Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
13. jūnijs, 2012
Drukāt

«Ir stingra un prot labi iemācīt»


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“O, viņi jūtas ieinteresēti, tātad man izdevās!” – nopriecājas skolotāja Regīna, kad pēc stundas bērni pavaicā: “Kā sauca to grāmatu, par ko stāstījāt, vai bibliotēkā tā ir?” – vai: “Kad mēs to filmu noskatīsimies līdz galam?”

 

Grāmata ir skolotājai pašai ļoti mīļā “Polianna”, un filma – Latviešu valodas aģentūras filmiņa, kuras sižets ir par jauniešiem, kuri iepazinušies internetā, bet meitene nevēlas iet uz tikšanos ar puisi, kurš neprot pareizi rakstīt.

 

Pirmais sapnis – dārzniece

Regīna Paegle ir Liezēres pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja piektajai, sestajai un septītajai klasei un laureāte “Izglītības fonda” un “Latvijas Avīzes” konkursā “Jaunais skolotājs”. Bērni, piesakot savu pedagoģi konkursam, rakstīja: “Jauka, mīļa skolotāja ar oriģinālām idejām; tādas stundas man iepriekšējo piecu gadu laikā nav bijušas; skolotāja ir ļoti laba, ir stingra un prot labi iemācīt!”

Pedagogi parasti ir gandarīti, ja talantīgākie audzēkņi izvēlas kļūt par viņu priekšmeta skolotājiem. Pensionētā pedagoģe Mārīte Fiļova atceras, ka viņai stundās allaž patikusi skolnieces Regīnas lasītkāre, patstāvīgie spriedumi, radošums: “Interesanti, ka viņas sākotnējā profesijas izvēle bija saistīta ar dārzkopību. Īstai lauku meitenei, kas kopš bērnības ir arī vecāku mājās daudz strādājusi, tas neliekas nekas neparasts, tomēr šķita – kādā sirds stūrītī asniņus dzen cits sapnis – būt skolotājai, kas arī ir kā dārznieks, sējot, kopjot un ievācot ražu. Tikai tas augšanas un augļu briedināšanas cikls ir daudz garāks un sarežģītāks.”

Taču Regīna atceras, ka, skolas solā sēžot, vēlējusies, kaut nākotnē būtu tik gudra un prastu tā visu citiem pastāstīt kā skolotāja Mārīte.

To, ka viņai tas izdodas, secina Liezēres pamatskolas direktore Jolanta Pabērza: “Skolotāja Regīna patīk bērniem, patīk vecākiem, ļoti labi sadarbojas ar kolēģiem.”

 

“Jābūt četrām acīm, četrām ausīm…”

Regīna ir studējusi Rēzeknes Augstskolas (RA) Filoloģijas fakultātes bakalaura programmā un vēlāk ieguvusi RA un Lietuvas Vītauta Dižā universitātes duālo maģistra diplomu filoloģijā.

Tagad, pēc pirmā skolā nostrādātā gada, jaunā pedagoģe teic – agrāk nav zinājusi, ka skolotāja darbs ir tik grūts. It īpaši darbdienas otrā daļa, kas sākas pēc stundu beigām – jāievada datorā skolēnu atzīmes, jālabo darbi, jāgatavojas rītdienas stundām, jāraksta stundu plāni utt. Reizēm esot sajūta, ka skolotājam “ir jābūt četrām rokām, četrām ausīm, četrām acīm”. Jāpagūst pamanīt, kuram bērnam arī starpbrīdī vajag skolotāja uzmanību – ieraugot, piemēram, kādu raudam, ir jānoskaidro, kas noticis, kas par problēmu, kā to risināt, kur meklēt palīdzību.

 

“Lauku skolotājs ir īpašs, tāpēc ka viņš nekad nav tikai kontaktstundu vadītājs,” uzsver Mārīte Fiļova. “Viņš ir psihologs un mediķis, izmeklētājs, prokurors un advokāts, šuvējs, frizieris, sētnieks, scenārists, režisors un kas tik vēl ne.”

 

Regīna atceras, ka sākumā, pirmajos mēnešos, uzskatījusi, ka pietiek, ja izskaidro vienu reizi, bet pēc tam sapratusi – jāatkārto tas pats vēl un vēlreiz, un pats svarīgākais skolotājas darbā – pacietība un mīlestība.

