Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
10. decembris, 2014
Drukāt

Vai valsts pienākums ir glābt smagi slimu bērnu dzīvību, ja arī tas prasa lielus naudas līdzekļus? (2)

Foto-ShutterstockFoto-Shutterstock

Ilustratīvs attēls

Ģirts Briģis, Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras profesors: “Īsā atbilde ir: jā! Bet kopumā jautājums ir visai sarežģīts. Raugoties uz retajām slimībām no sabiedrības veselības viedokļa, 300 tūkstoši eiro vienas slimības ārstēšanai ir ļoti liela summa. Par šo naudu varētu izglābt ne vienu vien dzīvību. Taču, ja uz šo jautājumu skatās no morāles viedokļa, tad jāņem vērā, ka sabiedrību veido indivīdi, un valstij ir jādara viss iespējamais, lai palīdzētu katram cilvēkam, īpaši ja tas ir bērns.”

 

Alīda Vāne, Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētāja: “Valsts mēs esam visi kopā un visi kopā nupat palīdzējām mazajam Dāvim, kam nepieciešama steidzama ārstēšana ASV. Līdzīgiem gadījumiem citās valstīs ir izveidoti fondi, kuros savu naudu ieskaita ziedotāji. Bet atšķirība, piemēram, starp ASV un Latviju ir tāda, ka Amerikā ziedo bagāti uzņēmumi un cilvēki, kuru ziedojumu naudas summas rakstāmas ar četriem, pieciem un sešiem cipariem, kamēr Latvijā pārsvarā tie ir nabadzīgie iedzīvotāji. Jāatzīst, ka ap deviņdesmit procentiem mūsu valsts cilvēku, salīdzinot ar attīstītajām valstīm, ir trūcīgi. Lietderīgi būtu uzzināt, kā ir ar turīgajiem mūsu valsts uzņēmējiem. Vai tie, kas prih­vatizēja valsts uzņēmumus un pēc tam tos pārdeva ārzemniekiem par lielām naudas summām, ir ziedotāju sarakstos? Vai viņi nejūtas parādā sabiedrībai? Manuprāt, šis ir svarīgākais ētiskais aspekts, ja runājam par Dāvja gadījumu. Tiesa, arī valsts atbildība varēja būt lielāka. Jāatzīst, ka veselības ministrs Guntis Belē­vičs apbrīnojami ātri reaģēja, lai palīdzētu mazajam pacientam.”

 

Juris Vidiņš, ārsts, Viļānu slimnīcas valdes priekšsēdētājs: “Retās slimības izmaksā ļoti dārgi, un valstij nav tik daudz naudas, lai palīdzētu visiem slimajiem pacientiem, tāpēc līdzās valsts līdzekļiem būtu jāliek ziedotāju nauda. Dāvja gadījumā valsts palīdzēja – valsts uzņēmums “Latvijas valsts meži” piešķīra naudu puisēna ārstēšanai.”

 

Jānis Birks, ārsts, Jūras medicīnas centra valdes priekšsēdētājs: “Par to, ka valstij jāpalīdz tādiem pacientiem kā Dāvis, nav šaubu. Diemžēl reto slimību ārstēšana nav valdības prioritāte. Par laimi, sabiedrība ļoti operatīvi reaģēja un saziedoja naudu puisēna ārstēšanai Amerikā. Kaut gan socioloģiskās aptaujas rāda, ka sabiedrībai ļoti rūp veselības aprūpe, tomēr politiķi dara visu, lai valsts finansējums šai jomai ar katru gadu saruktu, jo politiķiem ir citas prioritātes, kuru vidū, kā redzams, nav bērni ar retām saslimšanām.”

 

Arnis Eņģelis, bērnu ķirurgs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors: “Valstij ir jāpalīdz katram cilvēkam. Medicīnā pastāv solidaritātes princips – viens nodokļu maksātājs pie ārsta aiziet reizi gadā, cits nepārtraukti slimo. Tiesa, ir ļoti grūti novilkt līniju, kuros gadījumos naudas nepietiekamības dēļ palīdzēsim un kuros atteiksim. Tomēr jāatzīst, ka nauda nav noteicošais. Atbalstu slimajiem cilvēkiem iespējams saņemt arī citādi, piemēram, sūtot mūsu speciālistus pieredzes apmaiņā uz ārvalstīm vai dodot iespēju ārvalstu kolēģiem braukt uz Latviju, lai mācītu mūsu ārstus. Tas būtu lētākais variants, kā palīdzēt smagi slimiem pacientiem.”

Citāts

“Ja normatīvie akti neparedz tērēt valsts naudu šādām situācijām, tad puisēna vecākiem nav pamata to pieprasīt. Tas aktualizē jautājumu par to, ka vajadzētu izveidot mehānismus, kā reaģēt tik unikālos gadījumos, kāda ir Dāvja situācija.

Valsts likumdošanai ir jābūt veidotai tā, lai tiktu ievērotas arī morālās un ētikas normas – šajā gadījumā jāievēro taisnīga resursu sadale, jo valstij ir pienākums ne tikai pret Dāvi, bet arī daudziem citiem. (..) No vienas puses, 300 tūkstoši eiro šķiet liela summa, taču, ja salīdzina ar visu Latvijas veselības aprūpes sistēmas budžetu, kas gada laikā ir vairāk nekā 700 miljoni eiro, tad tā vairs nešķiet tik milzīga. Jājautā, vai tomēr nebūtu iespējams izveidot speciālu budžetu, kaut ko līdzīgu Ārstniecības riska fondam?

(..) Piemēram, kad krīzē nonāk kāda privātpersonām piederoša banka, tad valsts budžetā atrodas milzīgi līdzekļi tās glābšanai.”

Rīgas Stradiņa universitātes Humanitāro zinātņu katedras docents un centrālās medicīnas ētikas komitejas atbildīgais sekretārs Vents Sīlis (TVNET)

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Jautājuma uzstādījums ir pilnīgi stulbs. Jāglābj ir jebkurš cilvēks, kas pieder šai valstij.Ja to nedara, kādēļ un kam mums nepieciešama šāda valsts?

  2. Valsts likumu rullī ir ieraksts – “Ikvienam LV pilsonim ir tiesības uz dzīvību”.

Draugiem Facebook Twitter Google+