Latvijā
Sabiedrība

Islāma terorisms – cik reāls? 16


Latvijas Islāma kultūras centra vadītājs Hamza Jānis Luciņš uzsver, ka Latvijas islāma kopiena norobežojas no ekstrēmisma, un atgādina, ka šādas izpausmes esot pretrunā islāmam un pravieša Muhameda piemēram.
Latvijas Islāma kultūras centra vadītājs Hamza Jānis Luciņš uzsver, ka Latvijas islāma kopiena norobežojas no ekstrēmisma, un atgādina, ka šādas izpausmes esot pretrunā islāmam un pravieša Muhameda piemēram.
Foto – Ģirts Vikmanis

Pēdējos skaļākajos terora aktos (Sanktpēterburgā un Stokholmā) kā izpildītāji iesaistīti cilvēki no Centrālāzijas valstīm, kas agrāk bija PSRS sastāvā. Šis islāms gan parasti ticis raksturots kā sadzīvisks un mērens. Arī Latvijā dzīvo musulmaņi, kas nāk no Centrālāzijas. Tomēr drošības iestāžu un ekspertu ieskatā lielāka uzmanība būtu jāpievērš tā sauktajiem konvertītiem jeb cilvēkiem, kas nesen pieņēmuši islāmu. Viņi savas dedzības dēļ ir vieglāk radikalizējami, un daži jau pievienojušies “Islāma valstij”.

 

Centrālāzijas islāms – vairāk kulturāla, ne reliģiska tradīcija

Islāmticīgie no Vidusāzijas te pārsvarā ieradušies vēl padomju laikos, un nereti viņiem tā vairāk ir kulturāla, nevis reliģiska tradīcija. Bijušais Latvijas Islāma kultūras centra (LIKC) vadītājs, tatāru-baškīru kultūras biedrības “Čišma” priekšsēdētājs Zufars Zainullins, kuram bijusi lielāka saskarsme ar bijušās PSRS musulmaņiem, sarunā ar “LA” izvairās vērtēt nesen notikušos terora aktus Sanktpēterburgā un Stokholmā. Viņaprāt, par Sanktpēterburgas uzbrukumu esot daudz neskaidrību, tostarp izskanējušas aizdomas, ka tajā varētu būt iesaistīti arī Krievijas specdienesti. Runājot par Eiropas valstīm, Z. Zainullins spriež, ka rietumvalstīm nevajag ar militāriem līdzekļiem iejaukties notiekošajā Irākā, Afganistānā un Sīrijā, jo tas uzreiz izraisot konfliktu vilni. “Tā rodas naids, un tad jau tā ir ķēdes reakcija,” savu viedokli pauda Z. Zainullins.

Savukārt Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas profesors Leons Taivans aicina iedziļināties Centrālāzijas valstu vēsturē, lai saprastu, kāpēc no turienes nāk arvien vairāk teroristu. Patiesībā šo valstu valdības nebūt neesot draudzīgas islāmam, tām joprojām vairāk raksturīga padomju birokrātija, kura šo reliģiju apspiež. Piemēram, Uzbekistānā ir aizliegts staigāt tradicionālajās musulmaņu drēbēs un par to var apcietināt tiesībsargi. “Centrālāzijā muftiji ir pakļauti šo valstu politiskajai elitei un drīzāk ir valdošās partijas ideologi,” skaidro L. Taivans. Tāpēc šo valstu reliģiskajām elitēm esot grūti par garīgajiem jautājumiem komunicēt ar jaunatni. “Tā šīs problēmas sāk izpausties ļoti kroplīgos veidos – cilvēki, kuriem ir sociālas problēmas, sāk rīkot terora aktus,” norāda L. Taivans. Centrāl­āzijas imigrantu kopiena Krievijā veidojot labu augsni islāma ekstrēmistisko grupējumu propagandai, tomēr Latvijā terorisma riski nav saistīti ar cilvēkiem no Centrālāzijas un, pēc profesora domām, trauksme par to nav jāceļ. “Kamēr Latvijā nav islāma kopienas, lielu bažu nav. Cits jautājums no drošības riskiem ir tā sauktie vientuļie vilki. Tomēr Rīga teroristisko organizāciju skatījumā ir maza un provinciāla pilsētiņa, kurai nav vērts uzbrukt,” piebilst L. Taivans. Būtisks esot jautājums par islāma konvertītiem, kas nav auguši tradicionālā islāma kultūrā, bet to pieņēmuši dzīves laikā. “Kad cilvēks pieņem citu reliģiju vai maina konfesiju, viņš domā, ka ir atradis īsto ceļu. Tādiem raksturīga liela enerģija, vēlme darboties, viņi vieglāk atvērti dažādām idejām. Par kristiešiem ir teiciens, ka cilvēks vēlas būt lielāks katolis nekā Romas pāvests. Šeit stāsts ir par indivīda psiholoģiju,” skaidro L. Taivans.

