiju, horeogrāfiju, dziesmu izvēli. Mūsu tauta talantiem tik bagāta! Varētu teikt Imanta Ziedoņa vārdiem, ka Dziesmu svētki jau ir katrā no mums. Ja tiešām gribētu veidot tādu muzeju, tad tam jābūt atšķirīgam no visiem citiem. Tur visu laiku būtu jāskan dziesmai, kādam jādzied, bet ne tikai ierakstos. Īpašo noskaņu radītu pati dziesma.”

Komentārs


Dzintars Gilba, Rakstniecības un mūzikas muzeja pētniecības nodaļas vadītājs: “Šī ideja par Dziesmu svētkiem veltītu muzeju nav nekas jauns. Ikreiz, tuvojoties kārtējiem Dziesmu un deju svētkiem, tā atkal un atkal uzvirmo. Šajā sakarā esmu vadījis vairākas diskusijas par šo tematu, tomēr pie vienota slēdziena neesam nonākuši. Daudz šo svētku piemiņas iemūžināšanai paveikts Dikļos, savas ieceres vēlas īstenot madonieši Haralda Medņa dzimtajās mājās, bet Mežaparkā veidotas atsevišķas ekspozīcijas ar svētku vēsturiskajām relikvijām. Tās ikdienā glabājas dažādos muzejos Rīgā, bet arī novadu muzejos ir interesanti materiāli. Tomēr šaubos, vai ar tiem vien iespējams radīt to vienreizēji fantastisko emociju kulmināciju, ko piedzīvojam, svētku reizēs paši esot Mežaparka Lielajā estrādē. To nevar nodot otram ne ar foto, ne ar kino vai video materiālu starpniecību.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+