Ivana pēdējā atdusas vieta Tosmares kapos
Ivana pēdējā atdusas vieta Tosmares kapos
Foto – Artis Drēziņš

Mirušā zēna tuvinieki saka paldies meklētājiem, taču tagad lūdz atstāt viņus mierā 22

Mežā vietā, kur pirms mēneša mirušu atrada mazo liepājnieku Ivanu, Dubeņu vietējie iedzīvotāji pagājšceturtdien, 10. augustā, iestādīja dižskābardi. Meža īpašniece nevēlas tur nekādu pieminekli – tai jāpaliek kā svētvietai bērna piemiņai. Tajā pašā dienā Liepājā arī strādāja Valsts policijas speciāli izveidota komisija, kas vērtē Kurzemes reģiona pārvaldes Liepājas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas un tās priekšnieka Uģa Āvas darbu, atbildību un darbību, lai saprastu, kas mazā zēna meklēšanā netika darīts pareizi un ko varēja labāk.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Lasīt citas ziņas

Piecgadīgais Ivans Berladins, kura meklēšanai vismaz desmit dienas sekoja līdzi vai visa Latvija, pazuda Liepājā 1. jūlijā (tuvinieki par to ziņoja tikai 2. jūlijā), viņu atrada mirušu Dubeņu mežā 11. jūlija vakarā. Uz 20 kilometrus tālajiem Grobiņas novada Dubeņiem puika viens pats bija aizbraucis, visticamāk, sajaucot pieturvietas vai autobusu.

Lai gan policija solīja, ka mēneša laikā būs zināmi tiesu medicīniskās ekspertīzes rezultāti par zēna nāves cēloni un nāves brīdi, pagaidām rezultātu vēl nav. Lielās līnijās policijai nav neskaidrību par Ivana dzīves, pazušanas un atrašanas apstākļiem, bet izmeklēšana turpinās. Tiek vērtēta to cilvēku atbildība, kas dzīvoja kopā ar Ivanu un kas bija lielākā vai mazākā saistīti ar bērnu pazušanas un meklēšanas dienās. Ir jau ierosināts viens kriminālprocess, un nav izslēgts, ka būs vēl kāds.

CITI ŠOBRĪD LASA

Medijos un interneta vidē izskanēja un vēl joprojām šad tad parādās visdažādākās versijas (to vidū neloģiskas) par notikumu gaitu un par Ivana saistīto cilvēku rīcību un atbildību, tostarp arī no pašu bērna tuvinieku puses. Devos uz Liepāju un Dubeņiem, kur tikos gan ar Ivana tuviniekiem – māti, vecmāmiņu –, gan citiem iesaistītajiem.

Gaidīšanas režīmā

“Šobrīd neko jaunu jums nevaru pateikt. Gaidām visu ekspertīžu rezultātus. Kad tie būs, nezinu, varbūt pēc mēneša. Skaidrs ir tas, ka bērns nav gājis bojā no vardarbības. Vienlaikus tiek pratināti visi cilvēki, kas bijuši saskarsmē ar Ivanu, lai saprastu viņu atbildību,” saka Valsts policijas Kurzemes reģiona kriminālpolicijas biroja priekšnieks Rimants Kārkliņš, kurš nenoliedz, ka varētu tikt ierosināts kāds kriminālprocess. Par vienu policijas darbinieku jau esot: to ierosinājis Valsts policijas Iekšējais drošības birojs. Runājot par Ivana māti, R. Kārkliņš nosaka, ka Dievs jau viņu esot sodījis, taču teorētiski kriminālprocesu pret viņu nevarot izslēgt.

Neoficiāli man zināms, ka policija vērtē, vai pret Ivana māti un vecmāmiņu, kura bērnam rīta agrumā pabrauca garām, neierosināt kriminālprocesu pēc 141. panta par mazgadīgā atstāšanu bez palīdzības, par ko draud cietumsods līdz diviem gadiem. Savukārt kriminālprocess pret kādu policisti ierosināts par to, ka viņa kādā no meklēšanas dienām saņēmusi zvanu no kādas sievietes, kura teikusi, ka viņas vīrs redzējis mazu bērnu klaiņojam Dubeņos, un šī informācija nav nodota meklēšanas vadītājam U. Āvam. Viņš gan iepriekš izteicis versiju, ka šī informācija bērnu nebūtu glābusi, jo zvans bijis tik vēlu, ka Ivans tajā laikā par 99,9% bijis miris…

Māti gribējuši linčot

Policija saņēmusi daudzus zvanus no cilvēkiem, kas it kā bija dzirdējuši bērna raudas mežos un purvos visā Liepājas apkārtnē. Neviena informācija nav izrādījusies patiesa, izņemot vienu: tajā pašā datumā, kad Ivanu atrada, priekšpusdienā (bērnu atrada vakarā) uz policiju atbraucis 85 gadus vecs kungs, kurš teicās redzējis mazu bērnu 1. jūlijā ejam pa ceļu Dubeņos. Kāpēc ziņojis tik vēlu? Neesot pirms tam neko zinājis par meklēšanu, medijus nelasot…

Reklāma
Reklāma

Starp citu, meklēšanas sākumā policijai, īpaši pēc tam, kad tapa zināms, ka Ivanam ir zilums zem acs, bijusi versija, ka piederīgie jauši vai nejauši bērni nogalinājuši un pēc tam noslēpuši. Tā gan ātri atmesta pēc šoferu, kas Ivanu veduši, nopratināšanas un video atrašanas.

