Ir sliktāk, nekā mēs domājām 15
Mīļie tautieši, klusie latvieši. Vai nu budžetam uzveltu pārmēru smagu slogu, ja mēs deputātiem, kas nesuši amata zizli, nolietotajiem lokomobīļiem muļķīgo un šmucīgo politisko organizāciju priekšgalā piešķirtu personālās pensijas un laistu savvaļā? Nav runa par lielu robu vēlētāju darba devēju makā. Ne par neto 3000 eiro pensijām un dzīvokļa ar džakūzī iedalīšanu. Tiem, kas vēra Saeimas parādes durvis, atkāpšanās pa dārza vārtiņiem nedrīkstētu radīt neērtības sajūtu, bet pietiktu ar atspaida summām, sniedzot vecam politisko ierakumu zaldātam iztikšanu, par ko viņš nav sabozies. Un vienalga – sociālā budžeta maizē jāuzņem, vai saeimietis jau pārkāpis otrās bērnības slieksnim, vai stipri atstatu no tā. Jāmaksā politiķiem opīša vecumā un vēl tīri ķeramām forelītēm deputātēm skuķenēm.
Jo deputācija ir ārkārtīgi nogurdinājusi ar savu klātbūtni plašāku publiku. Iedibinātā standartprakse ar skandālu, blefa, diletantisma, noziedzības, amoralitātes, bezatbildības iknedēļas “augstāko aprindu hronikām”, ko pazīstam kā vietējās politikas taisīšanu, vēlētājiem ir līdz kaklam. Bet iztiksim bez skaļiem vārdiem, nedraudēsim uzlaist ģenerālprokuroru. Darba devēju dāvāto uzticību ievēlētie “tautas kalpi” pievīluši, tomēr atlaišanas lietu varētu nokārtot bez dusmām un ienaida. Cienījamie lasītāji pieredzēs – pēc adreses “šūpuļtīklā” novietoto pensionēto politiķu tūļība vēlāk liksies tīri patīkama lieta, pieminot laiku, kad nedarbnieki dzīrās izārdīt valsti un velnszin ko vēl savārīt.
Šopašubrīd kareivīgāk noskaņotie observatori pacels balsi – lai dienaszagļi paši nopelna maizes kumosu! Bez šaubām, akadēmiķei Karnītei var uzdot izskaitļot, par cik būtu cēlies IKP, ja rūsējošo frakciju saimes ļaudis nebūtu vēruši parlamentārās valstības durvis, bet darbotos iepriekšējās vietās – par Sorosa grūpijām un Ventspils stipendiātiem, par Maskavas tilta būvētājiem un komunisma cēlājiem, kur uzliktos pienākumus pildīja ar degsmi, uzcītību, pēc labākās sirdsapziņas un rāvās ar augstu darba ražīgumu. Bet re – ielīda strādāt par politiķiem bez licences, uzsāka biznesiņu – dibināt interešu grupas, tautā dēvētos partiju izstrādājumus. Tas uz labu galu neveda, karstos pelnos iekritušos circeņus vajā politiskā atbildība. Liela daļa ir FIB meklēšanā. Par citiem Saeimas smilškastes rotaļu biedriem sen kā māmiņa apvaicājās. Daudziem vajadzīgi ārpuskārtas ārsta pakalpojumi. Kam cilvēciskais ir svešs, grib atstāt nelaimīgos bez garoziņas un nepiekrīt maksāt nelielu sāpju naudas kompensāciju par velti atsēdēto laiku. Tas nav humāni. Kurš būs ar mieru dot darbu un maizi caurkritušām amatpersonām? Tēvocis Jūliuss, būdams labu sirdi, piedāvājis Streļčenokam sētnieka slotu savos īpašumos, bet tā ir tikai viena darbavieta ar niecīgu samaksu!
Lūk, tāpēc miermīlīgs priekšlikums – politiskos vectētiņus čipēt kā labai pārvaldībai nederīgus zēro un maksāt mūža uzturnaudu, lai vēl daudz jauku vakaru pie ģimenes pavarda ar rokdarbu groziņu un pīpeskātu.
