Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
5. jūlijs, 2016
Drukāt

Ironija par sapņiem (1)

Publicitātes (Matīsa Markovska) fotoPublicitātes (Matīsa Markovska) foto

Valmieras teātrī iestudētajos "Razpļujeva sapņos" ap centrālo, bet ne centrējošo Razpļujeva tēlu asprātīgi inscenētas epizodes, kurās spilgti darbojas pārējie izrādes grupas aktieri.

“Razpļujeva sapņi” – viens no aizvadītās sezonas pēdējiem jauniestudējumiem Valmieras Drāmas teātrī – stiprina krievu klasikas īpatsvaru uz šīs skatuves. Režisora Viestura Meikšāna aktualizētais Aleksandra Suhovo-Kobiļina teksts ierindojas līdzās repertuārā spēlētajiem Mihaila Bulgakova, Maksima Gorkija, Ļeva Tolstoja darbiem un septembrī gaidāmajam iestudējumam – Aleksandra Ostrovska “Muiža kaņepēs”. Iespējams, uzmanība pret krievu tradicionālo literatūru un dramaturģiju izskaidrojama ar padziļinātās psiholoģiskās spēles veidu, kas raksturīgs Valmieras teātrim. Izrādes “Razpļujeva sapņi” izvēlētais žanrs “satīriskā komēdija” aktieriem izvirza vispirms formas uzdevumus, kuros groteska ir tikpat nozīmīga kā pārliecinošs pārdzīvojums. Šoreiz spēles manierē atšķirīgais un plašais aktieru ansamblis režijas komēdijas ieceri īsteno nesabalansēti. Vieglumam vispirms traucē dramatizējums. Izrādes apjoms ir plašs un smagnējs, divu lugu – “Krečinska kāzas” un “Tarelkina nāve” – savienojums vairākos cēlienos, katru dalot atsevišķās epizodēs un sižeta apakšlīnijās, ir sarežģīts. Saglabātā pietāte pret literāro oriģinālu un bagātīgo tekstuālo slāni piešķir zināmu naftalīna smaržu, lieki atgādinot, ka Suhovo-Kobiļina lugu nozīme 19. gs. vidū, kad cenzūras aizliegums tajā saredzēja draudus valdošajai iekārtai, šobrīd izskatās amizanta.

Izrādes norises laiks ir vispārējs, pietuvinājumu 19. gs. Krievijai rada personāžu vārdi, attiecības, teksta intonācijas un krāšņie, krieviskā kolorītā modelētie kostīmi (māksliniece Ilze Vītoliņa). Izrādes kopsajūta atgādina karuseli, kur izkrāsotos vagoniņos virpuļo personāži, katrā epizodē atklājot kādu traģikomisku notikumu, tomēr karuselis riņķo ap savu asi, neievelkot tajā skatītāju emocijas.

Ievadā daudzsološi intriģē nezināma Balss, kas ar slēptu ironiju vēsta par kādu personu Razpļujevu. Teksts norāda uz pārstāvi no sugas, kas esot parādījusies 18. gadsimtā un rangu tabulā tiek klasificēta kā ierēdniecība ar tai raksturīgo lišķību, iztapību. Aktiera Janusa Johansona Balss nogurušajā piesmakušajā tembrā skan viltus rūpes par cilvēku, ko vērts pētīt līdzīgi kā kukaini tā izdzīvošanas cīņā.

Raspļujevs pirmajā ainā atrodas starp pustumsā gulošiem neatpazīstamiem ķermeņiem. Gleznieciski izgaismotajā mizanscēnā izvietoto aktieru sejas, tumšo apģērbu ierāmētas, rāda katra savu biogrāfijas iezīmēto grimasi, un uz brīdi uzzibsnī simboliska sabradātā “mazā cilvēka” tēma. Redzamajās sejās ierakstīti smagi likteņi, šie personāži paliek neatklāti, strādā kā operas statisti. Manuprāt, lielāku dramatisko slodzi un skatuves laiku būtu pelnījuši Kārļa Freimaņa Fjodors, Māras Mennikas Ludmila, Oskara Morozova Pohomovs, Kārļa Neimaņa Ohs, Ineses Pudžas Lidočka, Skaidrītes Putniņas Mavruša, Ineses Ramutes Čvankina, Ievas Džindžas Anna Petrovna, arī Māras Vīgantes, Arnolda Oša un Ivara Vanaga tēli.

Uz tumšo figūru mugurām sev ērtu vietu atradis Razpļujevs. Aina uz brīdi asociējas ar Franča Kafkas “Metamorfozēm”, kur šoreiz nevis viens, bet daudzi no cilvēkiem par kukaiņiem pārtapušie saspiesti zem kādas neredzamas varas. No netīrās, iebiedētās un apjukušās masas vienīgais izrauties spējīgais izrādās “muļķītis”, bet patiesībā – mahinators Razpļujevs (Mārtiņš Meiers). Viņš kā Krečinska (Eduards Johansons) uzticības persona īsteno daļu no dārglietu viltošanas plāna. Razpļujevs melo par neesošu bagātību, piedalās līgavas Lidočkas tēva – bagātā Muromska – apvārdošanā. Otrajā cēlienā Razpļujevs palīdz viltus mironim Kopilovam (aktieris Rihards Jakovels) izvairīties no kreditoriem, mākslīgi inscenējot bēru ceremoniju trīspadsmit gluži kā klonētiem kreditoriem. Pēdējā policijas izskatīšanas ainā tieši Razpļujevs tiek iecelts par galveno izmeklētāju viltus miroņa lietā.

