×
Mobilā versija
Brīdinājums +27.7°C
Rozālija, Roze
Trešdiena, 18. jūlijs, 2018
22. jūnijs, 2018
Drukāt

Īstais brīdis saplūst ar dabu. Saruna ar spridzīgo aktrisi Zani Daudziņu (1)

Foto-Timurs SubhankulovsFoto-Timurs Subhankulovs

Tieši Līgo vakarā, 23. jūnijā, Siguldas pilsdrupu estrādē pirmizrādi piedzīvos “Pannas teātra” jauniestudējums – Rūdolfa Blaumaņa joku luga “No saldenās pudeles”. Vienā no neparastākajiem izrādes tēliem, krustmātes Lavīzes lomā, iejutusies aktrise ZANE DAUDZIŅA.

Vai Daudziņu ģimenei ir kāds Līgo rituāls?

Z. Daudziņa: Jā, un es ļoti lepojos, ka mēs pamazām, neatlaidīgi, gadu no gada esam iekopuši skaistu Jāņu svinēšanas tradīciju savās lauku mājās. Sākās viss pavisam klusi, kad bērni vēl bija mazi – atnāca ciemā vecās kaimiņu tantes ar suni, apkārtne bija mežonīga. Taču Jāņu vainagi bija – kā man bērnībā iemācīja pīt Jāņos vainadziņu, tā es visu mūžu pinu, ar katru gadu arvien radošāk un kup­lāk. Esam izveidojuši vietu tikai Jāņu svinēšanai. Ielejiņā blakus dīķim un dižam, kuplam ozolam dedzinām jāņuguni – sākās viss ar nelielu ugunskuru, tagad jau vīrs (aktieris Vilis Daudziņš. – L.K.-Š.) taisa tādu kā veco laiku aku, un tas deg kā lāpa, ļoti ilgi un skaisti. Turpinām ar ugunskura, ozola aplīgošanu, katru gadu samācos kādu jaunu dziesmu, un tā visu nakti līgojam. Pagājušajā gadā vēl pēc līgošanas kārtīgi izdancojāmies, jo dēli aizraujas ar jaunajām tehnoloģijām, un viņi mums uztaisīja skaistu balli ar latviešu dziesmām.

Šogad esmu atļāvusies pirmo reizi izjaukt šo brīnišķīgo tradīciju, pārkāpt mūsu ģimenes solījumu, jo Jāņos un Ziemassvētkos nestrādājam ne par kādu naudu. Bet, tā kā jau biju apsolījusi piedalīties izrādēs “No saldenās pudeles”, un pirmizrāde izrādījās Līgo vakarā, tad nevarēju vairs atteikties. Protams, joprojām nevaru īsti samierināties ar to, ka Jāņi paliks nelīgoti, bet ko darīt, varbūt vēl pagūsim vasarā uztaisīt kādu ballīti ar dziesmām pie ugunskura. Par šiem Jāņiem mums bija garas diplomātiskas pārrunas ģimenē, bet man kopš 2015. gada nav bijis nevienas pirmizrādes, spēlēju tikai vecos gabalus, tad nu ģimene bija spiesta samierināties, ka ne vien Vilis, bet arī teātris ir mana mūža mīlestība (smejas).

“Tāda es esmu” joprojām, kā saprotu, tiek labi apmeklēta?

Ai, šai izrādei sāk jau augt bārda un ūsas, jau drēbes būs izdilušas, bet publika vēl joprojām nāk, reizi mēnesī pilns “K.Suns”. Taču bija jādomā par kaut ko jaunu, un no Blaumaņa atsacīties nespēju. Man Blaumanis iepatikās vēl skolā, šķiet, astotajā klasē. Man bija ļoti laba, harismātiska latviešu valodas un literatūras skolotāja, viņas iespaidā izlasīju pilnīgi visus Blaumaņa Kopotos rakstus. Tajā brīdī man bija četrpadsmit piecpadsmit gadu, tāpēc jaunības kaislības, pirmās mīlestības, nevainības un goda jautājumi – tas viss bija ļoti saprotams, pazīstams un tuvs. Savukārt tagad, tik ilgi esot šajā profesijā, redzu, ka aktieri netiek bieži lutināti ar klasisko dramaturģisko materiālu, ļoti gribējās uzspēlēt. Un Lavīzes loma arī tāda sulīga, temperamentīga būtne. Vārdu sakot, visi kauliņi sakrita par labu teātrim.

Pirms izrādes tika sarīkota tērpu modes skate, un Lavīzes tēls mani nelaiž vaļā, jo ļoti netradicionāli traktēts.

Ieraugot kostīmu, man arī bija liels pārsteigums, domāju: nu kā, Blaumanim taču bija teikts – “brunčus uzsprauduse”, bet tur tak nav ko uzspraust, bikses un gumijnieki. Tad nu gāju šajā koncepcijā līdz galam, ka viņa arī dūmu uzvelk un nemaz neslēpj no saimes, jo Lavīzei nav laika ne par kādiem sievišķīgiem niekiem domāt. Es ļaujos režisora traktējumam, un Juris Rijnieks uzskata – Lavīze ir tāds vecis brunčos, jo viņa, kā var saprast, ir tā, kas visu šajā sētā rīko. Vīrieša mājās nav, sētā divas pavecākas sievietes – Lavīze un viņas māsa Ieva –, kas ir galvenās mīlētājas māte, un, kad nu saime sadumpojas, Lavīzei jāuzņemas vadības groži.

Bet viņa ļoti diplomātiski visu izved.