Bet kāpēc jāmaina bijušos atslēgas cilvēkus? Kāpēc mazākā ļaunuma vietā jādodas nezināmās, neizpētītās briesmās? Raugi, publicētas intriģējošas atklāsmes. Vispirms miljonārs Jūlijs Krūmiņš dalījās domās, ka Latvijā varas centri atrodas nepavisam tur, kur likumīgi vajadzētu atrasties, un ka dienaskārtību valstī diktē cilvēki, kuriem uz to nemaz nav tiesību. Šo informāciju iestādes novērtēja zemu. Izlikās, ka pasaules apceļotājs Krūmiņš bijis Austrālijā, bet tagad stāsta piedzīvoto no odisejas Mēness neredzamajā pusē. Un vai diennakti cigārus nepīpējušam, KNAB krātiņā ieslodzītajam vairs ir visi pieci mājās?
Pēc neilga laika seko jauna atklātība. Šoreiz runātīgais ir nopelniem bagāts finanšu policists Kaspars Čerņeckis, kurš turklāt saņēmis finansu ministres teicamas rekomendācijas kā profesionāls pēddzinis. Un atkal stāsts, ka valstī pie varas un teikšanas ir grupējumi, un atkal nekādas reakcijas no aizskartajiem un attiecīgajām iestādēm. Labā sabiedrība pašausminās, jo, diemžēl, pat vārā atblāzmā attēlotā, uzzīmētā naturālā ainava liek spriest – ir sliktāk, nekā mēs domājām!
Un tad kā pēdīgais liecinieks startē Lemberga kungs un trešo reizi atkārto vienu un to pašu, ka valstī notiek kalpošana grupējumu interesēm, un intereses vada nauda, nauda, nauda. Tas tiešām ir bēdu sagrauzta ventspilnieka neviltots sašutums, ka ne visās amatvietās tiek iecelti tikumīgi, reliģiozi un izdarīgi jaunekļi, bet vakances saņem grupējumu marionetes.
Kad trīs ievērojami vīri – miljonārs, detektīvs un pilsētas galva – kā ar divi pirkstiem uz Bībeles zvērējuši un publiski dzirksteļojuši, ka monopols uz varu Latvijā pieder grupējumiem, bet no tā nav cēlies neviens īssavienojums, nav protesta, ka, nē, nē, mēs nekarājamies oligarhiem bikšu lencēs, publikai atliek secināt, ka lieta ir skaidri, ar uzticamām liecībām pierādīta. Ka daudzu deputātu sēdvietās tiklab varētu nolikt arī zābaku, bet ministriem, maigi sakot, nav patstāvīga viedokļa.
Loģisks secinājums – kāda jēga nodokļu maksātājiem algot tādus priekšstāvjus kā balastu, kāds mērķis un vajadzība pēc turpmākas esošo partiju pastāvēšanas, kas no zolēm līdz matu galiņiem pārdevušās naudas maisiem? Nekam nederīgu pakalpojumu gala lietotāji Latvijas cilvēki ar to nav apmierināti. Vēlētāji slāpst kā krastā izmestas zivis, lai rastos nacionālas pārliecības un rietumnieciski domājošs spēks, kas apbruņots ar atbildības sajūtu celt lielus un mazus uzdevumus tautas labā un ar politiķa arodam nepieciešamajām zināšanām. Pēc tādu jaunu seju parādīšanās demokrātijas apstākļi patiešām uzlabotos. Kaut tik uz to pusi nerāptos vēžveidīgie no vecajām kulītēm un populisti. Tradicionālie “spēki” nespēj reformēties un atmest partnerattiecības ar varai pietuvinātiem spekulantiem. Tie nav valstiski un cilvēku lietošanai parocīgi, jo neņem vērā vēlētāju domas. Ja starp tautiešiem, kas daudz lasījuši un kam piemīt iedzimts saprāts un godprātība, ir zinoši cilvēki ar interesi celt jaunu, skaistu namu, tad viņi nodedzinātu veco partiju šķūnīšus stundas laikā ar visiem salmiem. Varbūt, ka tā stunda ir situsi.
