Pasaulē
Citur

Irānas sabiedrība patlaban atrodas pārmaiņu procesā 0


Hamīds Asādi
Hamīds Asādi
Foto – Karīna Miezāja

Hamīds Asādi (dz. 1985. g.) studējis datorzinības Teherānas universitātē. Izveidojis pats savu uzņēmumu – audiogrāmatu interneta veikalu “Navaar”. Vasaras sākumā viņš uzturējās Latvijā, pētīdams iespējas šeit izveidot atbalsta punktu darbībai Eiropas Savienībā, un sniedza interviju “LA”.

 

Atklāti sakot, jūs esat pirmais irānis, ar kuru es sarunājos. Rietumu medijos Irānu nereti raksturo kā dīvainu reliģijas apsēstu zemi, kas apdraud mieru ja ne visā pasaulē, tad Tuvo Austrumu reģionā noteikti. Bet jūs izskatāties pavisam parasts, normāls cilvēks, kurš turklāt runā lieliskā angļu valodā. Vai visi irāņi ir tādi?

H. Asādi: Patiesībā mēs esam miermīlīga un viesmīlīga tauta. Ja jūs tagad pastaigātos pa Teherānas ielām, būtu jādzird nemitīgi “sveiki” un “kā jums klājas”. Daudzi vēlētos aprunāties, uzzināt jūsu iespaidus par Irānu un tās cilvēkiem.

 

Un kādi ceļi jūs atveda uz Latviju?

Irānā man ir veiksmīgs bizness, runājošo audiogrāmatu tirdzniecība internetā. Uzņēmumu sauc “Navaar”, kas persiešu valodā nozīmē “kasete”. Tas, ko mēs pārdodam, ir skaņas faili, ielādējami datorā vai mobilajā telefonā. Vidējā šādas grāmatas cena ir ap pusotru eiro. Dažos darbības gados mūsu uzņēmumam izdevies palielināt kopējo grāmatu lasītāju skaitu Irānā par veseliem diviem procentiem. Tas ir liels skaitlis, jo izdevējiem neiet viegli, daudzas izdevniecības turas virs ūdens, tikai pateicoties valdības subsīdijām. Es saprotu, ka audiogrāmatas klausīšanās varbūt nav parastā lasīšana. Bet vai tad nav vienalga, kā cilvēki uzzina grāmatas saturu – lasot vai klausoties? Nekas nav dabiskāks par klausīšanos. Informācija, ko uzņem mazi bērni, ir skaņa, nevis rakstītais vārds. Ir taču vājredzīgi, pat pilnīgi akli cilvēki, kuriem parastās grāmatas nemaz nav pieejamas. Audiogrāmata ir lielisks produkts tālbraucēju šoferiem, arī tiem miljoniem cilvēku, kuri katru dienu nīkst lielpilsētu sastrēgumos vai brauc sabiedriskajā transportā. Nav brīnums, ka vispieprasītākās ir grāmatas ar vieglu, izklaidējošu saturu.

Tagad vēlamies sasniegt farsi valodā runājošos cilvēkus Eiropā. Varbūt ar laiku sāksim pārdot grāmatas arī arābu, kurdu un turku valodā. Man jau bijuši kontakti ar iespējamiem investoriem no Zviedrijas, Vācijas un Polijas. Izskatās cerīgi. Audiogrāmatu tirgus ir augošs, turklāt Eiropā un ASV palielinās šajās valodās runājošās cilvēku kopienas. Savukārt Latvija man ir interesanta kā iespējamā “bāzes vieta” Eiropā. Tā ir droša Eiropas Savienības valsts ar sakārtotu likumdošanu un vienoto Eiropas valūtu. Lielisks atspēriena punkts tiem Āzijas uzņēmējiem, kuri vēlas iekarot Eiropas Savienības tirgu. Rīga ir skaista, zaļa, dzīvošanai ērta pilsēta, arī lētāka par Stokholmu, Helsinkiem vai Berlīni. Latvieši ir viesmīlīga tauta, kas prot domāt globāli. Interneta pieejamība un ātrums te ir vienkārši fantastisks.

 

Bet vai tad interneta laikmetā nav vienalga, no kurienes darboties šādā digitālā biznesā? Nav taču obligāti jāsēž Rīgā vai Parīzē, tikpat labi jūs varat atrasties Teherānā un pārdot savas grāmatas Eiropā dzīvojošajiem irāņiem.

Patiesībā ne. Redziet, daudzās jomās Irāna joprojām pakļauta starptautiskajām ekonomiskajām sankcijām, kas rada zināmas neērtības. Tāpēc nepieciešams dibināt jaunu uzņēmumu šeit Eiropā, turklāt tādu, kurš nekādi nav saistīts ar manu biznesu Irānā.

 

Jūs pieminējāt farsi, nevis irāņu valodu. Kas tā tāda?

