Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
9. novembris, 2012
Drukāt

Ironiskais humānists Kurts Vonnegūts
 (1)

Foto - ScanpixFoto - Scanpix

Laikam gan vislabāk pasaulslavenā amerikāņu rakstnieka Kurta Vonnegūta dzīvi raksturo vērtējums, ka tās ritumā bija ļoti grūti saglabāt neārstējamu optimismu. Viņš rakstījis: “Manai paaudzei kā melna ēna uzgūlusi Lielā Depresija – tas bankrotu, izputēšanas, baiļu un panīkuma vilnis, kas pārņēma manus vecākus 30. gadu sākumā.” 11. novembrī dižajam ironijas meistaram apritētu 90.


 

Vonnegūta dzimtajā pilsētā Indianopolē, kur visi viens otru labi pazina, katrs redzēja, kā veidojas kaimiņa liktenis, kā grūst plāni, izplēn sapņi. Kurts Vonnegūts atceras, ka viņa tēvs sapņojis uzbūvēt lielu māju, kurā dzīvotu visi bērni, dzimtu mazbērni un mazmazbērni. Nekas no tā nav sanācis. Tāpēc tēvs vienmēr bijis skumjš, nomākts. Arī mātes vaigs allaž rūpju izvagots, vienmēr it kā kārtējās nelaimes priekšnojautās. Māte pārlieku aizrāvusies ar miega zāļu lietošanu, kas beidzās traģiski – reiz viņu tā arī neizdevās pamodināt…

Kurts Vonnegūts pats sevi uzskatīja par humānistu un sociālistu. Līdz pat nāvei viņš aktīvi piedalījās Amerikas pilsoņu tiesību aizsardzības savienības kampaņās, tostarp 2003. gadā atbalstot asu ASV prezidenta Džordža Buša politikas kritiku.

Kurts Vonnegūts mira 2007. gada 11. aprīlī – viņš neatlaba pēc smagas galvaskausa traumas, gūtas kritienā pa kāpnēm.

 

Labāk doties karā

Tēvs, kura veiksmīgo karjeru sagrāva Lielā Depresija, vēlējies, lai Kurts kļūst par zinātnieku. No tā nekas nesanāca. Tēva sapni piepildīja Kurta brālis Bernards Vonnegūts. Saistībā ar šo faktu Kurts rakstījis: “Piedzimstot daba mūs bija apveltījusi ar atšķirīgiem intelektiem. Bernards nekad nevarētu kļūt par rakstnieku. Es nekad nevarētu kļūt par zinātnieku.”

Kurts Vonnegūts jaunākais dzimis arhitekta Kurta Vonnegūta vecākā ģimenē 1922. gada 11. novembrī. Dzimtā Indianopole kļuva par daudzu Vonnegūta romānu galveno darbības vietu. Pirmo literāro pieredzi Vonnegūts guva jau skolā, kad divus gadus bija skolas dienas avīzes redaktors. No 1941. līdz 1943. gadam studēja Ņujorkas štata Kornela universitātē, kur vienlaikus ar krietni vien negribīgu ķīmijas zinību apguvi pastāvīgi rakstīja studentu avīzei. Mācījās viņš patiešām vairāk nekā negribīgi, un, ja vien pēc japāņu uzbrukuma Pērlhārborai kā brīvprātīgais pats nebūtu pieteicies ASV armijā, visticamāk, tajā pašā 1943. gadā būtu no augstskolas izslēgts par nesekmību.

1944. gadā Kurts Vonnegūts vācu armijas Ardēnu pretuzbrukuma operācijas laikā nokļuva gūstā, bet 1945. gada 13. un 14. februārī, joprojām būdams gūsteknis un strādājot lopkautuvē ierīkotā vitamīnu ražotnē, izrādījās sabiedroto armijas (konkrēti – britu) īstenotās Drēzdenes bombardēšanas aculiecinieks.

Kurts Vonnegūts bija viens no septiņiem amerikāņu karagūstekņiem, kuri toreiz Drēzdenē izdzīvoja, jo bija laikus paslēpušies lopkautuves pagrabos. Šie pārdzīvojumi vēlāk atspoguļosies daudzos viņa darbos, īpaši romānā “Lopkautuve numur pieci jeb bērnu krusta karš”, kas arī padarīja Vonnegūtu ļoti populāru.

Kurtu Vonnegūtu no gūsta 1945. gada maijā atbrīvoja padomju karaspēks, un šim faktam par godu viņš līdz pat mūža galam saglabāja siltas jūtas gan pret padomju valsti, gan sociālisma ideju.

