Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: Īsa pamācība zemībā jeb par tēmu “mea culpa”20

Foto – Timurs Subhankulovs

Lai gan pirms Valsts prezidenta vēlēšanām daudzi tautieši gribēja šajā amatā redzēt personību ar tik daudzām cēlām un zināmā mērā pārdabiskām īpašībām, ka pat zemākā ranga eņģeļi izbirtu cauri tādas vērtēšanas sietam, visiem taču skaidrs – 
par debesu sūtņiem jāaizmirst. Varas krēslos vienmēr apsēžas tikai cilvēki, dažādās dzīves situācijās atklājot kā savas būtības pievilcīgo, tā ne sevišķi daiļo pusi. No mūsu pašu aprindām nāk arī valsts augstāko struktūrvienību vadītāji, ieskaitot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pirmo personu Kasparu Gerhardu. Viņš patlaban pēc 7. jūnijā Rīgā Pils laukumā notikušā incidenta, kur ministra vadītais spēkrats traumēja katoļu euharistiskās procesijas dalībnieci, acīmredzot gluži cilvēciski jūtas slikti. Satiksmes negadījumus piedzīvojušie labi zina, ka vēl ilgi riebjas ķibeli skaļi cilāt, un pagalam ne, ja tevis dēļ tajā kāds cietis. Tiktāl Gerharda kunga mazrunība notikušā sakarā ir labi saprotama un pat attaisnojama. No gluži cilvēciskās pozīcijas raugoties, droši vien būtu gana ar VARAM komunikāciju speciālista plašsaziņas līdzekļiem izplatīto lakonisko informāciju: ka ministrs nebrauca apreibinājies un viņa dzīvesvietā nokļūt nebija iespējams bez Pils laukuma šķērsošanas. Taču, liekot notikušajam klāt valsts amatpersonas rīcības vērtējuma mēru, VARAM runasvīram izsniegtais teksts, kā saka, iet “garām kasei”. Pirmkārt, jau tādēļ, ka no šā vēstījuma tarbiņas diemžēl spraucas jau agrāk valsts amatpersonu komunikācijā labi iemēģinātais īlens. Proti, vēlme par katru cenu izsprukt no publiskas atvainošanās. Pieļaujot situācijas izklāstā noklusētās nianses un ticot, ka K. Gerhards dievkalpojuma dalībniekus apzināti aizskart negribēja, tomēr pat viens procents augstās amatpersonas vainas šajā negadījumā diktēja ministram vajadzību jau 7. jūnija vakarā pieteikties uzrunai kādā no valsts elektroniskajiem medijiem. Par tēmu: mea culpa*. Tagad jau nokavēts.

Tiesa, Latvijā ministri nemēdz nākt pie tautas ar zemu pieliektu galvu tālrādes ekrānos. Tur viņi runā tikai par plāniem, perspektīvām un projektiem. Dažreiz tīri veiksmīgi diskutē vai bēg no neērtiem jautājumiem. Ka šajā komunikācijā vajadzēs iesaistīties līdztekus citiem darba pienākumiem, ministru kandidātus droši vien brīdina vēl pirms apstiprināšanas. Iespējams, procedūrā ietilpst arī īpašas instrukcijas par to, kā rīkoties valstij izšķirošās ārkārtas situācijās – stihisku nelaimju, pēkšņu epidēmiju u. tml. posta reizēs. Bet, kā liecina 7. jūnijā Pils laukumā dienasvidū notikušais, neviens instruktors topošajiem ministriem neliek pie sirds viņu zemību. Šis jēdziens biežāk sastopams Bībelē, taču nav atrauts no parastās ikdienas, jo atgādina cilvēkam viņa piesaisti savai videi un zemtekstā satur brīdinājumu neļauties augstprātībai. Šo grēku K. Gerhardam piedēvēt atturos un pieļauju, ka zemības (arī pazemības) trūkums viņa uzvedībā pēc neglītā gadījuma skaidrojams tikai ar daudzu citu Latvijas amatpersonu greizās komunicēšanas šablonu izmantošanu. Jo citu taču nav.

* Mana vaina (lat. val.).

LA.lv