Islandes neatklātais gars 1
Signe un Jurģis (abiem 28) pagājušajā rudenī devās uz Islandi, kur jau trīs gadus dzīvo Jurģa draugs Kaspars ar Anitu un abu dēliņu Akselu. Pēc vairākkārtēja uzaicinājuma un stāstiem par noslēpumaino un skarbo salu viņi beidzot nolemj ar to iepazīties. Signe raksta vēstules uz mājām.
Godan dajan!
Nu jau vairākas dienas esam Islandē. Izklausās grezni? Īstenībā mēs tagad dzīvojam laukos, vēl trakāk – pašā nekurienes malā. Brauciens uz šejieni jau vien bija īsts murgs. Izgājām torīt no mājas pusčetros un bijām klāt tikai pusdeviņos vakarā. Izlidojām no Rīgas, pārsēdāmies Oslo, nonācām Reikjavīkā, no turienes ar diviem autobusiem aizbraucām uz mazu lidostiņu Ķeblavīku, pēc tam neaizmirstamas 40 minūtes ar sīku lidmašīnu. Mums abiem šķita, ka teju būs jāizmanto jūras slimības maisiņi.
Iezaļganām sejām, no nīkšanas lidostās pārguruši, ielidojām Agireiri (otra lielākā Islandes pilsēta), tur pagaidījām, līdz mums pakaļ atbrauca Kaspars ar vēl vienu latvieti Jāni. Nobraucām ar mašīnu 90 km un ieradāmies savās tagadējās mājās Hūsavīkā, mazā zvejnieku pilsētiņā, kam cauri var iziet 15 minūtēs.
Kaspars ar Anitu īrē divstāvu māju. Nodzīvojām tur vien trīs dienas, jo jau Rīgā nolēmām, ka meklēsim atsevišķu dzīvesvietu.
Hūsavīkā dzīvokļi tiek izīrēti pilnīgi tukši, un tas mums absolūti neder. Taču šeit ir daudz viesu namu, ievācāmies vienā no tiem. Vienkārša balta divstāvu ēka, egļu un pīlādžu ieskauta. Jāmaksā aptuveni 250 lati mēnesī. Apmetāmies nelielā istabā otrajā stāvā, tai blakus atrodas kopīga virtuve, kamīnzālīte, divas vannasistabas, ir dvieļi, veļas mašīna, turklāt lielākoties šeit esam vieni, jo tūristu sezona jau beigusies. Tūristi Hūsavīkā ierodas no jūnija līdz augusta beigām, jo mazā pilsētiņa ir slavena ar vaļu vērošanas iespējām.
Islandieši mājas durvis neslēdz ciet ne nakti, ne dienu, arī mašīnas vienmēr ir vaļā, velosipēdi visur atstāti. Mēs darām tāpat.
Blakus mūsu mājai ir baseins. Islandē baseini atrodas zem klajas debess, un tos apsilda karstie avoti. Tāds īsti peldēšanai paredzēts ir tikai viens, pārējie ir dziļas un platas kūpošas vannas, un runīgie islandieši tajās guļ kā roņi. Daži nemaz nekāpj baseinā, tik ieguļas vannā un čalo viens ar otru. Sievietes baseinā nez kāpēc peld ar pleznām. Arī es tagad labprāt eju uz baseinu, jo ar pleznām ir neparastāk un ir iespēja tās iznomāt.
Otrajā vakarā Kaspars mūs aizveda uz Zilo lagūnu, tas ir karstais ezers. Tādi Islandē ir tikai divi. Ūdens temperatūra tajā ir kādi 40 grādi, zvaigžņota debess, kalnu kalni, brīnumaini – tiešām no citas pasaules. Vispār Islandes daba tāda tīra un plaša. Braucot ar mašīnu, pa logu redzami ceļu līkloči, zilais okeāns, kas izskatās kā filmās. Un mēs redzējām lēkājam delfīnu. Un ceļa malā piestājām, apskatījām geizeru, sēra smaka bija jūtama jau pa gabalu.
