Īsa ekskursija pa pagāniskajām kulta vietām igauņos 0
Kristietība un pagānisms Igaunijā tradīcijās sadzīvo ne sliktāk kā Latvijā; paši igauņi domā, ka visādu pagānisku kulta vietu viņiem ir pat vairāk. Man bija izdevība tās klātienē apraudzīt Raplas apriņķī un Muhu salā.
Raplas apriņķa Jūru pagastā Igaunijas ziemeļdaļā seni kulta objekti sastopami jo lielā koncentrācijā. Šajā pusē netrūkst dobju, alu un iebrukumu. Nav brīnums, ka vecos laikos ļaudis, ieraugot dīvainos padziļinājumus (iebrukumi un iesēdumi rodas ilgstošā ģeoloģiskā procesā, ūdenim izšķīdinot iežus zem zemes virskārtas) lielās platībās, asociēja tos ar velna pēdu nospiedumiem, ar ieejām zemē nogrimušās pilīs vai baznīcās, slepenām pazemes ejām un tamlīdzīgi. Tāda noslēpumaina vieta meklējama, piemēram, mežā pie Pae ciema. Zeme te tiešām tādiem kā velna kāju šķeltu nagu nospiedumiem izpēdota un klāta savādām plaisām. Gadās arī pa lielākai dobei un veca kaļķu cepļa drupas, tā teikt, noskaņai. Iespaidīgākas ir Īdas alas, kas turklāt ir ne vien ģeoloģiskais un pagāniskā kulta objekts, bet arī patiesu vēsturisku notikumu liecinieces. Šī vieta jāmeklē turpat Jūru pagastā, taču pie Kuimetsas ciema mežā abpus šosejai. Livonijas Indriķa hronika vēsta par 1220. gada vācu krustnešu un viņu sabiedroto lībiešu kopējo karagājienu pret igauņiem: ”Bet līvu laupījums bija milzīgs, jo viņi bija aplenkuši harjuiešu apakšzemes alas, kurās tie allaž mēdza sabēgt, sakūruši alu ieejās uguni ar dūmiem un, tos kūpinādami dienu un nakti, visus – gan vīriešus, gan sievietes – smacējuši. Un viņi bija tos vilkuši laukā no alām – vienus jau mirstošus, citus pusdzīvus, vēl citus mirušus – un tos nogalinājuši vai aizveduši gūstā. Bet abēja dzimuma nosmakušo visās alās bija ap tūkstoš cilvēku dvēseļu. Pēc tam līvi kopā ar vāciešiem atgriezās un pateicās Dievam, ka viņš arī harjuiešu lepnās sirdis pakļāvis kristīgajai ticībai.”
Pūķu krustceles
Igauņi lepojas, ka, neskatoties uz vēsturiskajām kolīzijām un 12. – 13. gadsimta kristietības ekspansiju, paradums ziedot pārtikas produktus vai naudiņas akmeņiem un svētkokiem viņu zemē ir saglabājies. Jūru pagastā iespaidīgs ziedojuma akmens jeb Rehekivi bedrīšakmens iegūlies laukā pie Heredas ciema, Jūru un Raplas ceļa tiešā tuvumā.
Kopumā Igaunijā, lielākoties tās ziemeļos, saskaitīti ap 1750 upurakmeņu, kurus no parastajiem atšķir tajos dabiski izveidojušies vai mākslīgi iekalti (skaitā līdz 10) padziļinājumi ziedojumiem.
Ir viedoklis, ka upurakmeņos mākslīgi veidotie iedobumi uzskatāmi par senākajām cilvēka roku darbības liecībām Igaunijā. Pētnieki uzskata, ka uz akmeņiem ziedots mirušo gariem vai lai gūtu veiksmi kādos pasākumos. Arī Rehekivi iedobē krājas monētas. Stāsti par senumu gan nesakrīt ar faktu, ka redz tikai eirocentus, bet Igaunija eirozonā taču ir vien pāris gadu… Pabraucot kādu gabalu tālāk pa ceļu, pie Jūru ciema laukā slejas divi dižozoli, katrs perimetrā ap 4 m. Nostāsti vēsta, ka tas ir viss, kas palicis pāri no senas ozolu svētbirzs; tā izcirsta, bet uz ozolu saknēm uzbūvēta baznīca. No tā arī cēlies vietvārds Juuru – ”no saknēm”. Dodoties tālāk pa ceļu Jerlepas ciema virzienā, nonāksiet lokālajā burvību piekopšanas vietā – Jerlepas krustcelēs. Garām pabraukt neļaus autobusa pieturas zīme ”Järlepa” un informatīvais plakāts. Pat mūsdienās naktīs tur varot sastapt baltās drānās ģērbtas sievas, kas piekopj maģiju. Vienīgi jāburas esot pilnmēnesī ceturtdienās un līdzi jābūt vērpjamajam ratiņam. Tagad tā ir vairāk tūristiem domāta āzēšanās, bet agrāk galvenais raganu rūpals te bijusi pūķa gādāšana. Pūķis bija vieglākais ceļš, kā tikt pie turības, tādēļ par tādiem, kas pēkšņi bez redzama iemesla kļuva bagātāki, mēdza melst, ka tie iegādājušies pūķi. Tiesa, īpašniekiem bija jārēķinās ar delikātu lietu – proti, pūķis labumus zaga no kaimiņiem un saimniekam viņam visu laiku bija jādod darbs. Ja to nedeva – pašu varēja paraut pa gaisu.
