Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
31. marts, 2015
Drukāt

Īpašumu lieta pašu ebreju strīda ēnā (19)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Rabīna Menahema Barkahana vadītā Rīgas un Latvijas ebreju reliiskā draudze un biedrība "Šamir" neietilpst Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomē. "Šamir" ieskatā padomei nav juridiska pamata pretendēt uz visiem ebreju īpašumiem. Turklāt "Šamir" pārstāvis Aldis Alliks arī piebilst, ka draudze "Šamir" nav lūgusi ārvalstu pārstāvjiem vai kādām starptautiskajām organizācijām izdarīt spiedienu uz Latvijas valdību.

Šodien Latvijā atkal ierodas ASV īpašais sūtnis holokausta jautājumos Nikolass Dīns. Iepriekš mūsu valstī jau vismaz trīs reizes pabijis sūtnis Duglass Deividsons. Lai apspriestu holokausta laika ebreju kopienas sabiedriskā un reliģiskā īpašuma restitūcijas jautājumu, Dīns tiksies ar premjerministres biroja, Saeimas, Ārlietu ministrijas, kā arī Latvijas ebreju kopienas pārstāvjiem. Šīs vizītes, protams, nav nejaušas, tāpat kā nav nejaušs Ebreju draudžu un kopienu padomes spiediens uz Latvijas politiķiem par ebreju īpašumu restitūciju. Padomi vada viena no Latvijas turīgākajām personām, ziedotājs vairākām Latvijas partijām, Rietumu bankas valdes priekšsēdētājs Arkādijs Suharenko. Īpašumu jautājums kopš šā gada sākuma atkal aktualizēts Saeimā.

Pirms Dīna vizītes Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kalniņš man teica, ka ebreju īpašumu restitūciju, par kuru atbild viņa vadītā komisija, risināšot ilgstoši, jo ir daudz neskaidru jautājumu. “Tas jādara taisnīgi un tautai saprotami, lēni un sistemātiski jāiet cauri visiem aizspriedumiem un argumentācijai,” sacīja Kalniņš.

Turpretī Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Krupņikovs, kurš piedalās Saeimas Ārlietu komisijas sēdēs, vēlas, lai ebreju īpašumu lietu atrisinātu vienā piegājienā, nevelkot garumā. Un viens piegājiens nozīmētu to, ka nespriestu par pieciem īpašumiem, par kuriem jau sagatavoti likumprojekti, bet gan par 275 īpašumiem. D. Krupņikovs: “Mēs tos gribam izvērtēt un vienreiz šai lietai pielikt punktu. Kopā ar Saeimas deputātiem un juristiem vajadzētu apsēsties pie viena galda un vienoties – ja nav iespējams atdot īpašumu, tad varētu atlīdzināt kadastrālo vērtību. Ja agrāk bija runa par 45 miljoniem eiro, tad patlaban tā summa ir krietni mazāka, jo no saraksta ir izņemti tie īpašumi, kuri pieder privātpersonām. Latvijā tāpat kā Lietuvā vajadzētu veidot ebreju atbalsta fondu līdzīgu kā Kultūrkapitāla fonds. Nauda atrastos Valsts kasē, un to pārraudzītu Finanšu ministrija. Desmit gadu garumā valsts ieskaitītu noteiktu naudas summu kā atlīdzību par zaudētajiem īpašumiem. Naudu tērētu dažādiem projektiem, uz to varētu pretendēt arī ārvalstīs dzīvojošie ebreji, ja iesniegtu kādu ievērības cienīgu projektu. Neviens jau nestāvēs ar nazi pie kakla, ja arī kādu gadu finanšu problēmu dēļ tā nauda netiks ieskaitīta.”

Jāpiebilst gan, ka pirms četriem gadiem ASV īpašais sūtnis holokausta jautājumos Duglass Deividsons pēc Saeimas Ārlietu komisijas sēdes žurnālistiem izteicis savu viedokli, ka ebreju kopienai ir jāatdod holokausta laikā atņemtie īpašumi, nevis jāatmaksā nauda.