 

Pēckara karjera

Pēc kara Kurts Vonnegūts mēģināja turpināt izglītošanos, šoreiz iestājoties Čikāgas universitātes aspirantūrā antropoloģijas specialitātē. Vienlaikus viņš strādāja arī par Čikāgas ziņu aģentūras policijas ziņu reportieri. 1947. gadā mēģināja aizstāvēt disertāciju par tematu “Labā un ļaunā nenoturīgās attiecības tradicionālajās pasakās”, ko katedras mācībspēki vienbalsīgi noraidīja. Tiesa, 1971. gadā šī pati katedra Kurtam Vonnegūtam par romānu “Kaķa šūpulis” (1963) piešķīra antropoloģijas maģistra grādu.

Pēc disertācijas izgāšanās viņš no Čikāgas pārceļas uz Ņujorkas štata Skenektedijas pilsētu, kur sāka strādāt korporācijas “General Electric” sabiedrisko attiecību nodaļā. Viņš pats uzskata, ka savu rakstnieka rokrakstu izstrādājis tieši šajā laikā. Un šeit arī sākās viņa rakstnieka karjera – 1950. gada februārī vērā ņemams vietējais žurnāls publicē Vonnegūta stāstu “Referāts par Barnhauza efektu”.

Nākamajā gadā Kurts Vonnegūts aizgāja no darba “General Electric” un kopā ar ģimeni pārcēlās uz Masačūsetsu. Līdz 1959. gadam, kad publicēja viņa romānu “Titāna sirēnas”, nodrukāti jau vairāki desmiti stāstu.

Vienlaikus viņš strādāja arī par skolotāju garīgi atpalikušo bērnu skolā, tad par koncerna “SAAB” tirdzniecības pārstāvi un vēl dažādos darbos. Vairākumā sacerējumu atspoguļojas viņa bērnības un jaunības pārdzīvojumi.

Tādi ir arī viņa pirmā romāna “Utopija 14” (1952) pamatā, un tajā viņš uzbur visnotaļ drūmas nākotnes ainas: cilvēku vietā visu veic mašīnas, turklāt tā, ka paši cilvēki kļūst lieki. Zināmā mērā zinātniskās fantastikas žanram pieskaitāmi arī viņa romāni “Titāna sirēnas” un “Kaķa šūpulis” un daudzi stāsti.

70. gadu vidū notika neticamais – Kurta Vonnegūta grāmatas izņēma no skolas bibliotēkas un pat… publiski dedzināja. Potams, tas ir tikai atsevišķs gadījums, bet tomēr – runa taču ir par īpaši “humāno” Ameriku!

 

Par svarīgāko: māsu, brāli un bērniem

Kurts Vonnegūts atzinies, ka katru grāmatu rakstot gadiem ilgi un allaž viņam šķiet, ka to nekad nepabeigs, sev raksturīgajā manierē vēl piebilstot, ka nezina, kas no viņa vispār šajā pasaulē paliks un ko par viņu atcerēsies viņa bērni. Esot tikai viena lieta, ko nekādā gadījumā nevēloties viņiem atstāt, proti, viņš negribētu, lai viņa bērni dzīvo tādā pašā nomācošā tumsībā, kādā dzīvojuši viņa vecāki. Vonnegūts uzsver, ka viņa paaudze izaugusi karu, postījumu, slepkavību un pašnāvību gaisotnē, tāpēc cilvēkiem vajadzētu izrauties no šīs apmātības, atbrīvoties no cilvēknīšanas, alkatības, skaudības, ienaida.

Viņš teicis: “Un vēl es gribu, lai mani bērni, atceroties mani, nekad neteiktu, sak, jā, mūsu tēvam ļoti patika jokot, bet vispār viņš bija ļoti skumjš cilvēks…”

Var droši teikt, ka Kurtam Vonnegūtam ģimene un tās savstarpējās saites dzīvē bija vissvarīgākais.

Kurtu Vonnegūtu ļoti iespaidojusi viņa māsas Alises nāve 1958. gada septembrī. Turklāt Alises vīrs, pilnīgi vesels cilvēks, komerciālas ievirzes žurnāla radaktors, gāja bojā divas dienas pirms Alises nāves. Vilciens, kurā viņš atgriezās mājās, nobrauca no atbīdīta paceļamā tilta Ņūarkā (vienīgais šāds gadījums visā amerikāņu dzelzceļa vēsturē). Kurts un viņa brālis Bernards šo faktu māsai neizpauda, taču viņa vienalga uzzināja: atrodoties slimnīcā, nejauši viņas rokās nonāca gaitenī atstāts laikraksts, kura pirmajā lapā bija publicēts plašs apraksts par katastrofu un, protams, visu bojā gājušo vārdi. Nākamajā dienā viņa nomira.