Labvakar, te atkal mēs!
Kā solīju – vēl par islandiešiem. Viņiem svarīgas ir zivis, aitas (gaļa un vilna), medības. Šeit raksturīgi ir klaji lauki, it kā tukšums, bet tad pēkšņi vientulīga māja, kurā cilvēki, visticamāk, tur aitas. Tās pavasarī palaiž kalnos, kur visu vasaru ganās savā nodabā, un rudenī dzen atpakaļ uz mājām. Par katru aitu viņi uztraucas kā par bērnu, jo tā ir vērtība! Arī mēs vakar tādā aitu dzīšanas reizē piedalījāmies.
No rīta pirms braukšanas uz islandiešu Bjorgu saimniecību, mani ieraugot saģērbušos džinsos, jaciņā un lakatu ap galvu, Kaspars tikai nosmēja: “Pīlītes iesi barot?”
Un tad es sapratu, ko nozīmē kāpt kalnos, šausmīgi grūti! Kaspars bija Jurģi brīdinājis, ka tā nav sieviešu lieta, bet Jurģis atteicis, ka esmu stipra un izturēšu. Tāpēc es nedrīkstēju pīkstēt. Kāpu ar nūju rokā (tas drošībai) elsdama. Kalnos aug mellenes, bet tās jau bija beigušās, un mazas mellenēm līdzīgas ogas, ko sauc par vistenēm. Tās var ēst un ēst…
Bjorgam bija izdzītas pāri par 200 aitām, gandrīz visas jau bija sadabūtas rokā, trūka 24, tad nu mēs dzināmies pēc tām.
Rāpdamās sapratu – domāt nedrīkstu, jo mani augstums baida, jāiet un jādara. Bjorgu saimnieks ar džipu atradās pakalnē, kur ar tālskati vēroja gan aitas, gan mūs un tad pēc situācijas pa rāciju ziņoja, kur mums jādodas. Un vienu brīdi sajūta tiešām bija nepatīkama, es visus pazaudēju, jo man rācijas nebija, nonācu tādā vietā, kur netiku ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tad nu tupēju un gaidīju, kad kāds mani sauks. Pagāja laiciņš, un pretī aizelsušies kāpa Kaspars ar Jāni. Jurģis esot briesmās, mums jāsteidzas viņu atrast.
Kad nonācām pie Jurģa, viņš jau minūtes divdesmit, vien turoties pie gluma akmens, bija karājies virs 50 – 70 metrus dziļas ielejas. Bija nepareizi novērtējis pamatu zem kājām. Bjorgs tūlīt zvanīja glābšanas dienestam. Atmosfēra bija nokaitēta, turklāt mēs sākām strīdēties par iespējām Jurģim palīdzēt.
Klāt pieiet nevarēja, viņš karājās ar krūtīm dubļos, iekrampējies akmenī, un vismazākā kustība viņu slidināja lejup. Kādam no mums radās ideja sasiet kopā jakas un mēģināt Jurģi izvilkt, bet Kaspars un Jānis ir smalkākas miesasbūves, Jurģis smags, tas bija nereāli un riskanti. Glābējiem vajadzēja piebraukt ar motorlaivu no Hūsavīkas puses. Bija pagājušas jau 40 minūtes, kad tālumā parādījās laiva. Glābēji šķita tuvojamies tik lēni, Jurģis sauca, ka nespēj vairs noturēties…
No laivas izlēca četri vīri, novērtējuši situāciju, viņi rīkojās kā profesionāļi, sasējās virvēs, un viens no viņiem līda pie Jurģa, piesēja viņu sev klāt un pēc tam kopīgiem spēkiem uzvilka augšā. Jurģis, dubļains un pārguris, stingām rokām, bet laimīgs, sarokojās ar katru glābēju. Nomocījušies steberējām uz džipu. Pēc visiem trakumiem baudījām vakariņas pie saimnieka mājās. Ēdām, protams, jēru.
Šodien vietējā interneta portālā varēja lasīt ziņu, ka izglābts tūrists no Latvijas.