Likums vienai organizācijai

Taču ne visiem Latvijas sabiedrībā, tajā skaitā arī pašiem ebrejiem, Krupņikova pozīcija ir pieņemama. Ebreju organizāciju vidū nav vienprātības, vai īpašumu atgūšanas prasība ir juridiski pamatota un kam ir juridisks pamats pretendēt uz šiem īpašumiem. Šajā jautājumā nav skaidrības arī Saeimas Ārlietu komisijai, jo tās rīcībā nav pat visaptveroša Latvijas ebreju sabiedrisko un reliģisko organizāciju saraksta. Komisija balstās uz to, ko iesniegusi Ebreju draudžu un kopienu padome, kuras paspārnē esot 34 organizācijas. Ebreju īpašumu lietu sarežģī arī domstarpības, kas radušās starp Suharenko vadīto organizāciju un rabīnu Menahemu Barkahanu, kurš ir Rīgas un Latvijas ebreju reliģiskās draudzes un biedrības “Šamir”, Rīgas geto un Latvijas Holokausta muzeja valdes priekšsēdētājs. Konflikts ir aizgājis pat līdz tiesai – “Šamir” vērsusies ar prasību pret Ebreju draudžu un kopienu padomi par izlikšanu no telpām Rīgā, Stabu ielā. Strīds notiek arī par to, kura ebreju organizācija ir tiesīga pārstāvēt visus Latvijas ebrejus.

Advokāts Aldis Alliks, kurš vairāk nekā divdesmit gadus nodarbojies ar īpašumu denacionalizāciju un kurš ir Rīgas un Latvijas ebreju reliģiskās draudzes un biedrības “Šamir” juridiskais padomnieks, uzskata, ka Ebreju draudžu un kopienu padomei nav juridiska pamata pretendēt uz ebreju īpašumiem, jo šī organizācija nepārstāv visus 6700 Latvijā dzīvojošos ebrejus.

A. Alliks: “2007. gadā ir pieņemts un 2008. gadā stājies spēkā Rīgas ebreju reliģiskās draudzes likums (to Aigara Kalvīša valdības laikā izstrādāja Tieslietu ministrija, kuru vadīja Latvijas Pirmās partijas biedrs Guntars Grīnvalds. – M. L.). Likuma 2. pantā ir norādīts, ka “ebreju reliģiskās draudzes nav izveidojušas reliģisku savienību Latvijā”. Neņemot to vērā, Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome ilgstoši ir uzurpējusi ebreju reliģisko draudžu savienības lomu. Minētā padome ir reģistrēta biedrību un nodibinājumu reģistrā kā biedrība. Taču šajā biedrībā Rīgas un Latvijas ebreju reliģiskā draudze “Šamir” neietilpst. Nav saprotams, kādu iemeslu dēļ Latvijas valsts ir “legalizējusi” un tādējādi īpašu statusus piešķīrusi tikai vienai ebreju reliģiskajai organizācijai – Rīgas ebreju reliģiskajai draudzei. Bet Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei ir piešķirts īpašs, reliģisko draudžu savienībai pielīdzinošs statuss. Tas ir pretrunā ar Satversmi un Reliģisko organizāciju likumu.

Rīgas ebreju reliģiskās draudzes statūti apliecina, ka šī draudze dēvē un līdz ar to deklarē sevi kā “ebreju reliģisko centru Latvijā”, turklāt norāda, ka ir “Rīgas ebreju draudzes, kas pastāvēja līdz 1940. gadam, tiesību un saistību pārņēmēja”. Latvijas Republikas likumi un tiesu prakse nekad nav atzinusi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas dibinātu sabiedrisku un reliģisku organizāciju tiesības, pašpasludinot sevi par līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā pastāvējušu sabiedrisku un reliģisku organizāciju “tiesību un saistību pārņēmējiem”. De iure un de facto par tādām var kļūt tikai tad, ja tas tiek atzīts no valsts puses.

