Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
31. maijs, 2013
Drukāt

Irbe par nepiekāpību pēdējā minūtē


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Latvijas Avīzē” pirms pašvaldību vēlēšanām viesojās slavenais hokeja vārtsargs un tagad treneris, rīdzinieks ARTŪRS IRBE, kurš pazīstams kā nacionāli noskaņots vīrs. Ar Irbes kungu sarunājās Egils Līcītis. 


 

E. Līcītis: – Irbes kungs, kādā noskaņojumā sagaidāt pašvaldību vēlēšanas? Vai ir lietas, kas jūs satrauc?

A. Irbe: – Pašreiz pasaulē ir tāds neparasts laiks, un sakritīgi viens pēc otra izveidojas degpunkti. Londonā noslaktēts karavīrs un attiecīga reakcija uz to. Stokholmā – masu nekārtības. Parīzē – arī uzbrukums karavīram. Ne tik sen – terora akts Bostonā. Domāju, ka arī Obamas administrācijā attīsies skandālu kamols par varas resursu izmantošanu. Ne bez spriedzes notiek priekšvēlēšanas Latvijā. Izlasīju režisora Alvja Hermaņa interviju, un, lai gan es ne zem katra vārda parakstītos, tomēr viņš runājis īstajā laikā, īstajā vietā…

– … politkorektums atmetams, un lietas jāsauc īstajos vārdos?

– Tieši tā, un, lai gan reakcija ir pretrunīga, vērtīgi, ka notiek diskusija. Vienā nometnē runājam par vērtībām, kamēr otrā – par izdzīvošanu un iztiku.

Laikam gan cilvēkiem pašiem jāizlemj, kas ir primārais. Protams, svarīgi ir izdzīvot, savilkt galus kopā, bet bija arī cilvēki, kuri atdeva dzīvību, lai latvieši dzīvotu savā valstī un uzvilktu mastā sarkanbaltsarkano karogu, spēlējot “Dievs, svētī Latviju”.

Bija Ziemsvētku kaujas, bija Kalpaka karavīri un citi, kas turēja dārgu valsts dibināšanas ideju. Arī 1990. gada 4. maijs bija liela uzdrošināšanās, jo reāli pastāvēja represiju risks, un, valsti atgūstot, gāja bojā cilvēki. Ja lielais lācis nebūtu tik novājināts un ar sevi aizņemts, varbūt Baltijā sarīkotu “gaļas mašīnu” – laimīgā kārtā no tā tikām pasargāti! Taču šodien mūsu valstī ir “citādi domājošie”. Tas ir tas demokrātijas “skaistums”, ka vari citādi domāt un attiecīgi rīkoties. Vari uzspļaut valsts pamatprincipiem un aizbildināties, ka tā ir demokrātija. Politiķi ar smaidu vienai publikas daļai stāsta vienu, otrai – ko citu. Pirmajiem tiek saldi stāsti par devīgumu un par brīvbiļetēm, un par to, cik esam labi saimnieki. Tas ir “Saskaņas centra” repertuārs latviešiem – kā viņi rūpējas par iedzīvotājiem. Pat šeit jau varu iebilst – bet kas notiek uz Rīgas ielām? Neremontētas, nolaistas, bedrainas. Neapgalvoju, ka agrāk Rīgā bija labi ceļi, taču tagad – briesmīgi. Otrajai – krievu – pusei turpretī pasniedz pavisam citu informāciju. Tur vedina uz referendumu par otru valsts valodu, kas ir vērsts pret valsts pašiem pamatiem, un piedāvā citas aktivitātes, kas raksturojamas kā valsts varas ļodzīšana, mēģinot aizzāģēt kādu no četrām galda kājām. Latviešu valodas aizstāvjiem izdevās mobilizēties.

Atsaucība valsts valodas pamatu nesatricināmībai bija ārkārtīgi liela. Tauta pacēlās, taču pilsoņi tika sarīdīti ar polittehnoloģiskiem paņēmieniem, kas ved pretī konfrontācijai un šķelšanai. Šo izspēlēto kārti nevajag aizmirst, un man liekas, ka vēl ir kārtis, ko dažiem gribētos izspēlēt.

Nepilsoņu jautājums un citas lietas, lai turpinātu graut valsts pamatus un revidēt vērtības. Bet te ir vienīgā vieta, kur runājam savā valodā, kur plīvo mūsu karogi un jūtamies kā mājās.

– Jūs gribat teikt, ka sestdien it sevišķi Rīgas iedzīvotājiem vajadzētu būt stipri atbildīgiem par savu balsojumu?

– Mana iekšējā sajūta, vērojot pasaulē notiekošo, saka – šobrīd lēnām mainīsies noteikumi, attieksme un likumi pret valstiskuma grāvējiem, lai kur viņi paceltu galvu, tāpat arī pret savtīgiem varas izmantotājiem un legāli, it kā ar likuma vīģes lapu aizsegtiem izzadzējiem. Uz to pašlaik iet. Netiks cits pret citu nostādīti pie dažādām ticībām vai tautībām piederoši ļaudis.

