Kultūra
Kultūrpolitika

“Ir nepieciešami miera nesēji.” Saruna ar domātāju Bernāru Sordē1

Publicitātes (Jura Kalniņa) foto

Bernārs Sordē (1942) ir franču domātājs, pasniedzējs un diplomēts kibernētiķis. Latviešu lasītājam jau pazīstams ar grāmatu “Iespējamā Eiropa” (“Mansards”, 2014).

2018. gadā Rīgā, Anglikāņu baznīcā, Sordē piedalījās multimediālā latviešu–franču mākslinieku kopprojektā – intelektuālajā meditācijā “Da.zA-3”, kur līdzās Liānas Langas dzejai, Ilmāra Latkovska poetēzēm skanēja fragmenti no viņa darba “Homo-Natura alteritas”.

Grāmata ar šādu nosaukumu (Kristīnes Našenieces tulkojumā) un apakštitulu “Filozofija un māksla 2015–2018” nu nākusi klajā apgādā “Mansards”. Tā aicina atvadīties no Sistēmas, kas darbojas pretēji sabiedrības interesēm, un pāriet uz pasaules mēroga Sabiedrību-Universitāti-pilsoņu Kopienu, kur politiķi kalpotu visiem, ne tikai sev. Homo-Natura alteritas – Sordē tas ir cilvēks, kurš kalpo otram, kas respektē “citādo” un mijiedarbojas ar dabu, cilvēks, uz kuru mums visiem vajadzētu tiekties.

“Kultūrzīmju” saruna ar Bernāru Sordē notiek grāmatas izdevēja birojā omulīgā Rīgas klusā centra mājā, kas sestdienā diez vai ir daudz klusāka nekā darba dienās. Laba vieta domām par nemierīgo pasauli.

Franču domātājs labprāt malko kafiju un domā lēnām, rūpīgi izmeklējot atbildes, tās dažreiz savijot vienā ķēdē. Atbilde uz vienu jautājumu viņam ir tikpat kā atbilde uz visiem, jo Homo-Natura alteritas koncepcija izstrādāta līdzīgi reliģiskai sistēmai, kur dots devējam atdodas u.tml.

Nedaudz – utopija, un tomēr neuzspiesta ticība labajam brīdī, kad sliktais klauvē pie durvīm.

Dažas no Sordē domām nelika mieru un bija iemesls šim dialogam.

– Kas ir “jaunā Eiropa”?

B. Sordē: – Pirmkārt, šī “jaunā Eiropa” pilnībā atšķirtos no pēckara Eiropas. Tā vairs neko nevienam neuzspiež, bet gan rada priekšnosacījumus tam, lai būtu ilgtspējīgs miers.

Šī Eiropa nedominē, tā nav koloniālisma Eiropa. Otrkārt, šī vairs nav ne sociālisma, ne komunisma Eiropa, tā ir vērsta uz nevienlīdzības mazināšanu. Tā būtu Eiropa, kurā mēs nepakļaujamies lielvarām – vācu, franču, itāļu, krievu, arī amerikāņu.

Tā būtu Eiropa, kurā dominē analītiska domāšana, refleksijas par to, kas notiek. Ir jārada jauns mīts par Eiropu, gluži kā savulaik bija vilinošs “amerikāņu sapnis”. Šim sapnim jābalstās universitāšu zinībās.

– Vai es pareizi saprotu, ka šo “jauno Eiropu” jūs saskatāt tieši Latvijā?

– Latvijai nav pretenziju uz varu, un tā ir saglabājusi pieticību – tas un vēl citi iemesli ļauj saprast, ka te cilvēki var domāt pa īstam.

– Grāmatā jūs runājat par labo un slikto migrāciju.

– Sliktā migrācija ir tā, kas ekspluatē cilvēkus, lai gūtu peļņu.

– Un labā?

– Ja var tā teikt, tad “labā” ir tā, kas palīdz mums celt zināšanu līmeni, tāpēc es īpašu uzmanību pievēršu tam, ka nepieciešams veidot brīvu prasmju un zināšanu apriti, kurā cilvēkiem būtu iespēja piedalīties. Viens piemērs – izglītībai vajadzētu būt pieejamai bez maksas, vai tā būtu Latvija vai Kembridža.

– Un vēl rakstāt par to, ka ceļošana būtu ieteicamais veids ikviena indivīda demokratizācijai. Bet vai zināšanas, tāpat kā cilvēkus, nevar izmantot, lai gūtu peļņu? Piemēram, “smadzeņu aizplūšana”…

– Jā, tāds aspekts, protams, ir iespējams. Pret migrāciju izturoties piesardzīgi, jāņem vērā, ka tā arī var bagātināt mūs, padarīt gudrākus.