Ap centrālo, bet ne centrējošo Razpļujeva tēlu asprātīgi inscenētas epizodes, kurās spilgti darbojas Rihards Jakovels kā Tarelkins, Eduards Johansons kā Krečinskis, Ingus Kniploks kā Nelkins, Tālivaldis Lasmanis kā Varāvins un Polutatarinovs. Neaizmirstami cēla un derdzīga ir Ilzes Pukin­skas spēlētā Kačala. Ar komiski jūtīgu, provinciāli atbildīgu un groteski aprobežotu raksturu apveltīto Muromska tēlu pārliecinoši atveido Imants Strads.

M. Meiera varonis ir vienīgais, kurš vēršas tieši pie publikas, gari un plaši skaidrodams savu dzīves un izdzīvošanas filozofiju. Tomēr ne aizrautīgus smieklus, ne līdzjūtību Razpļujeva tēls neizraisa. Apjomīgās lomas plusu un mīnusu analīze būtu atsevišķa raksta uzdevums, taču, manuprāt, teksta daudzums mazina M. Meiera atveidotā tēla temperamentu. Šķiet, ka aktieris komentē pats sevi, palikdams tēls – zīme, ko daiļrunīgi atspoguļo teātra pro­grammiņa ar salauzta cilvēka tēlu atvērumā, kur lapas vienā pusē redzama iztapīga pelēkā mētelī saliekta mugura, bet, pāršķirot otrā lapas pusē – atbaidošs varoņa vieplis.

Uz skatuves redzamais pārliecina ar vizuālo tēlainību (scenogrāfs Reinis Suhanovs), kurā plaši gleznieciski triepieni ļauj uzburt atmosfēru dažādās spēles vietās, un fināls ilustrē mazā cilvēka niecības tēmu, galveno varoni burtiski saspiežot divās plaknēs. Izrāde nominēta 2015./2016. gada Latvijas teātru gada balvai kategorijā “Gada scenogrāfs”.

 

Uzziņa

“Razpļujeva sapņi” (pēc Aleksandra Suhovo-Kobiļina lugu “Tarelkina nāve” un “Krečinska kāzas” motīviem), iestudējums Valmieras Drāmas teātrī

Režisors Viesturs Meikšāns, scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu māk­sliniece Ilze Vītoliņa.

Lomās: Mārtiņš Meiers, Kārlis Freimanis, Rihards Jakovels, Eduards Johansons, Ingus Kniploks, Tālivaldis Lasmanis, Māra Mennika, Oskars Morozovs, Kārlis Neimanis, Inese Pudža, Ilze Pukinska, Skaidrīte Putniņa, Inese Ramute u. c.

 

Vārds skatītājiem

Veronika, pensionēta skolotāja: “Kaut gan luga ir pieteikta kā satīriska komēdija, man īpaši smieties negribējās. Pieļauju, ka tajā laikā, kad radās Raz­pļujevs, situācija bija cita, bet šodien tādu razpļujevu ir daudz. Dzīvoju Purvciemā, Rīgā, redzu šos dzīves pabērnus, ko tautā saucam par “bomžiem”, bet viņi taču visi ir cilvēki. Ar savām domām, sapņiem, dzīvesstāstu, vien nez kādu iemeslu dēļ nokļuvuši tajā neapskaužamajā situācijā.”

Līvija, mājsaimniece: “Gribu uzteikt izcilu Mārtiņa Meiera tēlojumu. Dzirdēju radio ar viņu interviju – aktieris esot tēla patiesuma meklējumos sadraudzējies pat ar Valmieras bezpajumtniekiem. Drosmīgs un cilvēcīgs solis, no kura ieguvēji esam mēs – skatītāji.”

Danuta, studente: “Varbūt skan groteski, bet, nu, jebkurš – paņem, izdari, parādi, ka spēj un tu vairs nebūsi viena spļāviena vērts.”

Līga, uzņēmēja: “Valmieras aktieri uz skatuves izdzīvojuši mūsu ikdienas “razpļujevismu”. Krievu literatūras klasikas Dieva dotais cilvēciņš ir it kā līdzvērtīgs Minhauzenam, Šveikam. It kā dzīves baudītāji – bez rūpēm, naivi un sirsnīgi un tajā pašā laikā ar savu dziļu gudrību.”

Sagatavojusi Ilze Galkina

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Pilnīgs murgs, žēl talantīgo aktieru…

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+