Alises bērnus savā paspārnē ņēma Kurts un Alises vīra brālēns. Pie Kurta pārcēlās trīs vecākie (tobrīd 8 – 14 gadi), pie Alises vīra brālēna – jaunākais Pīters Naiss, kurš tobrīd vēl nebija pat gadu vecs.

Reiz Kurts atzinies, ka patiesībā māsa allaž bijis tas cilvēks, kuram viņš rakstījis visus savus darbus. It kā turpinot kādu nepabeigtu dialogu. Pašai to nekad nav teicis, taču vienmēr neskaidri sajutis, ka tieši Alise ir viņa mūza, kura iedvesmojusi viņa literāros sasniegumus.

Vecākais brālis Bernards bija zinātnieks, atmosfēras pētnieks Albānijas universitātē, un viņa atklājumu kontā ir tā dēvētais sudraba jodīds, ko izmanto mākoņu mākslīgai radīšanai, lai vajadzīgā mirklī izraisītu dāsnus nokrišņus. Bernards esot publiski žēlojies, ka pirmie viņa izgudrojumu izmantojuši amerikāņu militāristi jau Vjetnamas karā, lai ar pārlieku lielu mitrumu iznīcinātu kultūraugu platības.

 

Ģimenes līkloči

Atmetis ar roku studijām, Kurts Vonnegūts apprecēja bērnības mīlestību Džeinu Mariju Koksu. 60. gados viņi apmetās uz dzīvi Masačūsetsas štata Bernsteiblas pilsētā. Taču jau 1970. gadā viņi dzīvoja atsevišķi, lai gan oficiāli laulību šķīra tikai 1979. gadā. Kurts acumirklī sāka kopdzīvi ar fotogrāfi Džilu Kremencu, kura kļuva par viņa otro sievu.

Vonnegūts izaudzinājis septiņus bērnus: trīs no pirmās laulības, trīs no četriem māsas Alises bērniem un Džilas 1982. gadā adoptēto meitenīti Liliju.

Kurta Vonnegūta vecākais dēls Marks ir pediatrs, divu grāmatu autors. Viena no tām veltīta viņa praktiskajai pieredzei – par paša piedzīvoto nervu sabrukumu un sekmīgo atkopšanos, otrā apkopoti jautri, anekdotiski gadījumi no tēva daiļrades sākumposma. Kurts Vonnegūts dēlam vārdu devis par godu Markam Tvenam, kuru uzskatīja par amerikāņu svēto.

Meita Edīte ir māksliniece un nodēvēta Kurta Vonnegūta mātes Edītes Līberes vārdā. Jaunākā meita Nanete savu vārdu ieguvusi par godu Kurta Vonnegūta vecmāmiņai Nanetei Šnullai. Nanete ir Amerikā pazīstama reālistiskas ievirzes mākslinieka Skota Praiora sieva un bijusi modele daudzām viņa gleznām, slavenākā ir “Nanija un roze”. Lilija kļuvusi par aktrisi un dziedātāju.

Kurta Vonnegūta pirmā sieva arī apprecējās otrreiz un vēlāk sarakstīja atmiņas par Vonnegūtu ģimenes dzīvi kopā ar Alises bērniem. Tās publicēja tikai pēc viņas nāves – “Eņģeļi bez spārniem: drosmīgās ģimenes triumfs pār traģēdiju”.

 

Vonnegūta rokraksts
VonnegutBibl-scan

Līdz pat pēdējam viņa dzīves mirklim žurnālisti no daudzām pasaules valstīm vēlējās rakstnieku intervēt. Jo biežāk tas notika, jo Kurtam Vonnegūtam kļuva garlaicīgāk, un viņš vismaz centās pats izklaidēties, apzināti sniedzot dažkārt šķietami murgainas atbildes.

Kurts Vonnegūts pat par vistraģiskākajiem cilvēka dzīves momentiem spēj vēstīt ar humoru. Viņa romānos vienmēr var sekot līdzi cilvēka nāvējošai dzīves spēlei, un tā parasti ir dziļi filozofiska satura un ārēji karnevāliska izteiksmes veida sadure, kas rada neatkārtojamo Kurta Vonnegūta stilu.