Meklēšanas laikā jau pašu bērnu māti vajadzējis apsargāt, viņai ieteikts bez vajadzības neatstāt dzīvokli, tuvumā bijuši policisti, jo ik pa laikam atradušies cilvēki, kas gribējuši iet “skaidrot attiecības” ar Ivana māti. “Vienā brīdī jau agresīvs pūlis lauza durvis un kliedza, ka māte jāsit krustā! Atbrauca policijas ekipāža, bet īsti neuzdrošinājās pūlim tuvoties. Tad atskrēja Āva un pūlim teica: ja kāds grib paiet viņam garām, lai tik pamēģinot!” atceras kāds aculiecinieks.

MĀTES STĀSTS

Ne dzērāja, ne narkomāne

Dienu pavadīju Karostā – Pāvilostas, Spīdolas un Ģenerāļa Baloža ielu rajonā, aptuveni 500 metru rādiusā ap Pāvilostas ielu 1, kur daudzdzīvokļu mājas trešajā stāvā dzīvoja Ivans, rajonā, kur lielākoties savu dzīvi aizvadīja mazais bērns. Ne pats prestižākais Liepājas rajons, taču tādu ir daudz gan Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās. Tipveida padomju laika daudzdzīvokļu nami, pa starpu arī kāds senāks, līdzās tā sauktais somu mājiņu – nelielu vasarnīcas tipa mājiņu – kvartāls, kas tapis pagājušā gadsimta 50. gados. Tiek remontēta iela, rosās sētnieki, uz soliņiem sēž tantes un glauda kaķus. Cilvēki nāk un iet savās gaitās. Māju pagalmos skraida bērnu bariņi bez īpašas pieaugušo uzraudzības: sākot ar dažus gadus veciem un beidzot ar pusaudžiem, brīžiem pa “frakcijām”, brīžiem kopā. Ir vasara, saule, smiekli, rotaļas. Svecītes un piemiņas mantas pie Ivana nama novāktas – tās vīd dzīvokļa logā.

Ivana māti, 38 gadus veco Zoju, mājās nākam sagaidu kopā ar vecāko, piecpadsmitgadīgo dēlu (vēl ir 9 gadus vecs dēls un 19 gadus veca meita, kam jau savs bērniņš un dzīvesdraugs).

Zoja atklāj, ka tagad viena tikpat kā nekur neejot – neesot bail, tikai ļoti neomulīgi. Četru bērnu māmiņa savā vecumā izskatās labi. Kaut arī 9. klašu izglītība, nekur nav mācījusies un algotu darbu strādājusi, runā labā krievu valodā. Ar latviešu valodu neiet raiti, tāpēc iet kursos, lai pēc tam mēģinātu atrast darbu. Teic, ka patīkot uzkopšanas darbi un varbūt meklēšot darbu šajā virzienā. Ar ironiju Zoja man stāsta, ka pēc Ivana pazušanas cilvēki speciāli nākuši skatīties, kāda tad izskatoties Ivana māte, dzērāja un narkomāne, kam bērni ņemti nost…

“Ivans bija bērns ar harismu un skaistām acīm. Enerģisks, cēlās agri no rīta un visu laiku gribēja darboties, virtuvē kastroļi gāja pa gaisu. Pret pieaugušajiem rezervēts. Jā, viņš viens gāja pagalmā, bet tur ir daudz bērnu, viens par otru mazāki, viens otru aizstāv. Visu mūžu te esmu dzīvojusi, un nevienam nekas slikts nav noticis,” viņa saka.

Dienā pirms pazušanas Ivans gribējis doties uz netālo bērnu centru, kur viņam ļoti paticis, bet piektdienā tas bijis slēgts un mamma apsolījusi dēlu uz turieni aizvest kaut kad nākamnedēļ, bet pati devusies uz tusiņu pie draugiem, uz kurieni nekad bērnus neņemot līdzi. Kad svētdien (2. jūlijā) no rīta atgriezusies, Ivana nebijis – kad viņš sestdien (1. jūlijā) no rīta izgājis, visi pārējie vēl gulējuši. Tas, ka viņš bija bez zeķītēm un krekliņa, liecinot, ka viņš steidzies, domā mamma.

Zojas māte, Ivana vecmāmiņa, kura arī dzīvo šajā dzīvoklī, esot ļoti slima, lietojot zāles, lai labāk varētu gulēt. Kad svētdien, tikai nākamajā dienā ap diviem, Zoja ieradusies policijā, viņa tā arī skaidri neesot varējusi paskaidrot, kāpēc trauksme nav celta agrāk: Ivans tā staigājot, visi domājuši, ka varbūt aizgājis pie otras vecmāmiņas, māte veca un slima, brālis tikai sēžot savā nodabā istabā. Baiga vienaldzība, nodomājuši policijā.

“Es uz āru nerādu, ka man slikti. Raudu vienatnē,” atvadoties man saka Zoja un it kā atvainojoties norāda uz dzīvokļa sienām, kas prasās pēc remonta. “Mans tēvs dzēra. Pagājušajā gadā nomira. Pirms tam par remontu nebija jēgas domāt.”

Arī Zoja saka paldies visiem meklētājiem, izņemot kādu ļaužu grupiņu, kas par meklēšanu viņai esot prasījusi naudu. Policijā nebrīnās, ka tādi neģēļi lielā meklētāju barā atradušies. Lielākā daļa tomēr bijuši nesavtīgi meklētāji, bet gadījušies arī tādi, kas par visām varītēm gribējuši būt atradēji. No neoficiāliem avotiem uzzināju, ka bijusi arī grupa, kas staigājuši apkārt ar laužņiem, bez iemesla satrakojušies, lauzušies iekšā pat pie kāda homoseksuāļa un policija bijusi spiesta iejaukties. Oficiāli gan policija nevienu iesniegumu par meklētāju pārkāpumiem neesot saņēmusi.