Ekonomika
Darbs un nauda

Olafs Zvejnieks: Ir pēdējais laiks sākt pētīt “Maxima” un “Rimi” pieredzi1


Bijušajai policijas darbiniecei Ērikai Šapovalovai pēc došanās izdienas pensijā negribējās sēdēt mājās. Tagad viņa ir viena no ātrākajām kasierēm veikalā “Maxima”.
Bijušajai policijas darbiniecei Ērikai Šapovalovai pēc došanās izdienas pensijā negribējās sēdēt mājās. Tagad viņa ir viena no ātrākajām kasierēm veikalā “Maxima”.
Foto: Ilze Pētersone (no LA arhīva, 2016)

Pagājušajā nedēļā publiskotie Centrālās statistikas pārvaldes dati par bezdarbu Latvijā atnesa gan priecīgas, gan bažīgas ziņas.

Priecīgās ziņas ir tādas, ka, neskatoties uz iedzīvotāju skaita samazināšanos, darbinieku skaits palielinās – pagājušajā gadā pat par 14,6 tūkstošiem.

Galvenokārt tas panākts, līdz minimumam samazinot īstermiņa bezdarbnieku skaitu.

Bezdarbnieku skaits Latvijā samazinās jau devīto gadu pēc kārtas. Rodas iespaids, ka uzņēmumi kaut kur stāv rindā un izķer atbrīvojušos darbiniekus kā karstus pīrādziņus.

Otra pozitīvā ziņa ir tā, ka bezdarba līmenis ir samazinājies līdz skaitlim, kas tuvs 7% vai pat mazāk. Tikai katrs deviņpadsmitais Latvijas iedzīvotājs ir bez darba.

Pēdējo 30 gadu laikā tā ir tikai otrā reize, kad bezdarbs bijis tik zems, iepriekšējā bija 2008. gadā, dažus mēnešus pirms nekustamo īpašumu burbuļa sprāgšanas.

Ar to labās ziņas beidzas un sākas bažīgās.

Kopējās atlikušās un neizmantotās darbaspēka rezerves Latvijā ir 72,8 tūkstoši bezdarbnieku jeb 7%. Rīgā un Pierīgā rezervju vairs nav nemaz – te bezdarbs ir ap 4%, kas jau ir zem tā skaitļa, ko ekonomisti dēvē par dabisko bezdarbu – proti, līmeni, kuru samazināt ir praktiski neiespējami.

Parasti tiek minēts, ka šis skaitlis ir ap 5% un tie parasti ir cilvēki, kas atrodas darba maiņas procesā. Visas atlikušās darbaspēka rezerves atrodas tālāk no lielajiem centriem, un to iesaiste darba tirgū saistīta ar t. s. darbaspēka mobilitāti.

Proti, viņi ir jāatved uz lielajiem centriem, jāapmāca un jānodrošina ar vismaz kaut kādu mājvietu tajā un darba nedēļas beigās – jāved atpakaļ.

Daļu no šīm problēmām, konkrēti – mājvietas, cenšas risināt valsts un pašvaldības, uzsākot mājokļu būvniecības programmu lielajos ekonomikas centros kā Valmierā un Jelgavā.

Taču vadāšana turp un atpakaļ gandrīz neizbēgami uzgulsies uzņēmēju pleciem. Ja vien uzņēmums nav izvietots kādā no lielajām pilsētām, uzņēmējam būs jārisina arī izmitināšanas problēma.

Ir pēdējais laiks sākt pētīt “Maxima” un “Rimi” pieredzi, kuri darbiniekus no attālākiem reģioniem vadā jau pāris gadu.

No šiem 72,8 tūkstošiem teorētisko darbaspēka rezervju 42 tūkstoši ir ilgstošie bezdarbnieki, kas ir bez darba jau vairāk nekā gadu.

Kritiķi jau agrāk teikuši, ka, lai šo grupu iesaistītu darba tirgū, lielai tās daļai pirms apmācības vajadzīga vēl ārstēšana. Otra daļa, apmēram 30 tūkstoši cilvēku, ir iesaistāmi darba tirgū ar mobilitātes palīdzību, taču tas nebūs ne viegls, nedz arī ātrs process.

Saistītie raksti

Nav grūti saskatīt, ka pat visu šo cilvēku iesaiste darba tirgū nodrošinātu 2018. gadam līdzvērtīgu darbinieku skaita palielinājumu vēl tikai divus gadus, un tad būtu sasniegts līmenis, kas jau ir zem dabiskā bezdarba 5% robežas.

Tādēļ nav nekāds brīnums, ka ekonomisti prognozē ekonomiskās izaugsmes samazināšanos darbaspēka trūkuma dēļ jau nākamajā gadā. Un, kad šie divi gadi būs pagājuši, tad izvēle būs ārstēt dzērājus, likt strādāt pensionāriem vai ievest ukraiņus. Neviena no izvēlēm nav viegla un nes līdzi politiskas un sociālas sekas.

LA.lv