Latvijā
Izglītība

IT speciālistu trūkst un trūks. Jāstrādā pie meiteņu piesaistes! 16


Ilustratīvs foto.
Ilustratīvs foto.
Foto – LETA/Evija Trifanova

Lielas algas un bezdarba nav. Tā ir patīkamā realitāte, ar kuru saskaras IT speciālisti Latvijā. To pierāda arī Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes “Datorzinātnes” programmas nozīmīgums darba devēju acīs – tā ir darba devēju visvairāk ieteiktā programma Latvijā. Arī šā gada studētgribētāju pieteikumu skaits datorzinātnēs jau tradicionāli ir ļoti augsts. Taču speciālistu joprojām trūkst, kvalificētu mācībspēku skaits samazinās. Par to, kāpēc tā un vai problēma vispār ir atrisināma, saruna ar ziemeļvalstu IT uzņēmuma “VISMA” vadītāju Latvijā ANTRU ZĀLĪTI un LU Datorikas fakultātes dekānu profesoru GUNTI ARNICĀNU.

 

Pavisam nesen noslēdzās apspriestās izglītības reformas kāzusi un tomēr kompetencēs balstīta izglītība būs, kaut gadu vēlāk, nekā iepriekš cerēts. Kā vērtējat šādu iznākumu?

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Antra Zālīte: Par politiskajiem procesiem daudz izteikties negribētos, bet izglītība šobrīd ir mūsu valsts lielākais riska faktors. Tas, ka mūsu izglītības sistēma īsti negatavo jauniešus tiem izaicinājumiem, ar kādiem viņi darba dzīvē satiksies. Nevajag skatīties tālu, pietiek pavērties nedaudz ziemeļu virzienā, kur ir somu piemērs. Kuri dara to, ko gribam iedzīvināt mēs – kompetencēs balstītu izglītību. Tāpat igauņu piemērs, kuri varbūt nedaudz vieglākā veidā, bet cenšas līdzināties somiem un īsā laikā tikuši ļoti tālu. Ko redzam arī pēc PISA testiem.

Katrai izglītības sistēmai katrai savā laikā ir savas priekšrocības un nākotnes potenciāls. Esošā sistēma ir ļoti aprobēta un ar to brīvības faktoru, kas skolotājiem iedots, var daudz ko izdarīt, bet to nevar izdarīt visiem un visās skolās. Jāsaka, kā ir, – skolotāju skaits pret skolēnu skaitu ir nepietiekams. Tāpēc investējam gan “Iespējamajā misijā”, gan RTU inženierzinātņu vidusskolā, kas to arī dara – atbalsta tās kompetences, kas ir noderīgas tālākai dzīvei. Mācīties vidusskolā 14 priekšmetus šodien vairs nav nopietni. “Mums to nemācīja,” tagad saka. Laiki mainās un prasības mainās. Nav svarīgi, ka zini no galvas pusi britu enciklopēdijas. Internetā to var noskaidrot dažās sekundēs. Ja mēs to neizdarīsim, bērniem atņemsim iespējas. Atbilstoši laikmeta prasībām un pasaules tendencēm, saturs ir jāpārskata. Nevar 14 priekšmetus mācīties vienādi padziļināti.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Guntis Arnicāns: Es gan īsti nezinu, kāpēc lamā esošo izglītību. Jā, vidējās atzīmes eksāmenos ir zemākas nekā kādreiz. Var teikt – kādreiz zāle bija zaļāka, bet domāju, ka izglītības līmenis pret vidējo pasaules līmeni ir labs. Varam labāk, bet nav pamata teikt, ka viss ir slikti. Ja līmenis būtu tik slikts, tad mūsu universitāšu komandas netiktu, piemēram, programmēšanas sacensību finālos.

 

Kā kompetencēs balstīta izglītība ietekmēs IT studijas?

A. Zālīte: Būs vairāk izvēles iespēju, bet būtisks ir jautājums, vai valsts varētu nodrošināt skolotājus, kas lauku skolās atbilstošā līmenī padziļināti spētu mācīt informātiku, programmēšanu? Diez vai, tāpēc jāsaka, ka šobrīd uzturēt daudzas mazās skolas ir liela bezjēdzība. Turēt mazā skolā personālu, kas trīsreiz lielāks par bērnu skaitu, ir ekonomiski noziedzīgi, un šajā gadījumā tas pašvaldību lobijs ieskrējies par daudz – labākie skolotāji jānodrošina labākajiem skolēniem. Ja raugāmies pasaulē, reti kurā valstī ārpus primārās izglītības mazās neaizsniedzamās vietās var nodrošināt kvalitatīvu izglītību.

