Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
1. oktobris, 2015
Drukāt

Īru mafijas boss. Džonijs Deps nedēļas filmā “Melnā mise”

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Nogrimēts līdz nepazīšanai, lai labāk iejustos īru mafijnieka Džeimsa Baldžera tēlā, Džonijs Deps ar “Melno misi” pārtrauc ne īpaši veiksmīgu lomu sēriju un kārtējo reizi apliecina, ka aiz 80. gadu smukpuisīša sejas slēpjas liels talants.

Mafijas un likuma kalpu saistības vienmēr bijis interesants pētījumu objekts, jo īpaši, ja stāsts veidots pēc patiesiem notikumiem, darbība risinās vismaz pietuvināti mūsdienām, ir iesaistītas slavenības un tiek spēlēts uz skatītāja jūtām. Visi šie nosacījumi atrodami Skota Kūpera – viņa debijas lente “Neprātīgā sirds” (2009) Oskaru sagādāja Džefam Bridžesam, bet Amerikas Kinoakadēmijas nominācijai bija izvirzīta aktrise Megija Džilenhāla – vien trešajā pēc skaita filmā “Melnā mise”, kas atklāj Bostonas mafijas īpaši spilgtas lappuses un īpaši nežēlīgā īru mafijnieka Džeimsa Baldžera pārliecinošo cīņu par varu ne tikai konkrētā teritorijā, no tās izspiežot itāliešu “kolēģus”, bet arī FIB koridoros, veiksmīgi sapūderējot smadzenes saviem it kā partneriem kopīga mērķa aizsegā.

Norādot uz ciešajām bērnības saitēm, FIB jaunais darbinieks Džons Konolijs piedāvā savervēt Bostonas īru mafijas bosu Džeimsu Baldžeru, kurš drīz atradīsies pasaules bīstamāko noziedznieku sarakstā un ilgi ap pirkstu tīs pat pašus rūdītākos likumsargus. Džonam un Džeimsam ir kopīga pagātne un nu arī kopīgs ienaidnieks – itāļu mafija, taču Džonam acis ir aizlipinājušas ainiņas no bērnības draudzības, ausis pierunātas ar tekstiem kopīgās lietas labā, un maks kļūst arvien biezāks un vizuālais tēls – švītīgāks, ko par FIB algu nudien nevarētu atļauties. Taču Konolijs vēl neatzīstas pat pats sev, ka tiek izmantots, jo izmantotājs ir neviens cits kā viņa bērnības drauģelis Baldžers, kura privātās dzīves melnā strīpa (dēla un mātes nāve) izdzēsusi jebkādas empātijas spējas, un viņa šaušalīgajos, arī ar plikām rokām izdarītajos noziegumos vairs nespēj noskatīties pat visuzticamākie rokaspuiši. Viņa darbības metodes ir biedējošas, un pat savam dēlēnam Baldžers pie brokastu galda māca, viņaprāt, vienīgo izdzīvošanas tehniku – ja darīt ko sliktu, tad tā, lai neviens neredz, tad arī no soda varēs izvairīties, un to saka vīrs, kura brālis ir augsta ranga politiķis…

Raupjas faktūras, stindzinoša realitātes rekonstruēšana un no Mārtina Skorsēzes mafijas filmām aizlienēts stils Skota Kūpera jaunākajā kinolentē “Melnā mise” apvieno personīgas traģēdijas, ģimenes saites un vardarbību, kas sākotnēji bija izklāstīta žurnālistu Dika Lēra un Džerarda O`Nīla plašu uzmanību piesaistījušajā grāmatā “Melnā mise: patiess stāsts par FIB un īru mafijas nešķīsto savienību” (2001), kuras lapas kļuva par iedvesmas avotu šīs filmas scenārijam.

Atšķirībā no daudziem kolēģiem, autori apzināti izvairās no ļaundaru un viņu darbu glorificēšanas, tā dodot brīvas rokas aktieriem, kuru uzdevums nav no vieglajiem, taču ir uzmanības vērts. Pirmkārt, Džonijs Deps beidzot pārlauzis neveiksmīgu lomu sēriju un nospēlējis līdz nepazīšanai nogrimētu un ar auksti zilām acīm apveltītu varoni, kurā nav ne smakas no pajoliņa Džeka Sperova, kas viņam uz pēdām min jau vairāk nekā desmit gadus, otrkārt, Džoels Edžertons ieguvis lomu, kas no aktiera prasa daudz vairāk nekā atrašanos otrajā plānā. Treškārt, Benedikts Kamberbečs nu jau var iztikt bez savu spēju apliecināšanas Holivudas vareno naudas maku priekšā, un rezultāts ir lielisks, un, piektkārt, Pīters Sarsgārds atveido vēl vienu savas kinokarjeras psihopātu, un viņa neprātīgajā skatienā var spoguļoties gandrīz ikviens Baldžera upuris.

“Melnā mise” (“Black Mass”), ASV, 2015.

Režisors: Skots Kūpers.

Lomās: Džonijs Deps, Džoels Edžertons, Benedikts Kamberbečs, Kevins Bēkons, Dakota Džonsone, Pīters Sarsgārds.

No 2. X “Kino Citadele”, “Cinamon”, “Multikino”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+