Sveiki, mīļie Latvijā!
Kā zināms, Jurģim un man Kaspars bija sarunājis darbu zivju pārstrādes uzņēmumā. Jurģim zivis ir jākrauj un jāsver maisos. Darbs ir fiziski smags. Tur strādā tikai veči. Es izturēju vienu pilnu dienu. Man bija jāmazgā milzīgi konteineri, kur pirms tam tās zivis stāvējušas. Visu dienu nomocījos ar augstspiediena šļūteni, no kuras tek ledusauksts ūdens, viscaur biju nošļakstījusies slapja, pārsalusi, turklāt beigās tos konteinerus nevarēju pat izkustināt no vietas. Vīri gan centās mani uzmundrināt, būšot baigie muskuļi. Bet tas laikam nebija domāts man, kaut arī muskuļi par skādi nenāktu.
Tā kā islandiešu valodu nezinu un neko citu strādāt nevaru, norunājām, ka uzturēšos viesu namā. Tagad esmu brīvmāksliniece mājsaimniece. No rīta 6.30 ceļos reizē ar Jurģi, eju uz baseinu, pārnākusi uzēdu, tad adu. Par adīšanu ir īpašs stāsts.
Dziju šeit ir daudz, visas sievietes ada, pat darbinieces bankā, kamēr klientu nav. Adījumi ir ļoti skaisti, jūtos iespaidota. Tad nu ķeros klāt no visas sirds. Vēl zīmēju, lasu, viesu mājā ir grāmatplaukts, ir grāmatas vāciski, tās arī lasu, mācos angļu valodu, gatavoju ēdienu. Vakaros kopā ar Jāni ejam uz trenažieru zāli, Jurģis ieradis trenēties, negrib pamest.
Islandieši izskatās jaunāki par saviem gadiem, jo dzer zivju eļļu, ēd zivis, arī laikapstākļi ir labvēlīgi sejas ādai. Kaspars stāstīja, ka 1. jūnijā pēkšņi uzsnidzis sniegs, pie mūsu mājas aug jāņogas, tā nu tās arī karājas zaļas, jo īstas vasaras nav bijis.
Pārtika šeit ir dārgāka nekā Latvijā. Izteikti dārga ir gaļa, zivis, siers, augļi un dārzeņi. Toties piens un olas lētākas. Drēbes arī dārgas, taču ļoti kvalitatīvas. Islandiešiem šeit ir labi dzīvot, algas lielas, visu viņi var nopirkt, dzīvo mierīgi, tāpēc arī nezog un nelaupa. Turklāt dzirdēju pamatojumu, kāpēc Islandē noziedzības līmenis tik zems. Senatnē noziedzniekam ticis piespriests sods – noteiktu skaitu gadu šo cilvēku jebkurš drīkstēja nogalināt, viņu varēja glābt tikai slēpšanās, bēguļošana, līdz sagaidītas termiņa beigas. Vēl senāk par zagšanu bijuši ļoti nežēlīgi sodi, piemēram, rokas nociršana.
Cilvēki jau tādi paši, tikai runā nesaprotamā valodā. Un tas ir traki – būt nesaprastam. Jurģim šeit ļoti patīk, man jā-pierod.
Šeit ir ļoti daudz putnu, aiz loga čalo, nezinu, kā tos sauc, līdzīgi mūsu zvirbuļiem, tikai smieklīgi resni. Bet es zinu, kā islandiešiem ir patiešām maz, un tie ir koki, vietām sastādīti, ka biezs, kā redīsi uz ātru roku sasēti dobēs, bet dabiski laikam neieaug.
Labsvakars!
Nu ir pagājis vēl gabaliņš laika. Mums ir tāda īsta lauku dzīve ar piecām dienām kā vienādas krāsas zeķēm un divas brīvdienas, kas paiet vaļojoties.