– Gan saiknē ar migrāciju, gan ar visu citu sanāk, ka cilvēka lielākais ienaidnieks ir viņa negatīvā uztvere – iekšējie dēmoni. Un katram būtu jāsāk ar sevi.

– Mums ir nepieciešams “citādais”, bez tā mēs nevaram eksistēt. Dažādība, nevis vienādība.

– Vai “kopējais labums” un indivīda autonomija nav pretrunīgi jēdzieni?

– Autonomija iet roku rokā ar solidaritāti, citādi pastāv risks, ka pārlieka autonomija novedīs pie egoisma.

– Kas īsti ir autonomija? Kur tā katram beidzas?

– Piemērs tam varētu būt šāds: kalnu ciemati, kuriem ir grūti piekļūt, un tāpēc tie ir maksimāli autonomi un reizē solidāri ar citiem. Ne vienmēr iespējams iedot pilnu definīciju, bet grāmatā es cenšos saprast, kas mūs var padarīt laimīgākus un solidārākus, kāda varētu būt šāda sabiedrības organizācija, kā mums vienam pret otru izturēties. Es piedāvāju definēt galvenos principus. Un tikai vēlāk var vilkt robežas.

– Ko jūs domājat par “dzelteno vestu” protestiem Francijā?

– Frančiem ir jāmācās pašiem sev uzdot jautājumus. Tāpat kā latviešiem.

Politiķu formulētie jautājumi ne pie kā nevedīs.

Un, tiklīdz mēs paši iemācīsimies formulēt šos jautājumus, iegūsim lielāku tālredzību nekā politiķi.

– Pastāstiet – kas ir labs politiķis? Latvijai tas, kā parasti, ir aktuāli…

– Labs jautājums. Es personīgi uz politiķiem pārlieku neceru, viņi vairāk strādā ar pagātni, nevis ar jaunām koncepcijām. Šodien politiķi neatrodas īpaši labās pozīcijās. Toties es patiesi un dziļi ticu cilvēkam.

– Tomēr šis pats cilvēks, kuram jūs ticat, ievēl politiķus, par kuriem jūs domājat pesimistiski.

– Cilvēks demokrāts ir atbildīgs par sevi un citiem, viņam būtu jābūt spējīgam veikt padziļinātu darbu un jābūt spējīgam iztikt bez politiķiem. Tādēļ es ticu cilvēkiem, kuri atrodas savā vidē, piemēram, universitātes pasniedzēji, labi žurnālisti, labi sava darba darītāji. Tie visi jau ir politiķi. Šis ir fundamentāls jautājums.

Ja mēs turpinām ievēlēt pēckara ēras politiķus, tam nav nekādas jēgas. Mums ir nepieciešami miera nesēji. Arī nesen, runājot ar reliģiskās pasaules pārstāvjiem, es tiem uzdevu jautājumu: vai jūs esat miera vēstneši? Tas ir ļoti svarīgi. Šis miera nesējs var būt musulmanis vai katolis, reliģiskā piederība un izcelsme nav no svara.

– Vai tā ir misija?

– Tas ir pienākums. Tas ir vēl spēcīgāk.

– Vai viss jau ir tik slikti?

– Jā. Tāpēc šis padziļinātais darbs arī vajadzīgs.

Man jādomā, ka šie jautājumi liecina par pieskaršanos patiesībai: jūs nevēlaties pakļauties nekam. Un es nevēlos, lai atkārtotos situācija pēc Otrā pasaules kara, vajadzīgs kas jauns. Šī saruna var būt ļoti plaša – mēs varam runāt par to, ko jūs gribat un ko ne. Latvija negrib būt vadāma, bet gan atbildīga. Jums Latvijā ir labi cilvēki – miera vēstneši, bet arī tādi, kas, piemēram, tiecas pārstāvēt Dieva vārdu, taču nav miera nesēji.

– Jūsu darbā tiek uzsvērta nepieciešamā cilvēka saikne ar dabu.

– Miers, par kuru runājām, ir mīlestība – pret dabu un savu ainavu. Tas arī nozīmē nepieņemt tādus lēmumus, kas iznīcina, bet gan tādus, kas sargā dabu. Cilvēks un daba ir jāuztver kā viens vesels. Lēmumi, kas iznīcina dabu, iznīcina mūs pašus. Piemēram, laukiem būtu jāienāk pilsētā, metropoļu urbānismu mēs nevaram pieņemt, gribētos tomēr dzīvot kopā ar dabu.