Uzskatu, ka tas ir nepamatoti un netaisnīgi un ir jāpārskata likuma atbilstība faktiskajai realitātei. Ar visu pietāti pret jebkuru konfesiju, taču man īsti nerīmējas kopā, ka šī ietekmīgā cilvēku grupiņa, kuru vada viens no Latvijas turīgākajiem cilvēkiem Arkādijs Suharenko, uzskata, ka rabīns Menahems Barkahans ir mazāks ebrejs nekā šie cilvēki.

Starp valsti un Rīgas ebreju reliģisko draudzi 2006. gadā ir noslēgts līgums (to parakstīja toreizējais tieslietu ministra pienākumu izpildītājs Krišjānis Peters un Rīgas reliģiskās ebreju draudzes vadītājs Davids Kagans. – M. L.), kura preambulā ietverta norāde, ka valsts atzīst “ebreju konfesijas īpašo lomu sabiedrības vērtību sistēmā, kā arī nozīmīgo ieguldījumu sabiedrības morāles un socializācijas procesā”. Tas padara vēl neskaidrāku jautājumu, ar kādām tiesībām “ebreju konfesijas” lomu valsts skatījumā drīkst uzņemties tikai un vienīgi Rīgas ebreju reliģiskā draudze.”

Veterānu asociācija un citi

Kādas organizācijas tad ietilpst Ebreju draudžu un kopienu padomē? Piemēram, viena no organizācijām ir Latvijas Ebreju kara veterānu asociācija. “Kādam taču būtu jānoskaidro, vai tur gadījumā nav biedri, kas sadarbojušies ar VDK un citām represīvajām PSRS institūcijām. Ebrejiem īpašumi tika atņemti padomju laikā, un vai te gadījumā neveidojas dubultā morāle – tie, kas atņēma, tagad tos prasa atpakaļ?” vaicā Saeimas Ārlietu komisijas pārstāvis un premjerministres parlamentārais sekretārs Rihards Kols.

Man izdevās sazināties ar asociācijas vadītāju Zinoviju Segalu. Viņš nerunā valsts valodā un arī to nesaprot. Segals pastāstīja, ka organizācijā esot 80 un 90 gadus veci vīri, kuri Otrā pasaules kara laikā cīnījušies padomju armijas rindās. “Zinu, ka Ebreju draudžu un kopienas vadītājs Arkādijs Suharenko nodarbojas ar ebreju īpašumu restitūcijas jautājumu. Lai nodarbojas! Mums, deviņdesmitgadīgajiem, nekādus īpašumus vairs nevajag. Daudzi ebreji savus īpašumus atguva deviņdesmitajos gados. Piemēram, brāļi Brauni atbrauca no Austrālijas, saņēma atpakaļ savu māju Čaka ielā, kur es dzīvoju, pēc tam pārdeva un aizbrauca atpakaļ uz Austrāliju,” pastāstīja asociācijas vadītājs.

Savukārt Ebreju draudžu un kopienu sastāvā ietilpstošās biedrības “Goraļ” vadītājs Aleksandrs Blumšteins, kurš ir inženiermehāniķis, neslēpa, ka par restitūcijas tēmu nedomājot, esot daudz svarīgāki jautājumi. Viņa vadītā biedrība sastāv no četrām personām, kuras rūpējas par “ebreju etniskās identitātes saglabāšanu un attīstību, tolerances un starpetniskā dialoga veicināšanu sabiedrībā”, kā arī citiem jautājumiem.

Citas organizācijas vadītājs Iļja Krumers koordinē piecu ebreju reliģisko draudžu darbu (“Talsi” , “Beit-Midraš” , “Bnot Isroel”, “Kašruts” un “Skola un māja”), kurās, pēc Krumera sacītā, ir ap 100 personu. Visas šīs draudzes ir reģistrētas vienā dzīvoklī Rīga, Pulkveža Brieža ielā. Koordinators norādīja, ka draudzes pilnībā uzticas Ebreju draudžu un kopienu padomei, jo tā juridiski daudz labāk zinot, kā atgūstami īpašumi.