Bet – ja jūsu darbība vērsta valstiskuma izvazāšanā vai nedrošības sajūtu radīšanā sabiedrībā, kā Zviedrijā ar primitīvāko grautiņu taktiku, tad tā sastapsies ar pretdarbību un varas stingrību pret šāda veida ekscesiem.

Zviedrijā ieceļojušie un uzņemtie nejūtoties piederīgi, bet viņiem un arī mūsu valstī dzīvojošajiem cittautiešiem ir iespēja kļūt piederīgiem, sākot ar valsts valodas apgūšanu. Taču, ja šādas vēlmes nav, ja ir vēlēšanās norobežoties un gatavība tikai ņemt, nevis dot, ja primārais ir izplatīt savu redzējumu par lietu kārtību, kas ir pretējs Zviedrijā gadsimtos pieņemtajai, tad šāda attieksme zviedriem nebūs akceptējama. Zviedri ir bijuši ļoti pretimnākoši, dāvājuši iebraucējiem plašas sociālās garantijas, taču, ja otra puse gribēs diktēt savus noteikumus, tad jebkurai iecietībai ir robežas.

– Esot cilvēktiesības, un tās ir neaizskaramas.

– Tās, protams, jāievēro, taču uz šī pamata nevajag visu novest līdz absurdam, kad jau sākas anarhijas un demagoģijas uzvaras gājiens. Kas ir konservatīvās vērtības? Viss, kas laika gaitā ir saglabāts un sekmīgi darbojies. Konservatīvās partijas un vērtību aizstāvji tiktu aizslaucīti, ja tas, ko viņi proponē, nestrādātu. Laika gaitā daudz kas mainās, jo nolietojas, novecojas un vairs neder, toties derīgās tradīcijas un vērtības dzīvo pāri laikam, jo cilvēki tam uzticas.

– Jums šķiet, ka Rietumu demokrātijas spers soļus valstiskuma, konservatīvo vērtību nostiprināšanā?

– Domāju, tas ir laika jautājums, ka visatļautību, pamatu ļodzīšanu vairākums negribēs piedzīvot. Es esmu komandas cilvēks. Viens var izvilkt vienu spēli, bet ilgtermiņā neiznesīs uz saviem pleciem visu vezumu. Vajadzīga komanda un kopības sajūta. Kā senos laikos, kad pēc ražas novākšanas cits citam palīdzēja – pie pļaušanas vai kulšanas.

Arī tagad jābūt kopīgiem mērķiem, par kuriem spējam vienoties. Šobrīd vērtību skala ir palaista pašplūsmā, nauda un materiālais ieņem vadošo lomu.

– Var jums piekrist, ka mūsdienās orientieri ir iezīmēti maldugunīs, bet cilvēkiem ir grūti izvēlēties no tik daudziem piedāvājumiem, vilinājumiem. Jūs gan laikam esat stabilāks – kā kādreiz mūris vārtos?

– Mans galvenais postulāts ir balstīties uz ģimeni. Latviešiem parasti to veido trīs paaudzes – bērni, vecāki un vecvecāki. Bērniņš ienāk pasaulē, vecāki par viņu rūpējas un audzina, vecvecāki lutina. Kad bērni pieaug, tad viņiem jāsāk domāt par pieredzes nodošanu no tās gudrības, ko iemantoja no vecākiem. Ja šī saikne ir cieša un bērni pieaugušā vecumā raisa lepnuma sajūtu, tad vecākiem ir gandarījums un viņi redz sava mūža piepildījumu.

Cik ilgi var savu slavu bužināt vai maku piepildīt? Ir vērtības, kas paliek aiz tevis. Vai tie ir mazbērni, kuri staigās tās pašas tekas, vai kopības sajūta, kad mēs, visa tauta, sametamies pa latiņam, cik kurais spēj, un uzceļam Brīvības pieminekli. Politiķi, kas nāk ar saviem piedāvājumiem, bieži vien kļūdās, bet parādiet man nekļūdīgos.

Es ļoti daudz esmu kļūdījies hokeja vārtos un ne tikai. Nekļūdīgs ir tas, kurš neko nedara, bet neko nedarīt pati par sevi ir lielākā kļūda.