 

Ko darīt, lai šie labie skolotāji būtu matemātikā, programmēšanā?

G. Arnicāns: Uz skolām mācīt informācijas tehnoloģijas aiziet tikai divas trīs kategorijas skolotāju. Tie, kuri pamācījušies IT un pēc tam nevar atrast sev pielietojumu. Taču viņiem ir problēmas, jo vajag pedagoģisko izglītību. Reti kurš var tā pārprofilēties. Cits variants – cilvēks mācās par IT pedagogu, taču viņš ar iegūtajām zināšanām citur varētu nopelnīt daudz vairāk. Un tad paliek tie skolotāji, kas pārspecializējušies, – ir ar pedagoģisko izglītību un ieguvuši iespēju mācīt arī programmēšanu. Bet tie, kuri ir iekšā IT, noteikti strādā sfērā un par pedagoģiju nekad dzīvē nav domājuši, jo nav bijusi tāda vajadzība.

Starp citu, uz miljons iedzīvotājiem Latvijā ik gadu 900 studentu iestājas IT fakultātēs. Esam pirmajā vietā, otrajā vietā ir Somija ar 600 cilvēkiem uz miljonu. Tas nozīmē, ka mēs jau tagad sagrābjam gandrīz visus. Taču tāpat IT speciālistu trūkst un trūks. Ir gan vēl pāris iespējas, kā studentu skaitu vēl celt. Piemēram, jāstrādā pie meiteņu piesaistes. Statistiski šajā ziņā esam pasaulē kaut kur pa vidu, taču tas joprojām ir ļoti mazs skaitlis. Ja mums izdotos pārliecināt meitenes par IT studijām, mūsu uzņemšanas rādītāji vispār būtu griestos.

Pavisam cits stāsts ir par to, kas notiek pēc uzņemšanas un pēc pirmā kursa. Jāuzsver, ka joprojām arī bakalaura diplomu ieguvēju skaita ziņā esam augšgalā pasaulē, bet kopumā atbirums ir milzīgs. Vieni vienkārši nevelk, otriem nepatīk studēt un programmēt – iedomājušies, ka varēs taisīt mobilās spēlītes. Un varbūt galvenais iemesls – kāpēc viņiem mācīties, ja pēc pirmā kursa tu vari saņemt vairāk nekā profesors? Par studentiem vēl studiju laikā uzņēmumi aktīvi cīnās un cīņa ir liela – nedaudz vairāk kā 100 studentus cenšas sadalīt ap 80 uzņēmumu.

Vēl bieži saka: “Kam man diploms? Es tāpat visu protu! Kam man to doktora grādu, ja viņu neviens nelasīs?” Nelasīs jau arī, bet tikai šī fakta dēļ cilvēki uz tevi skatīsies no lejas. Visus interesē fakts, ka esi novedis darbu līdz galam – uzrakstījis, aizstāvējies. Daudzi to nespēj un, ja esi to izdarījis, esi pakāpi augstāk. Ja atrodi jebkuru attaisnojumu, kāpēc neesi pabeidzis universitāti, tas nozīmē, ka tāda pati situācija var būt reālajā dzīvē industrijā. Tad rodas jautājums – kāpēc darba devējam būtu tev jāuzticas?

 

A. Zālīte: Liela problēma ir tā, ka, aicinot studēt IT, radām ilūziju, ka pelnīsi daudz, būsi bagāts un darbs būs visai dzīvei. Bet nepasakām daudzas citas lietas – IT darbs ir sarežģīts un intensīvs, tas nozīmē mācīšanos visa mūža garumā. Nebūs nekāda rotaļāšanās. To jaunieši apjēdz jau pirmajā mēnesī un mācīties vairs tik ļoti negribas.

G. Arnicāns: Tas ir jādara. Jo vairāk jauniešu jau sākumā piesaistīsim, jo lielāka iespēja, ka tie lielākie talanti, kuri bieži ir tie bailīgākie, tomēr atnāks un aizies pa IT ceļu.

Pats zinu cilvēku, kas izturēja pāris semestrus, apguva vienu programmēšanas valodu un veiksmīgi strādā “Accenture”, kas, starp citu, ņem un apmāca cilvēkus pat no ielas.

Pēc diviem gadiem mēs iedodam koledžas izglītību, kas jau faktiski ir augstākā izglītība. Pēc gada teju vairs nav studentu, kas paralēli nestrādātu. Un daļa saka, ka nevar pabeigt, jo visu laiku ir ārzemju projekti.