Deputāts R. Kols ir pārsteigts, ka Ārlietu ministrija, sagatavojot piecus speciālos likumprojektus par piecu īpašumu atdošanu Ebreju draudžu un kopienu padomei, balstījusies uz šīs organizācijas statūtiem. “Statūtus taču var grozīt dienas laikā. Tajos var ierakstīt jebko, jo likumā nav rakstīts, ka tiem jāatbilst objektīvajai realitātei. Neizpratni raisa arī fakts, ka sākotnēji likumprojektos bija rakstīts, ka, gadījumā ja organizācija beidz pastāvēt, īpašumi nonāk valsts rīcībā. Taču šis pants no likumprojekta ir izņemts, kas rada šaubas par pieminētās padomes patieso īpašumu atgūšanas mērķi. Tiesa, restitūcijas lieta ir jārisina, tā nevar karāties gaisā, īpaši zinot, ka tā jau ieguvusi starptautisku skanējumu, bet tajā ir ļoti daudz zemūdens akmeņu, kuri jāceļ ārā un jāapspriež,” saka Kols.

Dīns viesosies arī pie “Šamir”

“Šamir” pārstāvis jurists Alliks uzsvēra, ka patlaban, apspriežot īpašumu restitūciju, vairs netiek runāts par kādām kompensācijām, bet atlīdzību, tiek runāts ne vairs par īpašumu atgūšanu, bet piešķiršanu. “Juristus interesē, kāds ir atlīdzības juridiskais pamats? Vai politiskā griba var būt juridiskās atlīdzības pamats? Ko teiks pārējās nacionālās minoritātes?” vaicā Alliks un atzīst, ka īpašumu pārmantojamības problēma valstī nav līdz galam atrisināta. Gan okupācijas laika Civilkodekss, gan arī pašreizējais Civillikums paredz – ja nav mantinieku, jo visi gājuši bojā, tad neviens juridiski uz īpašumu nevar pretendēt, tas pieder valstij.

“Latvijas valstij nav ne morāla, ne juridiska pienākuma atdot ebreju organizācijām īpašumus, var būt runa tikai par Latvijas valsts labas gribas žestu, turklāt šim labdabīgajam žestam jānāk brīvi. Dīvaini izklausās, ka politiķi saka: mēs gribam šādu žestu izrādīt, bet atnāk cilvēki un diktē, kā tam žestam būtu jāizpaužas. Sak, ja jūs nedarīsiet to un to, tas nebūs nekāds labās gribas žests un mēs ejam mājās. Mulsināja deputātu pazemīgā, lūdzošā pieeja – nu ņemiet savus piecus īpašumus un lieciet mūs beidzot mierā! Ārlietu komisijas deputāti parādīja savu nezināšanu Latvijas vēsturē, izņemot divus deputātus Jāni Dombravu un Rihardu Kolu, kuri manās acīs izcēlās ar to, ka bija pētījuši, lasījuši, iedziļinājušies šajā jautājumā, varēja manīt, ka viņi vēlas izprast situāciju,” tā Alliks. Viņš ir nepatīkami pārsteigts, ka no holokausta viens otrs mēģina taisīt biznesu, iedzīvojoties no savas tautas ciešanām, bet citi, kas te ierodas no ārvalstīm, piemēram, Jefraims Zurofs un viņa domubiedri – Krievijas propagandas rupori – stāsta, ka te atdzimst nacisms.

“Padome, kurai būtu jāapvieno visi Latvijas ebreji, ir pateikusi ļoti skarbus, nepatīkamus, godu un cieņu aizskarošus vārdus gan par rabīnu, gan arī “Šamir”,” saka Alliks.

Savukārt D. Krupņikovs norādīja, ka Latvijā ir divi likumīgi atzīti rabīni un ka Menahems Barkahans neesot to skaitā, jo Tieslietu ministrija viņu neesot reģistrējusi. Taču likums neuzliek par pienākumu ministrijai to darīt – ministrija piefiksē to informāciju, kuru tai iesniedz draudze.