Muhu ”akmenstēvi”
Kad tūristu grupas ar prāmi no Virtsu ostas ceļas uz Muhu salu un Sāmsalu, parasti pēc izkāpšanas krastā tās iztraucas pirmajai cauri, jo ātrāk grib nonākt Sāmsalā. Labākajā gadījumā notiek epizodiska apstāšanās etnogrāfiskajā Koguvas ciemā, kas, protams, ir apskates vērts. Arī atpakaļbraucot Muhu vairs neatliek laika, bet no dabas pirmatnības un igauņu salinieku gara saglabāšanas viedokļa tas pat ir labi. Ne velti tieši Muhu briksnājos dažādu lokālo svētakmeņu un citu ar pagānismu saistītu vietu ir vesels pulks. Pašu spēkiem tās atrast var nenākties viegli, tādēļ jāmeklē pēc vietējā teku zinātāja. Muhu mūsu gids bija kolorītais Tihuses zirgu tūrisma fermas saimnieks Martins Kiviso – īstens vietējais patriarhs un viens no lielākajiem zirgaudzētājiem Igaunijā. Vismaz triju stundu garai ekskursijai pa salas ceļiem, celiņiem, stigām un biežņām zirga mugurā ir pavisam cita garša nekā ceļošanai ērtā autobusā.
”Dabā ir vietas, kur mums atrasties ir labi, un ir vietas, kur tik labi atrasties nav,” klāsta mūsu pavadonis un gids Martins.
Arī viņa dzimtai laukmalā ir savs dziednieciskais rituālu akmens arstikivi, kā saka igauņi, un tā dziednieciskās īpašības Martins bērnībā ar vecmammas palīdzību esot pārbaudījis uz sevis. Jājienā pa meža svētvietām viņš paņēmis līdzi kulīti ar graudiem, kas pie akmeņiem (ne visiem) ar nelielu rituālu jāziedo. ”Meža saimniekam, lai meža zvēri mums pāri nedarītu,” skaidro Kiviso kungs un teic, ka labvēlīgās vietas dabā visvieglāk esot noteikt pēc tā, ka tajās tīk uzturēties meža zvēriem. Tieši tāpēc ”Septiņu ceļu krustceles” ir īpaša vieta. Dzīvē tā izskatās kā neliela meža pļaviņa, kurā krustojas septiņi ceļi, pareizāk, gan stigas vai paplašinātas takas, kas radušās, cilvēkam ieminot zvēru iestaigātās takas. Septiņu ceļu krustcelēs ievēlēta vēlēšanās piepildoties. Tikai jāpieiet pie īpašā akmens (jāpieiet no labās puses), jāatspiežas pret to ar ceļgalu, jāziedo graudi un trīs reizes jāpieklauvē lielākajam ar otru mazāku akmeni. Tad viss notiek. Tikai jāvēlas kaut kas nevis sev, bet citam, ”jo mežā viens cilvēks nevar būt laimīgs”. Un vēlēšanos nedrīkst skaļi pateikt. Tā jānes sirdī.
Muhu tāpat ir savs sieviešu akmens jeb Lallī akmens. No tā dāmām esot jāšļūcinās, lai garantētu vieglas dzemdības. Taču tāpat varot slidināties arī kungi, jo augstais spēka akmens, kura viena puse tiešām labi der nošļūkšanai, palīdzot jebkura grūta darba atvieglošanā – piemēram, mājas celšanā vai raksta rakstīšanā.
Raksts tapis sadarbībā ar Centrālā Baltijas jūras reģiona pārrobežu sadarbības programmas ”INTERREG” projektu ”Senās kulta vietas – Baltijas jūras piekrastes kopīgā identitāte”.
Uzziņa Igaunija piedāvā tūristiem daudz iespēju – te ir jūra, salas, svētvietas. Pēdējos gados attīstījušies un tiek plaši piedāvāti viesu māju un SPA pakalpojumi. SPA jeb sanum per aqua latviski nozīmē – veselība caur ūdeni (ar ūdens palīdzību). Tiem, kas nevar iedomāties atpūtu bez peldēšanās, labs risinājums būtu viesu māja un SPA “PÜhajarve”, kur var peldēties stiklotā baseinā ar skatu uz ezeru. Tā gaida arī latviešu ceļotājus un ir vistuvākā viņiem. Ja vasara bijusi saspringta un atpūsties īsti nav sanācis, ja moka miega traucējumi, tad ar īpašu miega programmu jūs gaidā SPA klīnika “Kubija”. Ja vēlaties atpūsties, bet nav kur atstāt savu mīļdzīvnieku, labākā izvēle būs Tērbatas viesnīca “STAREST”, kur viesus pieņem arī ar dzīvniekiem. Kamēr bērniem vēl brīvdienas, vērts būtu aizbraukt 27 km aiz Tērbatas dziļāk Igaunijā, kur atrodas izklaides komplekss visai ģimenei – brīvdabas ūdens parks “Vudila”. Spa viesnīca “Mullerbeck” atrodas Otepē, 42 km pirms Tērbatas, un piedāvā īpašas seno igauņu masāžas un numurus ar terasēm. Kamēr ir vasara un vēlams jūras un pludmales tuvums, ir vērts ieskatīties piedāvājumos no Igaunijas vasaras galvaspilsētas Pērnavas. “SPA Estonia”, “Strand”, “Viiking” – tās ir SPA viesnīcas, kas atrodas tuvu gan pludmalei, gan pilsētas vēsturiskajam centram. Labu mācību gada sākumu piedāvā ar jaunām izstādēm un izrādēm Tērbatas zinātnes centrs “AHHAA”, kur septembrī visas biļetes būs par puscenu un ekskursijas pieejamas arī latviešu valodā, tās vada mūsu studenti, kas studē Tērbatā. |
