“ir cilvēki upes maigi līkumoti un asi.” Ditas Putniņas dzeja 8
Dita Putniņa ir dzimusi Kurzemē, Saldus apkārtnē, dzīvojusi īstās, pēc senatnes dvesmojošās lauku mājās, kur vēlāk pavadītas arī vasaras. Tur sasmelts daudz Latvijas dabas skaistuma, kas vienmēr nācis līdzi – arī tad, kad Dita, līdzīgi daudziem citiem, gadsimta sākumā devās uz Īriju laimes meklējumos. Pēc daudziem Īrijā pavadītiem gadiem Dita ir atgriezusies Latvijā, šobrīd dzīvo Rīgā un pavasarī sāks apmeklēt Literārās akadēmijas dzejas nodarbības.
“Lasu dažādu autoru prozu un dzeju, un, šķiet, grūti būtu nosaukt vienu, kas būtu bijis svarīgāks par citiem – no katra lasītā darba var paturēt sev ko skaistu un vērtīgu. Cenšos savā dzejā ieviest tēlu daudzveidību, raupjo pasauli tvert izsmalcināti, skatīt it kā labi zināmas lietas pēc iespējas interesantāk. Atzīstu, ka man svarīga ir gadalaiku klātbūtne un sajūtas, ko tie nes līdzi, tomēr svarīgāki par laikapstākļiem aiz loga man vienmēr ir bijuši iekšējie “laikapstākļi”. Īpaša vieta manā dzejā ir putniem, kas kādreiz ļauj pacelties spārnos arī manām domām,” atklāj dzejniece.
Ditas dzejoļiem ir labs skanējums – rakstniece un dziesminiece Jana Egle vienam no tiem ir devusi jaunu elpu, radot dziesmu, kas skanējusi arī radio ēterā.
Dita ir piedalījusies vairākos Literārās akadēmijas rīkotos konkursos, kur viņas darbus ir recenzējuši Latvijā pazīstami dzejnieki, norādot uz lietām, kas būtu vēl pilnveidojamas.
Dzejniecei tekstrade nozīmē dāvāšanu: “Man dzeja ir veids, kā uzzīmēt sajūtas – dāvājot tām krāsas un skaņas, personificējot tās ar dažādiem viegli uztveramiem tēliem, neļaujot tām izgaist. Un tās krājas un tiek dāvinātas citiem – kā skaisti, jūras krastā salasīti akmentiņi, ar kuriem man bieži vien ir pilnas kabatas. Manuprāt, mūsdienu literatūra dod lasītājiem iespēju redzēt ikdienas notikumus jaunās krāsās, kā arī ļauj pašam veidot savu stāstu, turpinot autora aizsākto. Lasītājs tiek aicināts uz dialogu, saņemot gan virzienu, gan telpu savām interpretācijām.”
DZEJAS ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Ditas Putniņas dzejā dziļas un asprātīgas personifikācijas kļūst lietojamas arī kā pasaules izteikšanas līdzekļi. Daba saplūst ar cilvēku veidotu pasauli, un spilgti redzamas kļūst dažas sociālas notis, kas tomēr netop par uzmācīgām idejām autores viegli ieviestā poētiskuma dēļ. Šķiet, ka tādi jēdzieni kā “taisnība”, “sāpes”, “tumsa”, “zupas virtuve”, “vienaldzība” ir Ditas poetizētās pasaules dabiskas sastāvdaļas, tomēr tās apgūt un pieņemt kā labdabīgas palīdz tieši autores talantīgi veidotais poēzijas konteksts.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Ditas Putniņas jaunāko dzeju.