Savstarpējie ebreju organizāciju strīdi ir palikuši zem āmura arī īpašumu lietu. Par savstarpējo nesaprašanos tikšot informēts arī īpašais ASV sūtnis holokausta jautājumos N. Dīns, kurš trešdien viesosies Geto muzejā, sacīja “Šamir” izpilddirektore Viktorija Šaldova.

Pēc Saeimas komisijas pagājušās nedēļas sēdes A. Alliks arī sarunā ar žurnālistiem piebilda: “Draudze “Šamir” nav lūgusi ārvalstu pārstāvjiem vai kādām starptautiskajām organizācijām izdarīt spiedienu uz Latvijas valdību, kā arī nav centusies ar ziedojumiem partijām nostādīt kādus politiķus pozīcijā “esam izdarījuši jums pakalpojumu, un arī jums vajadzētu kaut ko mums pretim”.”

Uzziņa

Ebreju draudžu un kopienu padome

Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes biedri un sadarbības partneri ir 34 ebreju organizācijas no deviņām pilsētām. Padome pārstāv ap 6000 Latvijas ebreju.

Tā izveidota 2003. gadā, lai apvienotu organizācijas, kas darbojās vai atjaunoja savu darbību 90. gadu sākumā, un lai kopīgi attīstītu izglītību, kultūru un sportu, palīdzētu maznodrošinātajiem un risinātu ebreju restitūcijas jautājumu.

Atbilstoši statūtiem padome ir ebreju organizāciju un kopienu, kas pastāvēja Latvijas Republikā līdz 1940. gada 17. jūnijam, juridiskā mantiniece.

Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes biedri:

Rīgas ebreju reliģiskā draudze

Rīgas ebreju kopiena

Rēzeknes ebreju draudze

Ludzas ebreju draudze

Daugavpils ebreju reliģiskā draudze

Daugavpils ebreju kopiena

Liepājas ebreju draudze

Jūrmalas ebreju biedrība

Jēkabpils ebreju kopiena

Jelgavas ebreju biedrība

Ventspils, Kuldīgas un Talsu ebreju biedrība

Ventspils ebreju biedrība “Hevre Hahomim”

Habad-Ļubavič draudze

Ebreju organizācijas – Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes sadarbības partneri:

Atklātais sabiedriskais fonds “Liepājas ebreju mantojums”

Latvijas ebreju – bijušo geto un koncentrācijas nometņu ieslodzīto biedrība

Latvijas Ebreju – kara veterānu asociācija

Ebreju kopienas centrs “ALEF”

Ebreju jaunatnes centrs

Maksa Goldina biedrība “Ebreju kultūras mantojums”

Ebreju slimnīcas “Bikur Holim” biedrība

Ebreju slimnīcas “Linas Hacedek” biedrība

Latvijas ebreju labdarības un sociālās palīdzības centrs “WIZO-Rahamim”

Ebreju reliģiskā draudze “Talsi”

Ebreju reliģiskā draudze “Beit-Midraš”

Ebreju reliģiskā draudze “Bnot Isroel”

Ebreju reliģiskā draudze “Kašruts”

Ebreju reliģiskā draudze “Skola un māja”

Kultūras un izglītības biedrība “Migrash”

Biedrība “Emuna”

Ebreju izglītības un humanitāro projektu atbalsta fonds “Gesher”

Latvijas sporta klubs MACCABI

Latviešu ebreju olimpisko sporta veidu asociācija

Biedrība “Goraļ”

Shvut Ami Baltija, Riga beis midrash Zichron Yitshak Mitin

Avots: Ebreju draudžu un kopienu padome

Draudze un biedrība “Šamir”

Ebreju reliģiskā draudze un biedrība “Šamir” jau vairāk nekā desmit gadus nodarbojas ar Latvijas ebreju mantojuma un holokausta piemiņas iemūžināšanu. Organizācija nenodarbojas ar savu biedru reģistrēšanu.

