Ir laiks saukt palīgā 0
Es piedzimu reizē ar Latviju – 1918. gada novembrī un gāju skolā tā saucamajos Ulmaņa laikos, kad Latvijas vēsture bija jāmācās pamatskolā un ģimnāzijā – kopā astoņus gadus – un viens no galvenajiem absolvēšanas eksāmeniem bija Latvijas vēsturē.
Tieši šīs zināšanas par mūsu mazās tautas grūto vēsturi mūs padarīja par bezkompromisa patriotiem, kas visus 50 okupācijas gadus nenoguruši un nepārtraukti cīnījās par Baltijas tautu brīvību.
Mēs rakstījām, zvanījām, runājām, kliedzām, rīkojām protesta gājienus un nenoguruši stāstījām pasaulei par kliedzošo netaisnību, kas bija nodarīta mūsu tautām. Un mūs sadzirdēja! Ne tikai Amerikā. Arī Eiropā. Es arī rakstīju neskaitāmas vēstules Amerikas un Spānijas avīzēm, kurās, pateicoties Franko naidam pret komunismu, tās publicēja lielākajos Madrides laikrakstos. Esmu rakstījusi un saņēmusi atbildes no Amerikas prezidentiem un Kongresa un Senāta locekļiem. Un tādas vēstules viņi saņēma simtiem! Kad 1996. gadā Čikāgā nodibināja Baltiešu koalīciju par mūsu uzņemšanu NATO, mēs savācām 30 000 vēstules no vidējo rietumu štatiem un tās nosūtījām Baltiešu kokusam Vašingtonā (caucus – grupa valstsvīru, kas cīnās par kādu lietu).
Kur šāds patriotisms ir palicis Latvijā? Mūsu valstsvīri, mūsu iestādes, mūsu SAB no krievu nebeidzamiem uzbrukumiem tikai atgaiņājas kā no uzbāzīgām mušām. Kur paliek pretuzbrukumi un pretargumenti? Mūs apsūdz, apmelo un apdraud visur, ne tikai mūsu pašu zemē – nē, viņi raksta, kliedz, ziņo un mūs apsūdz visas pasaules presē. Arī Eiropas Savienībā, ECT un EDSO. Un mūsu valdības vīri? Viņi tikai ierauj galvu plecos un saka: “Ui, kā nu tā var!”
Jebkurā citā valstī valdības sašutums būtu sasniedzis vārīšanās punktu. Kāpēc mūsu atbildīgie vīri un sievas neraksta, nezvana, neiet vizītēs pie ECT tiesnešiem un Eiropas Parlamenta? Kāpēc mēs nerakstām oficiālas sūdzību un sašutuma vēstules Eiropas un Amerikas presei un valstsvīriem? Tas noteikti atstātu iespaidu.
Latvijā jau ir bijis viens valodas referendums. Gatavojas otrs par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem. Jaunais norīkotais Savienoto Valstu sūtnis jau ir mūs “pamācījis”, ka jādod viņiem pilsonība, pirms viņš vispār ir izlasījis Latvijas vēsturi…
Vasarā jau ir pieteikta EDSO komisāra Knuta Vollebeka vizīte, viņš arī jau pasteidzies dot savus “padomus”.
Bet mēs kārtējo reizi gaidām, kad vētra pāries.
Garajos trimdas gados dzimtenes mīlestība mūs pavadīja visur. Tādi bija latvieši visur – Spānijā un Amerikā. Bet 50 okupācijas gadi ir ievainojuši mūsu mazo tautu. Mēs tagad dzenamies pēc mantas. Mums vairs nerūp mūsu zemes un tautas nākotne un brīvība.
Ir pēdējais laiks celties, iet un mums pašiem vērsties ar sūdzībām pasaules tiesā.