Piecas dienas ir pakārtotas Jurģa darbam. No rīta ceļamies (es ceļos tikai tā, ka atveru acis, sēžu gultā un smaidu), Jurģis iedzer kafiju, nedaudz ieēd, parasti pasūdzas, ka neko nesaprot, jo nāk taču miegs. Pulksten 7.31 viņš velk mugurā savu zivju kostīmu (uh, ja jūs zinātu, kā tas ož!) un izlido no mūsu piemīlīgajiem apartamentiem.
Nākamā dienas daļa mums paiet katram savā rosībā. Jurģis cīnās ar dažāda izmēra zivīm, es pavadu laiku adot, pa vidu aizeju uz sporta zāli vai baseinu. Kādu laiciņu negāju, un tūlīt bija redzamas apēsto gumijkonfekšu sekas uz sāniem. Gumijkonfekšu te ir lērums, dažādas krāsas un formas, tagad ir pilnīgi skaidrs, no kā visas daiļās islandiešu meitenes ir tik apaļīgas.
Ko mēs parasti ēdam? Ir vairāki varianti, kas Jurģim iet pie sirds: kartupeļu biezputra (kas tiek stampāta ar bieza stikla glāzi), cepta vistas fileja gabaliņos ar rīsiem, kam piejaukta paasa ķīniešu mērcīte, vai arī cepeškrāsnī cepta vista ar dārzeņiem.
Jūs jautājāt, vai mums kaut kā pietrūkst no Latvijas ēdamlietām. Man trūkst vienīgi ķirbīša, to gan kārotos. Jurģis minēja, ka pietrūkst īstas gaļas. Anitai, cik zinu, pietrūkst “Laimas” šokolādes.
Vairākas dienas viesu namā uzturējās pīļu mednieki, vesels bars, labi, ka tie beidzot ir prom. Tad nu mēs redzējām un dzirdējām, ko nozīmē īsti islandiešu veči! Grādīgās dziras netika taupītas.
Tā vienkārši uzreiz pārlidojot dienai pāri, šķiet, ka nekas nav noticis, bet patiesībā tā nav. Vajadzētu sākt rakstīt atklājumu dienasgrāmatu par visu, kas saprasts un uzzināts. Jurģim droši vien tādām filozofijām neatliek laika, bet man gan.
Esam nolēmuši piedalīties Ziemassvētku tirdziņā, tagad cītīgi adu cimdus un esmu varen aizrāvusies. Man mazāk patīk adīt, vairāk izšūt un dot cimdiem nosaukumu, to es uzskatu par punktu uz “i”. Ideja par tirdziņu ir Anitai, viņa jau divus gadus lej sveces, eksperimentē. Kaspars taisa svečturus, tie sanāk patiešām oriģināli.
Šeit būt ir gan viegli, gan grūti. Kad braucām prom, kāds trāpīgi teica, ka varēsim gan viens otru citām acīm ieraudzīt, gan sevi iepazīt. Jurģim vēl joprojām šeit patīk, man patīk daba, bet pietrūkst pilsētas kņadas un kustības. Bet pārmaiņas taču esot uz labu!
Visu dienu līst. Vakar arī lija. Un reizēm uznāk ilgas. Lielas.
Mīlīgs vakars jūsmājās!
Pie mums joprojām līst, ja nelīst, tad snieg, ja nesnieg, tad pūš auksts vējš. Laiks ir ļoti mainīgs. Islandiešiem ir tāds joks: “Nepatīk laikapstākļi? Pacieties piecas minūtes, būs citādi.”
Tā nu es kā sēne sēžu istabā un skatos uz resnajiem putniem, kuru arī ir mazāk, jo pīlādži jau nolasīti. Apdomājam ideju iekārt kokā pašdarinātu barotavu, bet diezin vai islandieši sapratīs, kāpēc kokā karājas piena paka.
Pēc darba Jurģi sagaidīju ar pankūkām. Mums šeit ir tikai viens mazs katliņš, viss tiek gatavots tajā, arī šodienas pankūkas. Tad nu brīnumkatliņā gan vārām, gan cepam.