 

“Vinnijs Pūks” 
un kriminālromāni

Ieminos – piektā, sestā klase ir laiks, kad bērnam patstāvīgi mājās ir jāizlasa biezas grāmatas. Kā Regīna motivē to darīt? Viņa izraugās gan grāmatas, kas pašai pusaudzes gados patikušas, gan tās, ko nominējusi “Bērnu žūrija”, un tad, stāstot par izlasītā saturu, cenšas aizķert savos skolēnos zinātkāres stīdziņu. Mācot par pasakām, vedina aizdomāties par brīnumu – “ka tu vari palīdzēt tai mazajai skudriņai, un no tās kādā mirklī nāks palīdzība tev”. Piektajai klasei iesaka iepazīt jauko, sirsnīgo “Vinniju Pūku”, tāpat mudina dzīvot līdzi citiem varoņiem. Regīna, salīdzinot ar savu skološanās laiku, spriež, ka tagad bērnus ar grāmatām ir grūtāk aizraut nekā agrāk, un žēl, ka tā, jo lasīšana attīsta domātprasmi: “Mūsdienās, informācijas pārbagātības laikā, cilvēkam ļoti svarīgi ir spēt kritiski izvērtēt un lasot uztvert arī starp rindiņām pateikto; saprast, ko tieši man vajag un ko ne.” Divas reizes gadā literatūras stundās katram ir jāstāsta par izlasīto grāmatu: kas tajā ir galvenais, kas paticis un kāpēc ieteiktu citiem šo darbu lasīt. Daudzi skolēni stāsta par kriminālromāniem, “Krēslas” sērijas izdevumiem. Regīnai tā šķiet pasmaga literatūra, kurā trūkst iekšēja trausluma, sirsnības un mīlestības.

 

Folklora un 
teātra pulciņš

Regīna pret audzēkņiem ir prasīga, un, ja kāds nav izpildījis mājas darbu, liek palikt pēc stundām un to paveikt. Tāpat uzstāj, ka nesekmīga atzīme nedrīkst palikt neizlabota:

 

“Viens gudrinieks bija sarēķinājis, ka sekmīga atzīme gada beigās viņam būšot tik un tā… Bet teicu, ka man nepatīk, ka tas vieninieks tur stāv, jānāk labot! Tā ir rakstura audzināšana arī. Visam jābūt kārtībā.”

 

Mācoties Rēzeknes Augstskolā, Regīna piedalījusies folkloras ekspedīcijā Vabolē. Viņa stāsta skolēniem arī par to un rāda mācību filmiņu, ko izveidojuši cita kursa ekspedīcijas dalībnieki. Tajā interesanti atainota vide, vieta, cilvēki, viņu spriedumi par folkloru, kā arī ir mīklas un anekdotes latgaliešu mēlē. Bērniem šīs stundas šķitušas īpaši saistošas.

Visi, kam patīk ludziņas, skeči un spēles prieks, pēc stundām pulcējas pie teātra pulciņa vadītājas Regīnas.

Bet svētdienas ir īpašas – tad Regīna pusdienlaikā bērnudārza telpās vada kristīgās svētdienas skolas nodarbības. Bērnu pulciņš tajās kļūst arvien kuplāks, un par to pedagoģei ir patiess gandarījums.

 

“Esmu šeit vajadzīga”

Visi trīs – Regīna, brālis Mārtiņš, kas strādā par galdnieku Cēsīs, un māsa Agnese, kas gatavojas izlaidumam Latvijas Lauksaimniecības universitātē – savulaik ir beiguši Liezēres pamatskolu. Viņu dzimtās mājas “Lejasvirgabali” atrodas netālu. Pavasarī un vasarā tur Regīnai darba pilnas rokas, un no sava dzīvokļa, kur viņa mīt kopā ar dzīvesbiedru, meitu un dēliņu, ik dienu dodas palīdzēt mammai saimniecībā un kūtī, ravēt dārzus.

Pajautāju, ja Regīnai būtu iespējas kaut ko īpaši vēlēties tieši sev, zinot, ka tas piepildīsies, ko viņa izraudzītos? Pēc pārdomu mirkļa jaunā sieviete saka: “Patiesībā es gribētu palikt šeit! Jo te esmu vajadzīga. Šodien saviļņojošs mirklis bija, kad skanēja skolas himna – tā pati, kuru pirmoreiz dziedājām gadā, kad beidzu Liezēres pamatskolu. Turklāt manai meitiņai šodien ir jubileja, paliek seši gadiņi; uz skolu atbraukuši viesi no Rīgas ar labu ziņu man… Tāda lieliska diena! Jūtos laimīga.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+