***
drīz mūs šķirs jūlijs augusts
piekusuši manekeni pielijuši logi
tev nebūs laika man pietrūks gribasspēka
kaut kad pēc tam citreiz kāpsim kosmosā
man līdzi būs ledusskapis audzēšu sniegu
tu paņemsi tālskati barosi mani ar skatienu uz sauli
būs viegli
***
es nezinu kā ar vārdiem
nezinu kā ar klusēšanu
bet sapņiem man pietiek vietas
acu kaktiņos grauž jūra
saule sāp zaļās lapās
pieskaras debesīm
kā plaukstas kā spārni maigi
nekas neatkārtojas
viss kas bijis mazs kļūst liels
neaizskarams
***
ir cilvēki soļi
nes visu ko nevar atstāt atrast pazaudēt
ir cilvēki upes maigi līkumoti un asi
kad sasalst griež ādu ar stiklu
ir cilvēki grāmatplaukti augsti līdz debesīm
lasīti neizlasīti stiegraini ilgi pavedieni
ir cilvēki lietus
kuros mazgājies līdz piekūsti un tad atkal no jauna
ir cilvēki audums no kuriem var griezt visu ko vēlies
no kleitas līdz uzvalka mutautam kabatā
un citi vijas virvēs tik stiprās ka jūras mezgli pret krastiem sitas
ir cilvēki mirkļi kas slēpjas azotē
ir cilvēki putekļi kas smaržo pēc pirmā sniega īsa
ir cilvēki skapji seni smagām ozola durvīm
pilni līdz saknēm
ir cilvēki ēnas gaistoši klusi bet blakus
ir cilvēki akas kuros slīksti kā mēness naktīs
ir cilvēki spārni kas tiecas pretī vējam pretī mākoņiem pretī sev pretī apvārsnim
ir cilvēki jūra saraustīts viļņu pavediens
***
izliksimies ka mums vienalga
ka esam bijuši viens otra murgos
izliksimies ka melnums aiz naga no ogas
patiesībā būsim sārta sega rudens zem ādas
izliksimies ka esam spurainas zvīņas
kuras nošķeļ ar tām paredzētu nazi
vai būsim parasti virtuves trauki
cits mūs plēsīs uz labu laimi
bet mums būs vienalga
izliksimies ka esam medūzas dzidras
tādi kā āboli tādi kā dzintars
izliksimies ka mūs paņem plaukstā
bet mums būs vienalga
varam būt arī avīžu druka
hieroglifi un latīņu burti
mūs nevar salasīt kopā
ja tik no tā kādam paliek vieglāk
izliksimies ka uz zemes esam putni
bet augšā esam tikai oļi
***
tumsai jau nepietiek vien ka ar to runā
tā grib dzirdēt tavu elpu
tīru
vajag tai ko lielu kā ozola zīli
ar ko klusumā krist
patīk lai naktīs to vēro
tās resnumā
smalku kā dziju
gar naktsspuldzēm izstieptu
sasietu pelēkās ēnās
stiepjas nakts vēnas
kailos kokos
pil piebrieduši mākoņi
caur ādu uz tevi
tumsai jau nevajag lai no tās baidās
tā grib sirdspukstus
kā diena soļus
tumsa neprot klusumā just
***
pieņemot ka cilvēkā aptuveni 70% ūdens
tad pārējais varētu būt salas un zivis
paretam iepeld laivas
esam mazi okeāni
gan paisums gan bēgums gan viļņi
arī vētras un tikai āda mūs attur
lai nepārplūstu pavisam pāri
***
ko tad ja sirds sper tieši pa ribām
bet tu esi jau pieradis
pie zupas virtuves garajām rindām
pie lūdzēja drebošām rokām
un tev vairs nesāp ka nevari lidot
un tad ja es aizmirstu tavu vārdu
bet tu atminies pirmais ka manas plaušas tavs ventilators
***
rakstu milimetros
miglas zona
dzeltenā svītra apstāties nedrīkst
darbdienās steigties
ātrāk par pavasari
zaļā gaisma
apdzen pieturu zīmes
atpakaļgaitā
lasu kilometros
uz priekšu gaismas un ēnas
***
šajā pasaulē tik daudz taisnības
un izlikšanās arī
sāp
patiesības melnas uz balta
nezinu ko ar tām darīt
varbūt krāt
pēc tam skaitīt kā sekundes
kabatās lāses