“Šamir” tika organizēta Izraēlā 1972. gadā, bet Latvijā, sākot no 1991 gada. Biedrība oficiāli reģistrēta 2004. gadā.

Draudzes un biedrības darbībai ir trīs virzieni: sociālais, reliģiskais un izglītības.

Izglītības darbības ietvaros tiek organizēti semināri vēstures skolotājiem un izglītības programmas vecāko klašu skolēniem, izdotas grāmatas, organizēti kultūras pasākumi, izstādes, zinātniskie pētījumi.

“Šamir” flagmaņa projekts ir Rīgas geto un Latvijas Holokausta muzejs. Muzejs atvērts 2010. gada septembrī, un kopš tā laika muzeju apmeklējuši vairāk nekā 40 000 cilvēki no Latvijas un citām valstīm. Organizācijas galvenais mērķis ir iemūžināt bojā gājušo 75 000 Latvijas un 25 000 Rietumeiropas ebreju piemiņu, attīstīt toleranci un veidot demokrātisku sabiedrību.

Avots: “Šamir”

 

Pievienot komentāru

Komentāri (19)

  1. ASV varenākajam tankam vārds ir Abrams. Suharenko žīdi laikam domā, ja Abramsi ir jau Latvijā, tad laiks sākt piesavināties svešus īpašumus. Tur ir jāparēķina vēl, kādā stāvoklī bija īpašums, vai tas bija izmaksāts vai piederēja par parādiem bankai, vai bija parādi par komunālajiem pakalpojumiem, īpašumi kā zināms nolietojas un prasa investīcijas, tad cik lielu naudu ir ieguldījusi valsts šajos īpašumos pa šiem gadiem, ir taču ievilkta gāze, telefons, centrālā apkure, mainīti logi, durvis, jumti, veikti kapitālieguldījumi. Galu galā ne jau Latvijas valsts atņēma, bet Vācija un PSRS mantiniece Krievija laikā, kad tāda Latvijas valsts nemaz nepastāvēja, jāprasa kompensācijas no tiem, kas atņēma, kāda vispār Latvijas valstij var būt atbildība? Latvija atguva neatkarību un viss, ko tā līdz ar to atguva pieder tikai un vienīgi valstij.

    • Es arī varu nodibināt blici un pieņemt statūtus, ka esam Bāāla juridiskie mantinieki un mums pienākas puse Libānas ar visu Izraēlu un daļu Ēģiptes.

  2. €brievi bez kašķa nevar sadalīt žīdu īpašumus?

  3. Suharenko visa šī īpašumu lieta ir tikai vēl viens izgrozāms biznesiņš. Starptautiska mēroga. Kultūra un vēsture te ir tikai fasāde.
    Savukārt Šamir ar savu darbu ir rādījusi tieši pretējo: viņiem tieši vēsture un kultūra ir pirmajā vietā.
    Barkahana kunga teiktajā vispār būtu derīgi ieklausīties. Ne tikai šajā, īpašumu jautājumā. Viņam ir daudzas ļoti atzīstamas idejas.

  4. Ždanoka (ar to otro) pieprasa visiem krieviski runājošiem, kas tik vienreiz ir pačurāis Latvijā – pilsonību. Suhareniko – kur tik žīds ir palukojies – tas ir viņa! Interesanti pie kādas valodas gruppas tie Suharenkovi sevi attiecina? Domāju ka pie krieviskās “lingvistiskās grupas”. Tātad lozungs ir tāds: “Pilsonību un Īpašumu vienlaicīgi” – labs biznes! Patīkami atzīmēt, ka mūsu valsts vīrus viņiem tomēr nav izdevies apstrādāt vajadzīgā līmenī. Laikam domājuši, ka tā nav valsts, bet fašistiska hunta, labāk griezties uzreiz ASV. Kā teica Duglas: ASV mums nepalīdzēs. Redz ka četrus tankus tomēr iedeva. Tagad mēs Krieviju sasitīsim.
    Kas attiecās uz to draudžu sarakstu – pie mums tā kā Meksikā, proti, ja ir trīs meksikāņi – tad viens obliģāti ģenerālis. Trīs žīdi ir draudze un viens no tiem ir draudzes ģenerālsekretārs! un dod šurp!

