Ironijas triumfs “Laulības dzīves ainās” 3
Regnāra Vaivara iestudētajās “Laulības dzīves ainās” gaidītās ziemeļnieciskās atturības vietā uz skatuves kulminē absolūts spēles prieks.
Ingmara Bergmana “Laulības dzīves ainas” ir ģimenes drāma, kurā nežēlīgā psiholoģiskā tuvplānā tiek preparētas jau neizbēgami irstošas laulāto attiecības. Regnārs Vaivars, drosmīgi iestudējot šo kamerformāta darbu uz Dailes teātra lielās skatuves, ne pirmo reizi savā režisora karjerā apzināti lauž jebkuras žanra un stila robežas.
Režisors izrādē reālpsiholoģijas vietā apzināti izmanto spēles teātra estētiku, un ar šo absolūti nosacīto teātra valodu atklāj Bergmana darba pamatā esošo konfliktu starp realitāti un iedomām. Pirmos signālus par to, ka viss nav tik vienkārši, kā izskatās, raida scenogrāfa Reiņa Suhanova iekārtotā skatuves telpa, mākslinieces Lienes Dobrājas veidotie kostīmi un igauņu horeogrāfes Renātes Kerdas sacerētā kustību partitūra un režisora ieviestie akcenti. Tukšajā spēles laukumā, kura sienas ir puscaurspīdīgas kā vate, pēc vajadzības tiek uzstumti nepieciešamie rekvizīti – milzīgā Mariannas un Jūhana laulības gulta, komiski garš ēdamgalds, pat tualetes pods un vanna. Vārītu olu vietā laulāto strīda laikā tiek mētātas tenisa bumbiņas, bet izrādē asprātīgi izmantotie muzikālie akcenti apzināti izpildīti šķībi, turklāt bieži vien izvēloties situācijai neatbilstošu (provocējošu) repertuāru.
Visu skatuves darbību trīs stundu garumā organizē četri mēmi skatuves tēli, režisora jaunieviests skatuves personāžs – Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas studentu Ievas Florences, Anetes Krasovskas, Niklāva Kurpnieka un Paula Iklāva atveidotie asistenti – ne tikai atbīda vai aizbīda mēbeles un pārnēsā rekvizītus, bet arī kā neuzkrītoši palīgi piedalās dažādās laulātā pāra ikdienas darbībās – palīdz gatavot ēst, pārģērbties, padod nepieciešamos priekšmetus u. tml. Turklāt mēmie palīgi nav tikai bezemociju skatuves “rīki” – viņi aktīvi līdzpārdzīvo izrādes darbību, ar skatienu un ķermeņa valodas palīdzību paužot savu attieksmi pret notiekošo. Nemanot šis precīzais skatuves tēls kļūst par ironisku simbolu gan laulātā pāra nespējai pašiem patstāvīgi vadīt savu dzīvi, gan tam, cik nosacītas ir robežas starp privāto un publisko telpu mūsdienu dzeltenās preses un sociālo tīklu laikmetā.
Laulāto attiecības ironiski apspēlē izrādē vieglā deformācijā attēlotie sadzīves priekšmeti. Pieaugošo atsvešinātību starp laulātajiem nepārprotami simbolizē abu proporcionāli mazie ķermeņi gultā, kuri Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Mariannai un Jura Žagara Jūhanam liek izskatīties kā pieaugušiem bērniem, tāpat “negludumus” attiecībās pastiprina komiski neglītās pozas, kādās abi varoņi nonāk, “vārtoties” pa gultu. Asprātīgi risināta arī varoņu pārģērbšanās – Jura Žagara Jūhans vienā sekundē noplēš sev no ķermeņa uzvalku, kas sānos sastiprināts ar klipšiem, raisot asociācijas ar papīra lelli, kurai pēc vajadzības pielipināts vajadzīgais kostīms (lasiet – loma).