Jā, laba psiholoģe, viņai ir tāds vīrišķīgs funktieris. Tipiska sieviete varbūt sarīkotu lielāku ļembastu, bet Lavīze rīkojas ļoti metodiski, nerunā ar visiem kopā, bet izsauc pa vienam kā pie daktera. Es droši vien būtu gājusi pa iebrauktajām sliedēm, ka Lavīze ir tāda nogribējusies sieviete, bet te drīzāk viņa jau sen samierinājusies ar savu vientulību, dzīvo kopā ar māsu un bildina to Mārtiņu tikai lietas labā, gatava upurēties saimniecības dēļ. Interesanti, man tāda loma vēl nav bijusi.

Režisori Latvijā jau pasen darbojas “brīvā tirgus” apstākļos – lielākā daļa nav piesaistīta nevienam teātrim. Ik pa brīdim izskan, ka varētu tāpat rīkoties arī ar aktieriem, sapulcējot tos uz katru izrādi. Tā kā mācāt jaunos aktierus, kā jums šķiet – viņi uz to būtu gatavi?

Jaunieši būtu gatavi un arī vieglāk pielāgotos, bet, manuprāt, Latvijas repertuāra teātru sistēma un situācija ir tik tradicionāla, ka īsā laikā tas nevar notikt. Teātri arī negribētu ņemt aktieri uz lomu, jo viņiem tas izmaksātu daudz dārgāk, teātriem ir izdevīgāk, ja ir aktieru kodols, ko viņi drīkst nodarbināt.

To, cik grūti izveidot šādu trupu, var redzēt arī “Pannas teātrī” – mēs kopā ar dublantiem esam kādi 13, kuri katrs jāapzina, jāsaskaņo grafiki, jo aktieri jau nestrādā teātrī vien, ir filmēšanas, dublēšanas, ieskaņošanas, pasākumu vadīšana. Mūsu menedžere Antra Rijniece ar palīdzi Karīnu dara gluži neiespējamu darbu. Piemēram, jau tagad ir interese par nākamā gada pirmsjāņu posmu, – mēs jau tagad varētu būt angažēti uz dažādām skatuvēm Latvijas novados, bet nevaram neko apsolīt, jo Nacionālajā teātrī tradicionāli tas ir “Skroderdienu” laiks, un aktierus vienkārši nepalaidīs. Ja tāda situācija būtu visos teātros, administratīvais personāls juktu prātā. Līdzīgi bija Ilzei Forstmanei seriāla “Ugunsgrēks” uzņemšanas laikā – nekādas ģimenes dzīves, nekāda miera, naktsmiega un tamlīdzīgi; es, taisnību sakot, nesaprotu, uz kādiem resursiem viņa turējās.

Savukārt aktierim darbs teātrī dod zināmu drošību. Nav noslēpums, ka tirgus ir nežēlīgs, mākslas joma – skaudra un izspiež tos, kas ātrāk padodas, kam pietrūkst caursišanas spēju. Man gandrīz desmit gadi pagāja mazmazītiņos teātrīšos ar niecīgiem honorāriem, ļoti raibu grafiku, kamēr sagaidīju mirkli, kad jutos vairāk vajadzīga šai profesijai.

Un, ja vēl ir divi aktieri ģimenē kā jūsējā, labi, ja vismaz vienam ir stabils darbs teātrī…

Jā, es domāju, Vilis ir ļoti apmierināts ar savu darbu. Jaunais Rīgas teātris ir ļoti radošs, tur aktieri nav tikai marionetes, režisora izdomāto vīziju izpildītāji, bet patiešām savu lomu, bieži vien – arī teksta autori. Arī lomās, par kurām Vilis nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai (sarunājamies dienā, kad izziņotas 2017./2018. gada nominācijas. – L.K.-Š.), viņš pilnībā ir sava tēla radītājs – gan “Ļeņina pēdējā eglītē”, gan “Cerību ezers aizsalis”. Savukārt es esmu laimīga, ka neesmu trupā, jo īsti nevaru sevi iztēloties nevienā no mūsu teātriem. Pirmkārt, jau ir par vēlu, esmu pārāk iemīlējusi pedagoga profesiju, kurā gūstu milzīgu gandarījumu, bet teātris un kino vajadzīgs, lai padauzītos, lai turpinātu īstenot savu jaunības sapni. Manā gadījumā tam jābūt līdzsvarā.

Atgriežoties pie Blaumaņa un saulgriežiem, vai jūs arī piederat pie tiem latviešiem, kuriem Līgo svētki un “Skroderdienas Silmačos” ir nedalāmas vērtības?

Nē, man “Skroderdienas” bija neatņemama sastāvdaļa, kad bērnībā ar temperatūru gulēju mājās, un tas notika diezgan bieži. Mums mājās bija iestudējuma ieraksts trīs platēs, es tās rullēju vienu pēc otras un zināju visu aktieru tekstus no galvas. Tas bija pasakains ieraksts – Žanis Katlaps, Emma Ezeriņa, Anta Klints – visi sava laika labākie aktieri.

Tagad aizeju ikreiz, kad top jauns “Skroderdienu” iestudējums, arī Indras Rogas uzvedumu noskatījos, kad tas tikko bija tapis, – aizgāju ar abiem dēliem, jo tiešām uzskatu, ka mums katram jāzina “Skroderdienas Silmačos”. Bet arvien vairāk man saulgrieži asociējas ar tuvību dabai, ar rituāliem, kurus esam piemirsuši vai, iespējams, līdz šim īsti neesam zinājuši. Būdama rīdziniece, kas visas vasaras pavadījusi laukos, kā arvien būtiskāku izjūtu saikni ar dabu. Un Jāņi ir īstais brīdis, kad ar to saplūst.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. A kāpēc dekoltē tik mazs?

Draugiem Facebook Twitter Google+