Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
26. septembris, 2012
Drukāt

Īstā dzīve vai arī dzīve romānā? 


lr_vai_tiksimies_103

Izdevniecībā “Lauku Avīze” klajā nākušais Ērika Lansa romāns “Vai mēs tiksimies vēlreiz” nesen ir ieguvis Egona Līva piemiņas balvu “Krasta ļaudis” par labāko jūras dokumentējumu literārā darbā. 


 

Tā autors ir pieredzējis rakstnieks un kinoscenārists – pēdējos gados tapušas vairākas dokumentālas filmas ar viņa literāro scenāriju par latviešu likteņiem, piemēram, “Sveiciens no Sibīrijas”, “Un Igarka, cerība un Taurenis)”, “Stacija Latvieši 1937” un citas. Kaut kas ļoti pazīstams pavīd arī Ē. Lansa jaunākā romāna virsrakstā – “Vai mēs tiksimies vēlreiz”.

Stāstot par nedēļu vientuļā atpūtas mājā “Sveču nams”, kas atrodas jūras krastā, rakstnieks risina ne vien divu cilvēku attiecību vēsturi, bet arī plašākus cilvēcisko attiecību jautājumus. Autors pats teic, ka romānam ir “spraigs sižets ar detektīva pieskaņu”. Lai gan pēcvārdā Ē. Lanss raksta, ka romāna notikumi ir viscaur reālistiski, viņš pratis tiem piešķirt teiksmainu, sirreālu gaisotni. Pazīstamā īsprozas pētniece Benita Smilktiņa uzskata, ka šāds tiešamības un irealitātes apvienojums vispār raksturīgs Lansa tekstiem.

Romāna sākumā ir vieni vienīgi noslēpumi, un lasītājs ar katru brīdi tiek vairāk ieintriģēts. Gandrīz neviena persona nav tā, par ko uzdodas, un gandrīz nekas nav tā, kā sākumā šķiet. Intriga sākas ar vēstuli, ko “Sveču nama” direktore Jana atraksta bijušajam draugam Tomasam, ar ko izšķīrusies pirms astoņiem gadiem: “Man ļoti vajadzētu sameklēt kādu šejienes notikumos līdz šim neiejauktu personu, kas no malas ar svaigu skatienu pavērotu namu un visu, kas ar to sakarā.”

 

Nav zināms arī, kas ir nama īpašnieks – tā sauktā Padome. Vēl vairāk intrigu sarežģī tas, ka ritmiski mijas nodaļas – viena no Tomasa, otra no Janas viedokļa. Pārējās personas redzamas šī tandēma, it sevišķi ārpusnieka Tomasa uztverē.

 

Vai kaķis ar baltajām ausīm, ko Tomass satiek koridorā, ir īsts vai tikai parādība, vai barona Bēra mistiskā Sala, kas ievilina dažu labu “Sveču nama” iemītnieku jūrā, patiešām eksistē? Vai Padups pa īstam pakaras? Tas jāizprot ne tikai Tomasam, bet arī lasītājam, un jāizlasa romāns līdz beigām, lai atklātos raksturi, lai uzzinātu, kuri no noslēpumiem ir tikai mārketinga triki, un lai lasītājs beidzot pamanītu aiz šķietami saltās un merkantilās Janas ārējā tēla arī ilgas pēc patiesām jūtām.

Argentīnieša Seliro ansambļa brīvā muzicēšana romānā šķiet ne tikai pasaulslavena mūziķu grupa, bet vairāk savdabīgs brīvu cilvēku sabiedrības modelis.

Īpaši izteiksmīgi ir romāna personu portreti, rakstnieks tos gluži vai glezno. Diez vai kāds izlasījis aizmirsīs šādu tēlu: “Viens no maniem nākamajiem “Sveču nama” kolēģiem bija kārns un izskatījās pēc gara, īsti nesanaglota koka krusta, kuram kāds uzmetis tīri pieklājīgu apģērba gabalu”. Arī turpmāk visā romāna gaitā šī persona tiek saukta tikai par Krustu, un lasītājs jau sen aizmirsis viņa īsto vārdu, ar kādu viņš stādījies priekšā. Tikpat gleznaina ir citas personas āriene. “Viens apnēsātā darba kombinezonā tērpies vīrs ar štrumbantēm pār pleciem /../ Uzrāvis kaut kādu dīvainas formas bereti pār acīm, viņš izskatījās pēc Napoleona spoka, kas, neskatoties uz noilgumu, joprojām pārdzīvo senās sagrāves.”

 

Un, lai nedarītu pāri dāmām, arī viens Lansa sievietes portrets: “Smails, amizants deguntiņš kā meža zvērēnam, kas sūnās meklē ko uzkožamu, mūžīgs, nedaudz dzēlīgs, bet reizē burvīgi rotaļīgs smaids, aiz kura varēja slēpties gan vēlēšanās piedāvāt kopēju ceļu uz paradīzi, gan spēja kā ar āmura sitienu pierē tevi apsēdināt un paziņot ko nelāgu,” – tā ir pati nama saimniece Jana.

 

Īstā dzīve vai arī dzīve romānā – tas ir ceļš, tikai viens ceļa nogrieznis. Kad romāna personas ir šo posmu nodzīvojušas lasītāja acu priekšā, ceļš turpinās, un lasītājam ir par ko padomāt, kā tas ritēs tālāk. Vai viņi vēl satiksies – Miroņu Toms un finansiste Jana, ja viens no viņiem ir nolēmis apmesties barona Bēra salā… Bet lasītājam Ēriks Lanss ir sagādājis aizraujošu lasāmvielu, ļāvis palauzīt galvu par iespējamiem atrisinājumiem un gaidīt viņa nākamos darbus.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+