Tādas irāņu valodas nemaz nav. Modernajā Irānā šodien runā persiešu jeb farsi valodā, to lieto arī Tadžikistānā un Afganistānā. Līdzīgi latviešu valodai farsi pieder indoeiropiešu valodu saimei un ir pilnīgi atšķirīga no arābu un turku valodas. Tiesa, rakstībā mēs izmantojam arābu alfabētu. Savukārt Tadžikistānā lieto kirilicu, kas ir mantojums no Padomju Savienības laikiem. Pavisam pasaulē ir ap 120 miljoniem farsi valodas runātāju, no tiem Eiropā dzīvo apmēram divi, bet ASV – kādi pieci miljoni cilvēku. Liels un augošs tirgus mūsu grāmatām.

 

Pusotrs eiro par vienu grāmatu – irānim tas ir daudz vai maz?

Tā ir draudzīga cena. Ģimnāzijas skolotājs Irānā mēnesī saņem kādus 400 – 500 eiro pēc nodokļu nomaksas. Metro biļete Teherānas metro maksā 15 centus, baltmaizes kukulis – apmēram 17 centus. Pastāvot naftas eksporta aizliegumiem, valsts iekšienē ir zemas degvielas cenas, ap 15 – 20 eirocentiem par litru.

 

Tad jau par 500 eiro var lieliski dzīvot!

Nav tik vienkārši. Astoņdesmit kvadrātmetrus liels trīsistabu dzīvoklis pat ne tajā prestižākajā Teherānas rajonā maksā ap 150 tūkstošiem eiro. Rēķiniet paši, cik gadu skolotājam jāstrādā, lai ģimene varētu nopirkt savu dzīvokli. Teherānā patlaban dzīvo 18 miljoni. Pilsētai ir problēmas ar piesārņojumu, mēs nemitīgi cīnījāmies ar ūdens trūkumu. Jūs Latvijā nemaz neaptverat, cik patiesībā esat bagāti – ik uz soļa tīrs dzeramais ūdens.

 

Kā Irānas uzņēmēji izjūt starptautiskās ekonomiskās sankcijas?

Saprotams, tās rada problēmas un vienlaikus sniedz arī dažas priekšrocības. Sankciju dēļ Irānas ekonomikai ir visai noslēgts raksturs, tāpēc vietējiem uzņēmējiem nav jākonkurē ar lielajiem ārvalstu brendiem. Pie mums nav makdonalda, tā vietā radīta līdzīgu restorānu ķēde ar nosaukumu “Mash Donald’s”. Tāpat ir “Amazon”, “Ueber” un citu inovatīvu Rietumu uzņēmumu kloni. “Ueber” analogs, kas līdzinās jūsu “Taxify”, Teherānā nodrošina divus miljonus braucienu dienā.

Valda mīts, ka Irānas ekonomika balstās tikai uz naftu. Patiesībā mēs ražojam pilnīgi visu, kā saka, no adatas līdz automašīnām. Irānai izdevies samērā veiksmīgi pārdzīvot starptautiskās sankcijas. Tas skaidrojams ir lielo patērētāju skaitu. Jo lielāka valsts, jo vieglāk izveidot noslēgtu ekonomiku. Patlaban Irānā dzīvo 82 miljoni iedzīvotāju, ikgadējais pieaugums – pusmiljons. Jauna, dinamiska sabiedrība, kuras vidējais vecums ir vien trīsdesmit gadi. Mums bija milzīgs dzimstības bums pēc 1979. gadā notikušās Islāma revolūcijas, tā sekas jūtam vēl šodien.

 

Ko jaunieši vēlas studēt?

Cieņā ir biznesa administrācija, medicīna un datorzinības. Interesanti, ka ap 60% no visiem datorzinību studentiem patlaban ir sievietes. Viens no skaidrojumiem lielajam biznesa zinības studējošo skaitam – jaunieši vairs nesapņo par “stabilu vietiņu” milzu kompānijā vai valsts iestādē, bet ir gatavi sākt paši savu biznesu. Līdzīgi procesi bija vērojami 50. gados Amerikā, kad amerikāņu sabiedrībā valdīja milzīga uzņēmības un sacensības gaisotne.

Runā, ka Irāna varētu būt piektā valsts pasaulē, kas aizsūtīs kosmosā cilvēku. Pēc PSRS, ASV un Ķīnas visdrīzāk sekošot Indija, un tad kārta pienākšot Irānai.

Iespējams. Ja jau mūsu zinātnieki pirms dažiem gadiem varēja aizsūtīt kosmosā pērtiķi un laimīgi to nogādāt atpakaļ uz Zemes, tad pirmais irāņu kosmonauts ir tikai laika un naudas līdzekļu jautājums.

 

Indijā augstās tehnoloģijas joprojām sadzīvo ar eiropiešiem neizprotamām paražām. Patlaban šajā zemē sākusies diskusija par tā sauktajām sarunātajām laulībām, kurās nākamos dzīvesbiedrus saviem bērniem izraugās vecāki. Dažkārt gadoties, ka jaunlaulātie viens otru pirmo reizi ierauga tikai kāzu dienā. Vai tā ir problēma arī Irānā?