 

Radikalizācijas tendences

Eksperta teikto apstiprina arī nesen publiskotais Drošības policijas pārskats par 2016. gadu. “Neskatoties uz to, ka vairākums Latvijā dzīvojošo musulmaņu ir neatņemama sabiedrības daļa, kas pilnībā ievēro un ciena Latvijas likumus un vērtības, pārskata periodā atsevišķu kopienas pārstāvju vidū tika identificētas radikalizācijas tendences, kas nākotnē var radīt apdraudējumu ne tikai pašai kopienai un tās biedriem, bet arī Latvijas nacionālajai drošībai kopumā, DP veiktā analīze liecina, ka šobrīd paaugstinātam radikalizācijas riskam ir pakļauti konvertīti, kuri ir devušies studēt uz valstīm ar teroristisko organizāciju paaugstinātu klātbūtni, saskārušies ar islāma radikālo interpretāciju dažādās interneta vietnēs vai ieslodzījuma vietās, kā arī ceļojuši uz bruņoto konfliktu teritorijām,” teikts DP ziņojumā.

Viens no redzamākajiem islāma konvertītiem Latvijā bija Imrāns Oļegs Petrovs, kurš devās karot “Islāma valsts” rindās. DP pārskatā minēts, ka pērn Petrovs esot sazinājies ar kopienas biedriem un izplatījis latviešu valodā tulkotus “Islāma valsts” propagandas materiālus. Tas ievērojami palielinot radikalizācijas riskus un līdz ar to arī draudus Latvijas nacionālajai drošībai. DP ziņo, ka uz “Islāma valsts” kontrolētajām teritorijām no Latvijas devušies arī citi konvertīti – gan vīrieši, gan sievietes, līdzi ņemot arī savus mazgadīgos bērnus.

 

Islāma kultūras centrs bez agrākajām “sejām”

Pašreizējais Latvijas Islāma kultūras centra vadītājs Hamza Jānis Luciņš, kurš arī ir konvertīts, no Petrova darbībām norobežojas. Viņš nezinot, vai internetā esot pieejami DP pieminētie materiāli, varbūt Petrovs tos esot sūtījis kādiem organizācijas biedriem pa e-pastu, taču centrs šīs darbības neatbalstot. “Mums nepatīk radikālisma saukļi un lozungi, mēs aicinām meklēt patiesību un Dieva gribu,” apgalvo Luciņš. Jautāts par nesenajiem terora aktiem tādās Latvijai netālās vietās kā Sanktpēterburga un Stokholma, viņš atbild, ka islāma zinātnieki un reliģiskie līderi esot skaidri deklarējuši, ka terora akti ar islāmu neesot savienojami. “Terorisms ir loģisks turpinājums kariem, kas notiek pasaulē. Viens cilvēks kaut ko izdara, tad seko pretreakcija un cieš jau cilvēki, kas vispār nav saistīti ar situāciju. Vardarbības eskalācija nav pareiza lieta, jo mūsu reliģija māca, ka uz ļaunu ir jāatbild ar labu, jāmācās no pravieša Muhameda piemēra,” stāsta Luciņš. Latvijas islāma kopiena ievērojot principu: “Suņi rej, bet karavāna iet tālāk.” “Tā ir labākā atbilde uz ekstrēmistu izlēcieniem, jo kopiena turpina pastāvēt. Vai tad mums ekstrēmistu dēļ jālec ārā no biksēm? Pietiek, ka mūsu reliģija skaidri pasaka, ka šādas darbības ir nosodāmas,” saka LIKC vadītājs.