Pēdējās dienās mācāmies dzīvot, sākam saprast, ka bez izdevumu plānošanas rezultāts var būt bēdīgs. Turklāt, kā izrādās, abi esam visai radošas personības, kas zina, kur naudu likt. Tātad no šodienas plānojam!
Jurģis ar zivju asaku ir saskrambājis roku. Pušums negrib dzīt, roka ir sapampusi, sarkanais plankums plešas arvien lielāks. Anita iedeva smēri, tad nu mēģināsim ar to izlīdzēties.
Kaspars ar Anitu iegādājušies mašīnu, tad jau drīzumā tiksim uz Agireiri. Tā patiešām ir skaista pilsēta. Daudz piemīlīgu veikaliņu. Islandieši man šķiet apveltīti ar ļoti labu gaumi.
Bija vēl kāds jauks notikums. Kādu rītu pastaigājoties ieraudzīju gar okeāna malu skrienam suni, kas viens pats bez saimnieka ir reta parādība. Hūsavīkā abus mums tik ierastos dzīvniekus esmu redzējusi pavisam maz, iespējams, tie guļ mājās, ievīstīti pēļos. Tātad suns, brūns skaistulis, pieskrēja pie manis draudzēties un sāka nākt līdzi. Es tā sapriecājos, o, būs mums ar Jurģi suns! Un tad uzreiz apjausma: “Trakā, kur viņš dzīvos, mums tikai viena istaba, un mēs taču brauksim prom.” Tā nu sunītis vilkās līdzi, es nelikos ne zinis, un šis ignorēts drīz vien pazuda.
Vēl joprojām ir pīļu sezona. Ejot uz viesu namu, blakusmājā redzēju uz miskastes samestas kūpošas pīles. Svaigi šautas, kā tulpes noliektām galvām.
Čau, čau!
Pirmā ziņa ir par katliņu. Katliņam šodien gadījās skāde. Uzliku vārīties bietes, aizgāju mierīgi rosīties uz istabu un, protams, aizmirsu. Kad atcerējos, tūlīt metos virtuves virzienā, bet tur viss dūmos, ūdens katliņā izvārījies un biete mella… Un katliņa dibens raibs. Mēģināju berzt, bet nekā. Tā nu tagad vārīsim tādā pašā.
Visu sestdienu pavadījām Bjorgu saimniecībā. Viņi bija nokāvuši deviņus jērus, un mēs palīdzējām tos griezt gaļā.
Skats jau pabriesmīgs: viesistabā, kur samta mēbeles, uz galda uzklāta plēve un salikti nomauktie jēri, un visi apkārt ar nažiem tos graiza. Viss smaržo (piedodiet, smako) pēc jēra.
Beigās saimniece pagatavoja mums vakariņas, mielojāmies ar maltās gaļas sacepumu un kartupeļiem, un salātiem ar mango, un piedevām vēl kafija ar saldējumu un vafelēm. Hm, izklausās gluži kā pie latviešiem.
Neparasti bija vērot, kā mazais Aksels sarunājas ar Bjorgu saimnieku. Četrgadīgais puisis visu saprot, jo jau no viena gada vecuma iet islandiešu bērnudārzā, bet tētis un mamma viņu lāgā nesaprot. Paši islandieši atzīst, ka viņu valoda ir otrā grūtākā pēc ķīniešu valodas. Islandes pirmie iedzīvotāji ieceļoja no Rietumnorvēģijas, tāpēc valoda līdzīga seno vikingu valodai. Mūsdienu skolēni joprojām mācās tajā pašā valodā, kurā sarakstītas slavenās sāgas.
Sveiki, mīļie!