– Ko ieteikt cilvēkiem, kuri pirms vēlēšanām groza galvu – nav par ko balsot, vai tikai es nekļūdīšos…

– Ieteiktu izvērtēt, kur ir mūsu vērtības. Es, protams, balsošu par Nacionālo apvienību, kura turas pie konservatīvām, nacionālām, kultūrvēsturiskām vērtībām. Tur ir visādas atkāpes, nianses, kā jau notiek politikā, bet šobrīd man nav citas piemērotākas partijas, kurai gribētos pievērsties. Manā “vēlētāja karjerā” NA nav vienīgais spēks, par kuru esmu balsojis. Var runāt par viņu populismu, retoriku, bet tas nav šīs apvienības pamatu pamatos. Viņu cilātās tēmas par demogrāfiju, par latviskās identitātes saglabāšanu arī man ir tuvas, saprotamas lietas.

– Sakiet, Irbes kungs, cik izšķirošas ir šīs pašvaldību vēlēšanas, kādas būs sekas, ja latviskās partijas Rīgas domē negūs virsroku?

– Svarīgākais ir, lai vēlētājs piedalās un izdara izvēli. Bet, manuprāt, pēc visa pēdējo pāris gadu laikā notikušā izdarīt izvēli par “Saskaņas centra”/”Gods kalpot Rīgai” savienību zināmā mērā ir savu senču nodevība.

Ar īstermiņa akcijām šie politiķi ir pieteikuši vilinošus piedāvājumus, taču ilgtermiņā viņi dodas nevis uz integrētu sabiedrību Latvijā, bet uz Latvijas atpakaļ integrēšanu Maskavas paspārnē. Dodas lēnā gaitā, ar maigās varas spiedienu, un diezin vai šiem politiķiem ir vēlme piesaistīt Latviju Krievijas Federācijai.

Viņiem izdevīgāk, ja Latvijā ir Kremļa interešu placdarms Eiropas Savienībā un ja te ir stabils, pastāvīgi pieaugošs Maskavas iespaids. Man nav aizspriedumu pret abpusēji izdevīgu sadarbību ar Krieviju ekonomikā, kultūrā, sportā, bet tad skatīsimies, kur tas tiešām ir bagātinoši, bet kur vienpusēji tendēti ar domu mūs ievilkt tur atpakaļ. “Saskaņas centrs” ir oficiāls partneris Krievijas varas partijai, tāpēc nedzīvosim ilūzijās, ka viņi spētu kā citādi pozicionēties.

– Lietojāt bargu vērtējumu, ka balsot par “SC” būtu tikpat kā izdarīt nodevību – vai jūs nesatrauc, ka tik daudz latviešu pēdējā laikā iekļāvušies šajā partijā. Jauni cilvēki, ne tikai vecie buki.

– To esmu ievērojis, un acīmredzot tas ir konjunktūras dēļ, kas licis veselai “Gods kalpot Rīgai” partijai iet kā “SC” satelītiem. Tas ir – izmantot jebkuru iespēju, lai noturētos vai tiktu pie varas. Nav jau stāsts par idejām. Stāsts ir par krēsliem.

Ārzemnieki, kuri te viesojušies, man teikuši, ka latviešus uztvēruši kā ļoti viesmīlīgu tautu. Vēstures gaitā tas nereti izpaudies kā lētticīga paļāvība ienācējiem, kuri gan nebija nākuši kā viesi un tūristi.

Latvijā padomju gados labāk nekā citās Baltijas valstīs veicās rusifikācijā, un ne tikai tamdēļ, ka šeit to īstenoja agresīvāk, – šeit bija pakļāvīgāki līdzzinātāji no pašu latviešu vidus. Igauņi vienmēr bijuši iecirtīgāki pretī. Tā ir mugurkaula lieta, un tagad tas arī ir izvēles jautājums. Vai pastāvēt par latvisku Latviju vai pieslieties un atbalstīt tos, kas grib uzkundzēties. Piektā kolonna savulaik ir bijusi, un acīmredzot tradīcija turpinās. Tam var turēties pretī, ja mēs katrs nenoslinkosim un paudīsim savu nostāju tikpat vienoti, kā to paudām valodas referenduma laikā.

– Tie bija vēlētāji, kuri ar lielu pārsvaru bija pret krievu valodu kā otru valsts valodu. Vai domājat, ka partijām pie varas vajadzētu stingrāk uzstāties un sargāt valsts pamatus?

– Protams. Pasaulē notiek globalizācija, kurā varam pazust vai izšķīst. Kā tam turēties pretī, minēšu piemēru no nesenā hokeja čempionāta spēles ar Vāciju. Mēs vāciešiem zaudējām, un pēdējā minūtē uz ledus izgāja mūsu pirmā maiņa – nebūt ne tie agresīvākie puiši. Bet viņi gāja un, kā to sportā sauc, deva vāciešiem iekšā, nepadevās līdz galam. Tas bija vēstījums ne vien vāciešiem, bet arī mums pašiem un komandām, kuras vēl nāks Latvijai pretī. Mēs esam nepiekāpīgi! Mēs nepadosimies! Varbūt tur, kur rokas nolaidušie domā – viss, ir beigas! –, nepiekāpīgie atradīs jaunu ceļa sākumu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+