  5. Bija taču likums, pieteikties uz īpašumiem līdz 94. gadam, nepieteicies, pats vainīgs. es arī gribu pieteikties uz īpašumu, mani uzskata par nepilnīgu, žīdus nē.

  6. Atkal kāds pakāpjas uz citu mugurām un ir labāks par pārējiem ! Cik ilgi partiju mušas barosies pie maitām?

  7. Šamir nodarbojas ar žīdiem un holokausta upuru piemiņai svarīgām lietām, tie otrie, tie Krievijas ēbreji dzen rebes savās, personiskās interesēs un viņu aizstāvošās partijas ir saņēmušas ziedojumus, par ko būtu jāinteresējas KNAB, Juridiski nevienam nekas nepienākas, bet, ja likumu var aizstāt ar labu gribu, tad tikai Šamir būtu kas piešķirams.

  8. paldies par šo rakstu Atbildēt

    paldies par šo rakstu. Cik pretīga ir šāda žīdu holokausta industrija! Palasiet Normaun Finkelsteinu – ebrejs, kura vecāki pazīst koncentracijas nometņu šusmas – to, ko Normans saka par žīdu “holokausta industriju.”

  9. Tātad 6700 Latvijā kopumā dzīvojošajiem ebrejiem gatavojas uzdāvināt ( pēc nacionālās piederības, nevis īpašumtiesībām) 275 īpašumus. Bagāta gan tā mūsu valsts, ja var pasniegt tik karaliskas dāvanas! Tātad katriem 25 ebrejiem papildus tiek uzdāvināts vēl viens nekustāmais īpašums.
    Kad latviešiem pēc nacionālās piederības kāds te kaut ko dāvinās??? Man, lai atgūtu savas tēva mājas un zemi, nācās iesniegt veselu kaudzi īpašuma tiesības apliecinošu dokumentu ( labi, ka tie bija saglabājušies) un vēl ar notariāli apliecinātu dzimšanas apliecības norakstu pierādīt, ka esmu sava tēva dēls.

  10. Pameklējiet info par habad – ļubavič. Galīgi nepatīk ko tie pasaulē dara

  11. latvietis parastais Atbildēt

    nevajag īpašumus dalīt pēc tautibas principa tad nebus problēmu. katram īpašumam ir konkrēti īpašnieki nevis mistiska un izpludusi tautas masa

  12. Amerika jau šodien brauc palīgā

  13. Tātad ši un konkrēti- kāpēc Latvijai būtu jāmaksā kompensācija par zaudētiem īpašumiem? Cik zinu, tad tā tomēr bija cita valsts, kas vērsās pret ēbrejiem, un vēl kāda cita, kopā ar pirmo, vērsās pret mums pašiem.
    Tātad ne tajā valstī tiek meklētas kompensācijas un to nu arī stingri būtu jānorāda.

    II ne mazāk būtisks jautājums- kur bija Ebreju kopina(s) tad, kad nekustamie īpašumi tika atgriezti masveidā (ja tā drīgst teikt)?

  14. Latvijas bojagajusie Ebreji Atbildēt

    ari bija Latvijas pilsoni… Pienakas palidzet tos pieminet un atcereties to gaitas un dienas musu zeme… Tas butu tikai taisnigi.

    • tikai tie pretendenti uz mantojumu gan nekādi neierakstās Latvijas pilsoņu kopumā,viņiem nekādi īpašumu pirmskara Latvijā nevarēja piederēt.Un ,ja gandrīz visi nezi9n valsts valodu,tad apšaubu vai viņi runā ivritā vai jidišā.Atliek vien minēt kādā valodā viņi runā un no kurienes viņi te ir uzradušies.Vēl kas-uz visiem 75 000 ebrejiem piederējušajiem pirmskara īpašumiem pretendē vien 6000 ebreju.Dikti jau sacerējušies.

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (7)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+