– Saprotu, ka šī ideja ir daudz plašāka. Bet kā ir, piemēram, ar jums – cik tuvs ir franču filozofs dabai?

– Es pats mītu kopā ar septiņiem kaķiem un vienu lielu suni. Tiem visiem ir savas attiecības, ne visi kaķi viens ar otru satiek, bet viņi ir daļa no manas ģimenes.

– Jūsu grāmatā ir skaistas reprodukcijas – jūsu paša gleznas un Jura Kalniņa fotogrāfijas. Kā jums ienāca prātā tās apvienot?

– Gleznošana man palīdz progresēt. Un Jura Kalniņa fotogrāfijas “attīsta citādo”. Ar šīm fotogrāfijām un gleznām es aicinu ikvienu radīt, jo paša radītais ļaus nokļūt tālāk par prāta izdomāto.

 

Paldies tulkotājai un diplomātei Kristīnei Našeniecei par palīdzību sarunas tapšanā.

 

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Bernāra Sordē jaunās grāmatas fragmentā no nodaļas “Izvēle starp Cilvēku (saiknē-ar-Dabu) vai Sistēmu”.

 

Kā virzīties uz priekšu? Es ieteiktu praktizēt trīspadsmit konceptus, kuri ietverti grāmatā “Iespējamā Eiropa” (tās pilnajā versijā, kurā apkopotas divdesmit septiņas transformācijas), kā arī četrpadsmit darbos, kas uzrakstīti pirms “Iespējamās Eiropas”, definējot “jaunu laikmetu”, un vairākos darbos, kuri tapuši pēc “Iespējamās Eiropas”, pievēršoties garīgumam. Šie trīspadsmit koncepti ir šādi:

1. Nevienlīdzības izskaušana ar pasaules mēroga Kopējā Labuma palīdzību (līdz pat Kopējā Labuma garantēšanai ikvienam jaundzimušajam, ikvienam jaunietim un senioram).

2. Sabiedrības, Pilsoņu Kopienas organizēšana Universitātē, tām saplūstot vienā veselā, pasauli aptverošā Universitātē-Sabiedrībā-Pilsoņu Kopienā, kura pasaulē nodrošina brīvu zināšanu un prasmju apriti un iznīdē saknē jebkādu diskrimināciju.

3. Kompanjonāža pasaules mērogā – spēja uz laiku atstāt savu dzīvesvietu, lai iepazītu citas vietas un mācītos no citu pieredzes.

4. Dzīves formu un tīklu veidošana (par Cilvēku un Dabu, tuvumu un tālumu, reālo un virtuālo vairs nebūtu iespējams domāt atsevišķi).

5. Uz sabiedrību un sociālo labumu vērstas “dzīves ekonomikas” inovāciju spirāles, kas nozīmē meklēt pasaules problēmu risinājumus nevis konkurējot, bet gan papildinot citam citu.

6. Solidaritātes ķēdes – līdzīgas tām, kuras mums deva iespēju iegūt brīvību.

7. “Iežogojumu” nojaukšana (dés-closures) – deprivatizācija (jo iežogojumi (enclosures) ir radījuši nabadzību…).

8. Domas un gara paplašināšana, jebkādu gara robežu nojaukšana; valsts izdomāšana no jauna.

9. Ticība labajam (kas jāuztur sevī, jāveido katram pašam un kopā ar citiem, smeļoties spēku no citiem).

10. Domāšana konkrētas teritorijas un vienlaikus arī pasaules mērogā (jezuītiem labi zināma prakse – ignāciskais vingrinājums, kad vienlaikus tiek domāts gan konkrētas teritorijas, gan pasaules mērogā, lai konkretizētu ideju par pasaules pilsoni; domāt ticībā gan par attiecīgo teritoriju, gan par pasauli).

11. Demultinacionalizācija – solidāra sadarbība, ko īsteno, lai nevis attālinātos no problēmām, bet gan esot saiknē ar realitāti un pateicoties dažādām pasaulē uzkrātām kompetencēm, tuvotos to atrisinājumam.

12. Pasaule kā taisnīga kolokācija, jo mēs visi uz šīs pasaules esam kaimiņi, pasaule ir mūsu kopējās mājas, un mēs par tām esam atbildīgi; mums ir pienākums garantēt sociālo drošību pasaulē.

13. Antroponatūrcentrisms aizstāj kapitālcentrismu, ar to saprot atbildību par dabu, tās respektēšanu, ņemot vērā to, ka daba evolucionē autonomi.

LA.lv