Sarunātās laulības nepavisam neiederas ne senajā Irānas kultūrā, ne arī pie mums patlaban valdošajā islāma ideoloģijā. Šādi gadījumi ir, bet tie ir reti un drīzāk sastopami dziļos laukos, kur valda patriarhāla zemnieku kultūra. Saskaņā ar islāma normām un valsts likumdošanu Irānā vīrietis drīkst precēt četras sievas. Tomēr irāņi kopš senseniem laikiem centušies ievērot principu – “viens Dievs, viena sieva”. Sabiedrībā valdošais noskaņojums pret šādām laulībām ir izteikti negatīvs. Tie vīrieši, kuri apņēmuši otro vai trešo sievu, savu rīcību slēpj no apkārtējiem, it sevišķi jau no darba kolēģiem. Arī man pašam personīgi pret šādu cilvēku zustu respekts.

 

Un tomēr – ko nozīmē dzīvot Islāma republikā?

Irāņi bija pirmie, kuri modernajos laikos centušies izveidot teokrātisku valsti, tā saucamo Islāma republiku. Kopš Islāma revolūcijas Irānā pagājuši četrdesmit gadi. Ja jūs šodien izejat no Teherānas lidostas, tad ieraugāt sabiedrību, kas lielos vilcienos neatšķiras no pārējās pasaules. Protams, ir savas īpatnības – veikalos nav alkohola, nav arī bāru, naktsklubu un diskotēku. Tas viss ir atrodams, bet nelegāli, pagrīdē. Sievietes valkā lakatus, kas dažkārt ir visai vaļīgi, pat simboliski. Pilnīgi aizsegtas sejas jūs tikpat kā neieraudzīsiet.

Dažkārt Irānu piemin vienā rindā ar komunistisko Ziemeļkoreju, bet tas ir pilnīgs absurds. Pirmkārt, pie mums valda brīvā tirgus ekonomika. Otrkārt, pastāv pārvietošanās brīvība, cilvēki vienmēr varējuši brīvi braukāt, atstāt valsti un atgriezties tajā. No 82 miljoniem iedzīvotāju 60 miljoni ir pieslēgti internetam, 55 miljoniem ir viedtālruņi. Mums ir interneta sakari ar ārpasauli. Tiesa, tā saturs tiek filtrēts, nav pieejamas erotiska satura lapas.

Irānas sabiedrība patlaban atrodas pārmaiņu procesā ar tendenci lielākas atklātības un demokrātijas virzienā. Tie, kuri dzīvojuši bijušajā Padomju Savienībā, sapratīs šādu salīdzinājumu: pirms gadiem trīsdesmit Irāna mazliet līdzinājās Staļina vai Brežņeva laika režīmam, bet tagad pie mums iestājies Gorbačova pārbūves un atklātības laiks. Agrāk publiskās dzīves centrā bija valdošā ideoloģija, bet tagad cilvēki brīvi runā, diskutē par visdažādākajām tēmām, nebaidās kritizēt politiķus, valsts prezidentu ieskaitot. Sanāk kopā, apspriež politiku, kontaktē sociālajos tīklos.

Viena no vietām, ko apmeklēju Rīgā, bija “Čekas muzejs” jeb Stūra māja, kā jūs to šeit saucat. Redzētais atgādināja skatus no Holivudas šausmu filmām. Irānā, patiesībā lielākajā daļā pasaules, joprojām valda mīts, ka padomju režīms varbūt nemaz nebija tik slikts, ka Padomju Savienību nekādā ziņā nevar salīdzināt ar nacistu laiku Vāciju. Tiem, kuri tā domā, es ieteiktu ieskatīties Stūra mājā. Šis muzejs man palīdzēja labāk izprast ne tikai Latvijas, bet arī Irānas neseno vēsturi. Arī mūsu valstī gan šaha režīma laikā, gan pirmajos gados pēc Islāma revolūcijas uzvaras bija politiski ieslodzītie.

 

Saistītie raksti

Pēdējā laikā iezīmējušās pretrunas ASV un Eiropas starpā par tā saucamo Irānas atombumbas vienošanos. Eiropa to aizstāv, savukārt ASV prezidents Tramps līgumu atzīst par kļūdainu un atsaucis ASV parakstu zem šī dokumenta. Jūsu domas?

Irāna nevienojās ar Trampu, bet gan ar Ameriku, Eiropu, Ķīnu un Krieviju. Mūsu valsts vismaz pagaidām paliek uzticīga parakstītajam dokumentam, zem kura stāv prezidenta Baraka Obamas ārlietu ministra Džona Kerija paraksts. Tramps vēl nav visa Amerika, līdzīgi kā pretrunīgi vērtētais iepriekšējais Irānas prezidents Mahmūds Ahmadīnežāds nepārstāvēja visu irāņu domas. Trampi nāk un iet, bet Amerika paliek. Irāna vēlas dzīvot mierā un harmonijā ar pārējo pasauli, Ameriku ieskaitot. Ļoti ceru, ka tas arī izdosies.

LA.lv