Caurviju groteska, satīra un visrūgtākā ironija, paradoksi, šķietamais cilvēka rīcības neloģiskums un absolūta stereotipu graušana – tas viss Kurta Vonnegūta daiļradē sastopams stilistikas elementu un vārdu spēles pārbagātībā, lai gan nekādā ziņā nav pašmērķis. Pirmajā acumirklī šķietami dīvainā maniere izsmejoši reaģēt uz faktiski neatrisināmām problēmām patiesībā tomēr ir ar ļoti nopietnu zemtekstu. “Visdrosmīgākie joki izaug tieši no visdziļākās vilšanās un izbaiļu šausmu dzīlēm,” teicis Vonnegūts.

Un vēl: “Man šķiet pilnīgi pretīga un komiska mūsu kultūrai raksturīgā īpašība no ikviena cilvēka sagaidīt, ka viņš vienmēr spēs atrisināt visas savas problēmas. Ar to domājot, ka problēmu vienmēr var atrisināt, ja vien tu pieliksi vēl mazliet vairāk pūliņu, mazliet vairāk pacīnīsies. Tas tik ļoti neatbilst patiesībai, ka man gribas vai nu raudāt, vai smieties. Bet atkal – atbilstoši tradīcijai amerikāņiem nav tiesību raudāt. Tāpēc es maz raudu, toties ļoti daudz smejos.”

Sākumā Kurts Vonnegūts jutās krietni vien pārsteigts, ka viņa grāmatas tik labi pērk. Viņš ātri kļuva par jaunatnes elku. Īpaši viņu dievināja tie, kuri nespēja pieņemt garlaicīgo, rutīnas pārpilno, mietpilsonisko “vidējā amerikāņa” dzīvi. Bet, lai arī Kurts Vonnegūts vienmēr apgalvojis, ka ir diletants, ka viņam “saistībā ar literatūru nav itin nekādas teorijas, izņemot to, ka rakstniekam jākalpo cilvēcei”, tomēr tieši viņš ar savu piemēru ļoti daudziem palīdzējis atrast sevi rakstniecībā vai, gluži otrādi, saprast to, ka viņi tajā neiederas.

 

Uz cita fona

Grāmatā “Bagombo tabakdoze: nesavācamā īsproza” Kurts Vonnegūts definē astoņus nosacījumus, kas nepieciešami īsā stāsta uzrakstīšanai:

– Izmanto laiku tik totāli svešādā veidā, lai viņš vai viņa nejustu, kā šis laiks izniekots.

– Sniedz lasītājam vismaz vienu tēlu, kam viņš vai viņa spētu noticēt.

– Katram tēlam kaut kas ir vajadzīgs, pat ja tās ir tikai brilles vai ūdens.

– Katram teikumam jāpaveic divi uzdevumi – jāatklāj raksturs vai jāvirza sižets.

– Sāc tik tuvu beigām, cik vien tas iespējams.

– Esi Sadists. Nav svarīgi, cik maigi un nevainīgi ir tavi galvenie tēli, vienalga – izrīkojies ar viņiem šaušalīgi un tādā secībā, lai lasītājs var izsekot tam, ko viņi tad dara.

– Raksti vienai personai. Ja atvērsi logu un mīlēsi visu pasauli, tavs stāsts saslims ar pneimoniju.

– Iespējami ātrāk sniedz saviem lasītājiem iespējami vairāk informācijas. Turi viņus neziņā. Lasītājiem allaž jābūt pilnīgai neizpratnei par visu, kas notiek: kas, kā un kāpēc; lai viņi izlasa stāstu līdz galam, lai gluži kā tarakāni nograuž dažas pēdējās lappuses…

 

Katrā Vonnegūta grāmatā ir “cita iespēja”, patiesi cilvēciskas pasaules neīstenotais scenārijs. Piemēram, viņa romānā “Balagāns jeb vientulībai nē!” galvenais varonis izdomā vispasaules konstitūciju, kurā sabiedriskās hierarhijas princips aizvietots ar lielu cilvēcisko ģimeni.

Piedzimstot ikviens saņem papildu vārdu – kāda akmens, puķes vai putna nosaukumu – un kļūst par visu cilvēku brāli neatkarīgi no tā, kādu stāvokli citi ieņemtu sabiedrībā un kādi būtu viņu uzskati. Tad ikviens varēs pateikt: “Beigas vientulībai!”