Šodien Jurģis no darba atstiepa lielu zivi. To sauc par kaķa zivi, sver trīsarpus kilogramus, no raibās ādas Islandē taisa somiņas un pat zābakus. Pēc izskata tiešām briesmīga, ar zobiem kā kaķim, zaļām pogu acīm un lielu mēli. Cerams, jautājums nerodas, kas zivi tīrīja, protams, Jurģis. Visa virtuve uz stundu bija vienā zivī, bet beigās tikām pie baltas sviestainas filejas un raibas ādas. No tās es Jurģim pasūtīju, lai izgatavo man somiņu. Lielā cerībā…
Kā jau minēju, islandietes ir čaklas rokdarbnieces un pasaulē izslavētas ar savām jakām, kas tradicionāli ir melnbaltas, pelēkbaltas vai brūnibaltas. Islandes aitas vilna tiešām atšķiras no Latvijas aitas vilnas. Pati parastākā vilnas dzija (50 g), ko es pērku Hūsavīkas rokdarbu veikaliņā, maksā pusotru latu, pārējās ir divreiz un vēl dārgākas.
Ilgojos pēc saviem Latvijā atstātajiem puķupodiem. Šeit puķu klāsts ir nabadzīgs. Spriežot pēc plašā piedāvājuma, varētu domāt, ka iecienītas ir mākslīgās puķes, to tiešām ir daudz. Hūsavīkā atsevišķa puķu veikala nav, puķēm ir atvēlēts vien stūrītis dziju veikalā. Viena zieda cena ir ap četriem latiem. Tajā pašā veikalā pārdod arī amariļļus, un tāds smukuma podiņš maksā 25 latus. Tāpēc mums mājās nav nevienas puķes, bet labi, ka dažas vēl redzamas kaut kur ceļmalās. Šodien ieraudzīju tādas kā dzeltenas vizbulītes, kaut gan jau novembris.
Vienīgā izklaide šeit ir pastaiga, sestdienās veikalos ir īsā diena, kino un citu izklaižu nav. Vēl varētu sēdēt benzīntanka kafejnīcā, kā to dara vietējie. Kad no rīta deviņos nāku no sporta zāles, visi pieci galdiņi ir aizņemti, vietējie čalo un bauda rīta kafiju ar smalkmaizītēm.
Interesanti, ka Islandē alkoholisko dzērienu tīkls pieder valstij, turklāt dzērienu veikals strādā ierobežotā laikā un brīvdienās vispār ir slēgts. Tikai bezalkoholiskais alus nopērkams kopā ar pārtiku. Arī cigaretes nekur nav redzamas, tās speciāli jāprasa pārdevējam, tagad tās plāno pārdot tikai aptiekā (!) pret recepti (!).
Islandē nav izplatīta arī sērga – spēļu automāti, piemēram, Hūsavīkā ir tikai viens automāts, tas pats darbojas ar sīknaudu, bet jauki, ka nauda nonāk Sarkanajam Krustam.
Labrīt!
Šodien pārvācāmies pie Kaspara un Anitas. Kaspars piedāvāja, un mēs piekritām. Kasparam Jurģis ļoti patīk, tāda savējo būšana. Tas ir saprotams, jo būt prom nemaz nav viegli. Tagad, kad rakstu, domāju, kāpēc mēs īsti brauksim mājās, varētu jau šeit kaut kā uzturēties līdz pavasarim, bet iekšējā sajūta saka – pietiek. Grūti dzīvot kā tādā vāveres ritenī, it kā luksofors nemitīgi rādītu zaļo gaismu. Daudzi cilvēki šeit tā dzīvo. Man tiešām viss liktos citādi, ja mēs būtu pilsētā, nevis pilnīgā pasaules malā. Bet laikam tādu mācību stundu, kādu guvām šeit, varējām gūt tikai šeit un nekur citur.
Islande manās atmiņās odīs pēc sēra, jo ūdenim ir nedaudz tāda smarža; pēc vilnas, pēc Hūsavīkas zivīm. Atcerēšos dabas ainavas tīrību, kur nav nekā lieka, un pilnīgi netraucētu plašumu. Rudmatainas sievietes ar bālu ādu un izteiksmīgām acīm. Domāju, ka Islandes patieso garu sajutīs Kaspars un Anita un jo īpaši Aksels.
Prieks ir par balto sniegu! Un gaismiņām, kas ir visapkārt. Lai jums arī gaiši, ir jau laiks!