Kaut arī izrāde iestudēta absolūti nosacītā estētikā, spēles teātra princips ne tikai nav pretrunā ar Bergmana darba psiholoģisko vēstījumu, bet pat palīdz precīzā skatuves valodā atklāt paradoksālās attiecības starp to, ko varoņi runā, un to, kas aiz šīm vārdu čaulām slēpjas. Režisora veidotajā attiecību stāstā katra, pat visikdienišķākā varoņu nodarbe iegūst dziļu psiholoģisku zemtekstu. Tā, piemēram, trauku mazgāšana pēc viesībām notiek nevis virtuvē, bet laulības gultā, J. Žagara Jūhanam padodot I. Ķuzules-Skrastiņas Mariannai slapjos traukus, kurus viņa, ierāpusies gultā, noslauka savā baltajā žaketē – un šajā viegli transformētajā sadzīviskajā darbībā līdz ar dramaturģisko spriedzi, kas pieaug abu paralēli risinātajā sarunā, kāpinās arī fiziski sajūtamā spriedze abu laulāto starpā. Dažbrīd gan rodas iespaids, ka režisors pārlieku aizrāvies ar dažādiem spēles “trikiem”. Kā pašmērķīgs epatāžas paņēmiens, piemēram, atveidots Jūhana un Mariannas dzimumakts pirmā cēliena beigās, līdzās asprātīgajai asistentu darbībai pievienojot arī kailo J. Žagara Jūhana dibenu. Turklāt salīdzinājumā ar pirmo cēlienu izrādes otrā daļa, īpaši fināls, zaudē koncentrēto, aso darbības tempu, jo noturēt neatslābstošu uzmanību detaļām un norisēm piesātinātajā izrādē nav viegli ne aktieriem, ne skatītājiem.
Pārliecina pašironija, bet vienlaikus arī patiesums, kādā strādā izrādes aktieransamblis. Kaut arī iestudējuma kodols neapšaubāmi ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas sievišķīgi mainīgā, neparedzamā Marianna un Jura Žagara vīrišķīgais, bet vienlaikus bērnišķīgi neizlēmīgais Jūhans, katrs iestudējuma varonis kļūst par nozīmīgu pieturpunktu abu laulāto attiecību “skrējienā”. Racionāls “palīgs” ir Rēzijas Kalniņas pašapzinīgā, nedaudz ciniskā Eva, kura kā novērotāja no malas komentē abu attiecības. Kā pretstats izrādes sākumā tēlotajai Mariannas un Jūhana “ideālajai” laulības dzīvei tēlotas Kristīnes Nevarauskas Katarīnas un Ģirta Ķestera Pētera precīzi izspēlētās attiecības, kurās savstarpējs nicinājums mijas ar nesalaužamu savstarpējo pievilkšanās spēku. Bet izrādes emocionālā kulminācija un rūgts patiesības brīdis ir Mirdzas Martinsones spoži atveidotās Jakobi kundzes monologs, kurā Marianna pēkšņi it kā ierauga pati sevi pēc vairākiem gadiem.
Dailes teātra izrāde “Laulības dzīves ainas” ir ironijas triumfs – gaidītās ziemeļnieciskās atturības vietā uz skatuves kulminē absolūts spēles prieks, kas gluži kā karnevālā atbruņo un atraisa zemapziņu. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas un Jura Žagara bezkaislīgā pašironijā izspēlētā laulības dzīves arheoloģija ir inteliģents un asprātīgs teātra notikums.
Uzziņa
Ingmars Bergmans. ”Laulības dzīves ainas”, pasaka par laulības dzīvi 2 daļās Dailes teātrī
Režisors, dramatizējuma un tulkojuma autors: Regnārs Vaivads, scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece Liene Dobrāja.
Lomās: Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Juris Žagars, Ģirts Ķesteris, Kristīne Nevarauska, Rēzija Kalniņa, Ieva Segliņa, Kaspars Zāle, Mirdza Martinsone u. c.
Nākamā izrāde: 25. septembrī.
Vārds skatītājiem
Dace: “Radoša un dzirkstoša izrāde ar talantīgu režiju un aktiermeistarības augstāko pilotāžu.”
Māris Jenne: “Milzu paldies par izcilo aktierdarbu un režisoram. Grandiozi dzīvs stāstījums par laulību un interesanti skatuviski risinājumi! Tiem, kas neko līdzīgu nav pieredzējuši, var likties neticams stāsts, taču manās domās šis ir patiess stāsts par manu dzīvi.”
Margarita Zelve: “Laulības dzīves ainas @Dailesteatris ļoti, ļoti labas, dievīgas detaļas, Ķuzule izcila, komplimenti tērpiem, scenogrāfam. Izsmējos sirsnīgi.”
dailesteatris.lv, twitter