A. Zālīte: “Accenture” šajā tirgū investē vairāk par visiem, bet jautājums ir par šauro specializāciju vai plašām sistemātiskām zināšanām. Ar šauru specializāciju domāju to, ka, pabeidzot divus kursus, vari pietiekami nopelnīt savas ģimenes uzturēšanai. Tādā veidā vari pāris gadus veiksmīgi strādāt, bet tālāk tomēr ir jāturpina investēt zināšanās un attīstībā.

G. Arnicāns: Ja vēl 30 gadu vecumā esi tikai kodētājs vai programmētājs, tad vai nu esi vājš speciālists, vai esi kodēšanas fanātiķis. Pārsvarā šie cilvēki laika gaitā aiziet uz daudz nopietnākām sfērām, kuras bieži nav pat saistītas ar IT, jo viņiem ir sistēmiskā, analītiskā domāšana.

 

Bet skaidrs, ka tas sludinātais pārticības līmenis tiem, kas studējuši Datorikas fakultātē, ir gana augsts?

Tādu konkrētu skaitļu man nav, bet labs atskaites skaitlis ir VID mājaslapa par vidējo algu nozarē. Tur gan cipari noteikti ir mazāki nekā realitātē.

A. Zālīte: Viss atkarīgs no tā, kas tu esi, jo testētāja vai programmētāja, vecākā programmētāja atalgojums atšķirsies. Analītiķis saņems vēl vairāk un katrs nostrādātais gads tev dod bonusus. Domāju, ka jaunie speciālisti bez 1000 eiro šodien neko nedarīs.

G. Arnicāns: Ko neafišē, bet ko es jūtu – mums ir milzīgs skaits t. s. frīlanseru (līgumdarbinieku), kuri izpilda ārzemju projektus. Viņi nav pabeiguši pat nevienu kursu, bet vada Indijas programmētāju grupu, kas pilda skandināvu, vāciešu u. c. uzdevumus. Šādu cilvēku ir ļoti daudz. Zinām, ka IT nozare pēc eksporta jau gadu ir trijniekā un diez vai šajā statistikā iekļūst arī “frīlanseri”.

 

Bet kāpēc joprojām trūkst to speciālistu, ja jau, pat tikai iestājoties datoriķos, esi zelta vērtē? Un kas jādara?

Trūks vēl vairāk, jo industrijā panāksim arvien vairāk. IT līmenis Latvijā ir augsts, krietni virs vidējā pasaules līmeņa. Un, jo lielāka Silīcija ieleja mums te būs, jo vairāk speciālistu trūks.

A. Zālīte: Latvijas reputācija IT jomā krietni kāpusi, noticis liels uzrāviens. Pirms kādiem sešiem gadiem uz Latviju skatījās kā uz zemāku izmaksu valsti, kur var dabūt resursus, kas var ģenerēt konkrētu kodu rindu daudzumu dienā. Šodien arvien biežāk pasūtītāji raugās uz Latviju kā uz kvalificētu speciālistu zemi, novērtē zināšanu kvalitāti un darba ētiku.

 

Bet tomēr redzam, ka fizikā, ķīmijā arvien mazāk cilvēku liek eksāmenus, matemātikā līmenis krīt. Tātad kaut kas nav kārtībā.

G. Arnicāns: Pasaules ģēniju un idiotu proporcija ir konstanta. Par tiem eksāmeniem runājot – šobrīd mēs esam demogrāfiskajā bedrē un tas atsaucas arī uz izglītību. Ja mums ir divreiz mazāk bērnu, tad divas reizes mazāk arī kārto eksāmenus un iet studēt. Turklāt, samazinoties bērnu skaitam, palielinās to skaits, kas principā nav spējīgi mācīties.
Būs jāieved kvalificēts ārvalstu darbaspēks? Daži jau to dara.

A. Zālīte: Jautājums, cik daudzi kļūs par pastāvīgiem iedzīvotājiem. Zinu daudzus ukraiņus, kuri te grib pastrādāt un doties tālāk uz Vāciju, ASV utt. Vai mēs te masveidā vedīsim programmētājus no Indijas un Pakistānas? Nezinu, vai viņi te gribēs palikt. Taču uzskatu, ka bailes no kvalificēta darbaspēka ieplūšanas ir stipri pārspīlētas. Jo tie ir ļoti izglītoti cilvēki ar zināmu kultūras kodu, kas varbūt ne vienmēr mums ir pieņemams, bet, ja turpināsim vīzēs un pastalās staigāt… tad nekur netiksim.

LA.lv