Protams, Kurts Vonnegūts labi apzinājās, ka tas ir naivums, taču pati doma, ka cilvēce varētu būt kā vienota ģimene (nevis vientuļu patērētāju pūlis) un spētu stāties pretim mūsdienu pasaulē tik izteiktajām pašizolācijas un pašiznīcības tendencēm, ir augstu vērtējama.

 

Bez politikas nav Vonnegūta

Jau kopš jaunības Kurta Vonnegūta politiskos uzskatus spēcīgi ietekmējušas visu apspiesto un strādniecības aizstāvju līderu idejas – gan pašmāju, gan krievu un citu. “Galapagu salās”, piemēram, viņš ieviesis tēlu Leons Trockis Trauts, tādējādi paužot gluži konkrētas simpātijas. Kurts Vonnegūts bija tā dēvētais mūža loceklis Amerikas civilo brīvību apvienībā, kas bieži viņa portretu izmantoja saviem aģitācijas plakātiem. 1968. gadā viņš parakstīja uzsaukumu “Rakstnieku un izdevēju protests pret kara nodokli”, kas aicināja sabiedrībai neuzkraut lielākus nodokļus, tādējādi ļaujot ieinteresētām personām iedzīvoties no bezjēdzīgā kara Vjetnamā.

Mūža nogalē savā blogā “Mūsu laikos” viņš atmaskoja ASV prezidenta Džordža Buša administrācijas darbību un karu Irākā. Vonnegūts teicis: “Mani tracina tas, ka esmu jau vecs, un tas, ka esmu amerikānis, viss pārējais tā kā puslīdz būtu normāli…”

2005. gadā, sniedzot interviju izdevumam “The Australian”, Kurts Vonnegūts uz jautājumu, ko viņš domā par mūsdienu terorismu, atbildēja: “Manuprāt, tie ir ļoti drosmīgi ļaudis.” Un viņš paskaidro, ka cilvēki, kuri paši labprātīgi izvēlas iet bojā idejas vārdā, ir vairāk nekā apbrīnojami. Jo patiesībā viņi mums [amerikāņiem!] parāda to, ka mēs īstenībā nekas neesam. Šīs intervijas autors komentē intervējamā teikto, vērtējot to kā “izteikumus, ko pauž vecs vīrs, kuram daudz jau vairs nav atlicis dzīvot, tāpēc uzskata, ka teroristu aizstāvēšana laikam ir kaut kas jauks un uzjautrinošs”. Uz to asi reaģēja Kurta Vonnegūta dēls Marks atbildes rakstā – “ja šādi provokatīvi komentētāji tik dīvaini un tieši uztver skaidrā angļu valodā runājoša, atklāta un mazliet neaizsargāta 83 gadus veca pasaulslavena rakstnieka teikto, mums visā nopietnībā jābažījas, ka šādi komentētāji un viņiem līdzīgie pilnīgi un absolūti nespēj saprast tos, kurus paši dēvē par mūsu ienaidniekiem”.

Kurts Vonnegūts allaž sekojis līdzi politiskajiem notikumiem, labprāt atsaucoties piedāvājumiem tos komentēt gan dažādās diskusijās, gan radio un tālrādes programmās.

 

Skeptiķis un brīvdomātājs

Kurts Vonnegūts cēlies no izteiktas vācu brīvdomātāju dzimtas. Viņa vectēvs Klemenss Vonnegūts sarakstījis grāmatu “Morāles instrukcijas”, kurā tāpat kā īpašā uzrunā pats savu bēru norisei par māņiem dēvē “kaut kāda dieva eksistences un dzīves pēc nāves atzīšanu, kā arī samākslotās kristiešu grēka un pestīšanas doktrīnas”. Vonnegūts vectēva bēru uzrunu izmantojis savā grāmatā “Palmu svētdiena”, identificējot šo humāno brīvdomību kā “savu senču reliģiju”.

Pats Kurts Vonnegūts, līdzīgi savam elkam Markam Tvenam, sevi definējis kā skeptiķi, brīvdomātāju, humānistu, agnostiķi un ateistu, kurš “neatzīst pārdabisko, sakonstruēto reliģisko doktrīnu, jo tā ir pārlieku aroganta, vēlas iejaukties it visā, pauž muļķības un blēņas”.

Vonnegūts uzskatīja, ka cilvēkus pievērsties reliģijai galvenokārt motivē vientulība.

