Juris Lorencs: Irāņiem nav vienalga 1
Jau vairāk nekā nedēļu Irānas pilsētās notiek nemieri – demonstrācijas, uzbrukumi policijas iecirkņiem. Sadursmēs ar drošības spēkiem gājuši bojā vismaz 22 cilvēki, aptuveni 450 arestēti, internetā nobloķēti vairāki sociālie tīkli. Irāna nebūt nav ne nabadzīga, ne mazattīstīta valsts. Vidējais dzīves ilgums tajā ir septiņdesmit gadi, nacionālais kopprodukts, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, tikpat liels kā Baltkrievijā – aptuveni 18 000 ASV dolāru. Irānai pat ir sava kosmiskā programma, šī valsts sūta orbītā savus mākslīgos Zemes pavadoņus.
Kas tad ir aizgājis greizi? Galvenā Irānas problēma – ekonomikas neatbilstība demogrāfiskajām izmaiņām. 1996. gadā amerikāņu politologs Semjuels Hantingtons publicēja pravietisko grāmatu “Civilizāciju sadursme” (2012. gadā latviešu tulkojumā to izdeva apgāds “Jumava”), kurā precīzi prognozēja sprādzienbīstamu situāciju veidošanos Tuvajos Austrumos. Iemesls – straujais iedzīvotāju skaita pieaugums. 1991. gadā Irānā dzīvoja 56 miljoni cilvēku, šodien – jau 82 miljoni. Tātad laika periodā, kurā Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās par 25 procentiem, Irānā tas izauga par 46 procentiem! Saprotams, jaunu darba vietu radīšana netiek līdzi tik straujam iedzīvotāju pieaugumam. Līdzīga attīstība vērojama valstīs, kur jau notikušas “krāsu revolūcijas” jeb “arābu pavasari”. Tunisijā, Lībijā un Sīrijā iedzīvotāju skaits nieka 27 gados audzis par 40 procentiem, bet Ēģiptē par veseliem 70 procentiem! Hantingtons arī izteicis apgalvojumu, ka revolucionāra situācija kādā valstī rodas brīdī, ja bezdarbs jaunu vīriešu vidū sasniedz 40 procentus.
Pagaidām protestētāji Irānā izsaka vien ekonomiskas prasības, neizvirzot politiskus lozungus, tāpat netiek skarta islāma problemātika. Cilvēkus satrauc augstās pārtikas cenas, bezdarbs, sliktā veselības aprūpe, augošā nevienlīdzība. Valsts garīgais līderis ajatolla Ali Homeini notikumos vaino “ārzemju ienaidniekus” – ASV, Izraēlu un Saūda Arābiju. ASV prezidents Tramps tiešām jau vairākas reizes savā tvitera kontā izteicis atbalstu protestētājiem, piemēram: “Dižā Irānas tauta ilgus gadus tikusi apspiesta. Cilvēki ir izsalkuši pēc pārtikas un brīvības. Laiks pārmaiņām!” Tikmēr turpat kaimiņos, 200 miljonu apdzīvotajā Pakistānā, pilsētu ielās deg Amerikas karogi. Iemesls – Trampa pirmais jaunā gada ieraksts tviterī: “Amerikas Savienotās Valstis muļķīgā kārtā pēdējo piecpadsmit gadu laikā piešķīrušas Pakistānai vairāk nekā 33 miljardus dolāru, bet viņi mums nav devuši nekā, vienīgi melojuši un blēdījušies, turot mūsu līderus par muļķiem. Pietiek!” Patiesībā Trampam ir taisnība, vienīgi šī naivā atklātība ir pretrunā ar līdzšinējo Amerikas “reālpolitiku”. Pakistāna ir tuvākais ASV sabiedrotais reģionā, vienīgā musulmaņu valsts, kurai ir kodolieroči un ballistiskās raķetes. Prātā nāk kaut kur dzirdētais Trampa salīdzinājums ar “ziloni trauku veikalā”.
Savā ziņā es tomēr mazliet apskaužu Irānu – ka jauniem cilvēkiem šajā valstī nav vienaldzīgs apkārt notiekošais. Latvijā diemžēl redzam pretējo. Tā vietā, lai izdarītu spiedienu uz likumdevējiem un valdību, lai mēģinātu uzlabot dzīvi tepat uz vietas, jaunatne vienkārši pamet valsti. Daudzi privātās sarunās un sociālajos tīklos tā arī pasaka – “mana aizbraukšana ir mans protests”. Bet kas gan tas par protestu, ja tā izteicējs nemaz nevēlas sagaidīt atbildi?