Luciņš gan nenoliedz, ka saistība ar Petrovu esot kaitējusi centra tēlam. “Viņš aizbrauca no Latvijas. Tā ir viena no lietām, kas saistībā ar mūsu kopienu ir pārprasta. Medijos izskanēja, ka tas ir mūsu bijušais līderis. Bet es uzdodu jautājumu – vai līderis tā vienkārši pamet kopienu, atstājot to jocīgā gaismā un ar daudziem jautājumiem? Viņš bija līderis, viņam bija uzticēti pienākumi. Kad viņš izvēlējās doties savu ceļu, tā jau ir viņa atbildība. Mēs norobežojamies no cilvēkiem, ja viņi sāk nodarboties ar lietām, kurām nepiekrītam,” saka Luciņš.

LIKC mājaslapā var atrast saites arī uz raidījumiem, kuros savulaik piedalījies cits zināms Latvijas konvertīts Ahmeds Roberts Klimovičs, kuram labpatīk terora aktus saistīt ar sazvērestības teoriju, ka pasaules lielvalstu specdienesti īsteno sazvērestību pret musulmaņiem. Tagad Klimovičs vairs neesot LIKC preses sekretārs. “Tas ir mūsu iekšējais lēmums, ka nolēmām ar Ahmedu sadarbību beigt. Tas nenozīmē, ka mums par to jāpaziņo televīzijā. Daudzi no izteicieniem nav kopienas viedoklis, bet viņa personiskais skatījums. Respektējam viņa viedokli, bet sadarbību pārtraucām, lai nerastos pārpratumi. Ahmeds joprojām apmeklē mošeju, attiecības nav sabojājušās,” skaidro Luciņš. Pēc pēdējām ziņām, R. Klimovičs esot pievērsies aitkopībai, kā arī kandidēs Rīgas domes vēlēšanās no viena saraksta ar Donbasa “separātistu” aizstāvi Staņislavu Bukainu.

 

“Muslimu pašaizsardzības nodarbībām” meklē treneri

LIKC mājaslapā var atrast aicinājumu “muslimiem” apmeklēt “pašaizsardzības nodarbības” Rīgā, Lejas ielā 1, ieraksts veikts 2015. gadā. “Kā jau zināms, nokļūstot nepatīkamā situācijā, ne mazāk svarīga par fizisku sagatavotību ir arī mentāla. Bieži cilvēkam nav ne mazākās nojausmas, kā viņš var sevi aizsargāt, vai iztēlojas, ka tam būtu jānorisinās kā uz kinoekrāna. Patiesībā katra cilvēka arsenālā ir spēcīgi ieroči, ar kuriem neviens negribētu sastapties, kā arī vājās vietas, kurās trāpot, var apstādināt pat fiziski daudz pārāku pretinieku. Šai pašaizsardzības filozofijai, fiziskai sagatavotībai, kā arī muslimu kopīgai laika pavadīšanai tiks veltīti šie treniņi, inšaAllāh,” uz sporta nodarbībām aicina organizētāji. Tomēr sporta pulciņš tagad esot pajucis, jo neesot trenera. Jautāju Luciņam, no kā tad islāma kopiena gatavojas aizsargāties. “Tad jau var pajautāt, kāpēc jāpiedalās Lielajā talkā. Ideja toreiz bija nodarboties ar fizkultūru – džudo, boksu, citiem sporta veidiem, kas ir labāk nekā, piemēram, sēdēt klubos un lietot alkoholu, kā daudzi Latvijā dara,” uzsver Luciņš. Latvijas islāmticīgie ejot arī uz citiem sporta klubiem, savā starpā spēlē futbolu, esot to darījuši ar bēgļiem. Ja izdošoties atrast treneri, tad nodarbības tikšot atjaunotas.

 

LA.lv