2003. gadā viņš parakstīja “Humānistu manifestu”, tādējādi apliecinot, ka humānismu atzīst par mūsdienu brīvdomības izpausmes formu, ko arī allaž dedzīgi aizstāvējis savās intervijās, runās un rakstos. Jau 1992. gadā Amerikas Humānistu asociācija (AHA) Kurtu Vonnegūtu nodēvēja par gada humānistu, bet vēlāk viņš kļuva par asociācijas goda prezidentu, pārņemot šo titulu no Aizeka Azimova, un tāds palika līdz pat savai nāvei 2007. gadā. Kurts Vonnegūts rakstījis: “Es esmu humānists, tas nozīmē, ka par savu dzīvi un rīcību negaidu nekādus apbalvojumus vai sodus pēc savas nāves.”

 

Mākslinieks dzīves nogalē

Kurts Vonnegūts vienmēr bijis mākslinieks, jau sākot ar paša radītām grafikām, ar kurām bija ilustrēts romāna “Lopkautuve nr. 5” pirmais izdevums, līdz pat meistarīgajām grafikām “Čempionu brokastīm”. Vēlāk viņš nodarbojies arī ar glezniecību. 2004. gadā Kurts Vonnegūts piedalījies projektā “Lieliskākie albumu vāki”, izveidojot vāku rokgrupas “Phish” albumam “Hook, Line and Sinker”, ko iekļāva Rokenrola Slavas zāles ceļojošajā izstādē.

Neilgi pirms rakstnieka nāves Kurta Vonnegūta rakstu publicēja Edinburgas “The Sunday Herald”. Tajā ir arī šādi vārdi: “… Lai cik arī korumpēta, alkatīga un bezsirdīga kļūtu mūsu valdība, mūsu lielais bizness, mūsu plašsaziņas līdzekļi, mūsu reliģiskās un labdarības organizācijas, tomēr mūzika nekad nezaudēs savu burvību.

Ja es kaut kad tomēr nomiršu – nedod dievs, protams –, tad lūdzu uz mana kapa uzrakstīt epitāfiju: “Viņam par pilnīgi pietiekamu dieva esamības pierādījumu kalpoja mūzika”.”

1999. gada 11. novembrī Kurta Vonnegūta vārdā nodēvēja kādu asteroīdu – ‘25399 Vonnegut’.

 

Vonnegūta aforismi

Es jūtu tieksmi cilvēciskās būtnes iedomāties kā lielas laboratorijas kolbas, kurās risinās vētrainas ķīmiskās reakcijas.

Visbiežāk cilvēki nesaprot, ka viņi ir ne tikai nežēlīga likteņa upuri, bet arī viscietsirdīgākie ieroči šā nežēlīgā likteņa rokās.

Ja aizrokas līdz pašai būtībai, tad visi dzīvo velns viņu sazina kā, vai sapratāt? Bet lielākā nelietība ir tā, ka ar to neko nevar padarīt.

Ja zinātnieks nespēj astoņgadīgam zēnam izskaidrot to, ar ko nodarbojas, tad viņš ir šarlatāns.

Lai arī ko pētītu zinātnieki, viņiem vienalga beigās sanāk ieroči.

Patiesībā evaņģēlijs mācīja, lūk, ko: pirms kādu nogalini, iepriekš kārtīgi pārbaudi, vai viņam nav ietekmīgu radinieku.

Ja jums ir talants, tas vēl nenozīmē, ka jums ir pienākums to izmantot.

Lai arī cilvēki ir stulbi un cietsirdīgi, tomēr, skatiet, cik šodien tomēr jauka diena.

Es apgalvoju, ka vīrs un sieva strīdas ne seksa, ne naudas un ne tā dēļ, kurš ir ģimenes galva. Lūk, ko viņi patiesībā vēlas pateikt viens otram: “Ar tevi vienu man ir par maz!”

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Paldies par rakstu! Uzzināju arī ko jaunu par savu visiemīļotāko rakstnieku.

Poliju piemeklējis spēcīgs sniegputenis; daudzviet bloķēti ceļiSpēcīga sniegputeņa dēļ piektdien Polijā aptuveni 180 000 mājsaimniecību palikušas bez elektroapgādes un daudzviet valstī ceļus nobloķējuši nolūzuši koki.
Ceļā uz SKS pazudis Krievijas kravas kuģis (1)Īsi pēc pacelšanās ceturtdien pazudis Krievijas bezpilota kravas kuģis, kam bija jānogādā Starptautiskajā Kosmosa stacijā (SKS) 2,5 tonnas liela krava, tostarp pārtika
Draugiem Facebook Twitter Google+