Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
13. maijs, 2012
Drukāt

Ivars Makstnieks šlāgeraptaujai un Eirovīzijai

makstnieks_ts

Šodien dziesmas “Beautiful song” komponists IVARS MAKSTNIEKS (40) ar komandu dodas uz Baku, lai viņa skaņdarbs būtu Eirovīzijas spēcīgāko vidū. Gada sākums komponistam bijis ļoti ražens.

 

Vai nav savādi, ka abās lielākajās dziesmu sacensībās šogad uzvarējušas Ivara Makstnieka komponētas dziesmas? Janvārī “Latvijas radio 2” popa un roka dziesmu aptaujā “Ave pali”, ko dzied Aija Andrejeva un Normunds Pauniņš, februārī Eirovīzijas nacionālajā atlasē Anmary dziedātā “Beautiful song”. Martā kategorijā “Labākais mūzikas autors” Ivars Makstnieks nominēts “Lielajam Kristapam” par mūziku filmai “Pretrunīgā vēsture” un filmu festivāla noslēgumā Lielā Kristapa balvu arī saņēmis. Aprīlī klajā nākusi mūsdienīgu pasaku grāmata bērniem “Pasakas par Spociņu–Jociņu” (1. daļa) – Rolanda Ūdrīša teksts, Ivara Makstnieka mūzika, pasakas ierunājis Normunds Rutulis un arī pats komponists, talkā ņemot tuviniekus. Šlāgeraptaujas topos turas gan “Baltais zieds”, gan “Ābele un vējš”… Nav slikti, vai ne?

– Kas noticis?

– “Ir noticis” darbs vairāku gadu garumā un tagad redzams rezultāts. Ir izšauts, un tagad skatos, vai trāpu desmitniekā.

– Vai panākumi kāpj galvā?

– Galīgi ne. Pirms gadiem divdesmit gan būtu citādi.

– Klausoties jūsu dziesmas, šķiet, ka spējat kā labs aktieris iejusties tēlā, jūsu gadījumā – dziedātājā, jo melodijas ir tik atšķirīgas. Vai rakstāt konkrētiem dziedātājiem?

– Jā. Inetai Rudzītei, Anmary…

– Kā komponējat?

– Grūti pat izstāstīt…

 

Rakājies pa tām notiņām, kamēr atrodi kādu interesantu kombināciju. Tā kā jūras smiltis bārstot, atrodas kāds dzintariņš, kāds gliemežvāciņš. Reizēm melodija iešaujas galvā, piemēram, dziesmai “Baltais zieds”. Braucu ar divriteni, iesvilpoju melodiju telefonā, aizbraucu mājās, ieslēdzu kompīti un uztaisīju to gabalu.

 

Strādāju mājās. Dēlam Jānim Mārtiņam
 ir gads un astoņi mēneši, un komponēt varu vai nu tad, kad viņš guļ, vai ārā ar savu mammu (komponista dzīvesbiedre ir māksliniece Ieva Libarte-Makstniece. – I. V.) pastaigājas. Bet tas ļoti mobilizē darbam. Zini, ka tajā stundā vai divās ir jāizdara viss, kas dienā iecerēts.

– Protams, esat beidzis konservatoriju…

– Nē, noslinkoju un nepaklausīju pedagogiem, kuri teica, ka jāturpina mācīties. Vairāk mani aizrāva popmūzika. Kopš 1992. gada, kad tapa grupa “Otra puse”, piedalos koncertdzīvē.

– “Google” par jums nevarēju atrast gandrīz neko. Pastāstiet, kur uzaugāt?

– Esmu dzimis Talsos, pabeidzis Talsu bērnu mūzikas skolu. Mammas mudināts, nokļuvu Ventspils mūzikas koledžā. Tur tīņa gadu delverībā sanāca savārīt visādas ziepes, un pabeidzu mūzikas koledžu Cēsīs.

– Teicāt – mammas mudināts. Vai viņa ir mūziķe?

– Mamma bija pedagoģijas metodiķe – mācīja skolotājus, kā mācīt bērnus. Jaunībā viņa bija spēlējusi klavieres, jūsmoja par daudziem komponistiem un saskatīja manī, ka es varētu pievērsties mūzikai tā nopietnāk. Mans tēvs Fricis Makstnieks (1936 – 1994) bija pazīstams Talsu mākslinieks, gleznotājs, grafiķis un karikatūrists. Tēva piemiņai no simtiem viņa karikatūru vēlos izraudzīties labākās un izdot grāmatu.

– Kāpēc pats savulaik neķērāties pie otas?

– Māsa gan pabeidza Mākslas akadēmiju. Bet vecāki izdomāja, ka es būšu mazais Mocarts. Atceros, kad nemācījos un bija sliktas atzīmes mūzikas skolā, tēvs atgādināja: mazais Mocarts gan šitā nedarījās, viņš mācījās!

– Jūsu dziesmām piemīt jaudīga iedarbība, pēc to noklausīšanās reizēm pat naktī “cietajā diskā” skan “Baltais zieds”, “Ave pali”, tagad “Beautiful song”…

– Jā, jā tur kaut kas ir…

– Tieši to gribas uzzināt – kas tad tas ir?

– Iedarbīgas dziesmas formulu ir ļoti grūti pateikt.

 

Dažām dziesmām piemīt vairāk veiksmes, un tās, kā jūs teicāt, tad skan cilvēku “cietajos diskos”. Man tā savulaik bija ar Daniela Rēbusa dziesmu “Minka nāk”, ko aranžēju un producēju. “Minka nāk” tā iesēdās galvā, ka nevarēju tikt vaļā, un tas arī nav labi.

 

– Kādu mūziku patīk klausīties?

– Agrāk, tīņa gados, briesmīgi patika, piemēram, Pīters Gabriels. Bet vairs nav tā, ka aizrautu kāds viens stils vai viens komponists. Reizi pa reizei uzplaiksnī interesanta mūzika, bet tās labās mūzikas ir ārkārtīgi maz. Tas, ka visur viss kaut kas skan, neko nenozīmē. Neklausos visu, tas nav vajadzīgs. Man ir krājums ar dažādu komponistu pērlēm, ko ik pa laikam klausos. Protams, jāseko līdzi, kā mainās mūzikas mode, bet ne akli.

– Jums ir tik labi darbi, bet neesat plaši aprakstīts presē, negozējaties televīzijas ekrānā. Kā to var izskaidrot?

– Es nenodarbojos ar sevis popularizēšanu, man tas nešķiet īpaši svarīgi.

– Bet varbūt vajag?

– Ka tevi pazīst, lielveikalā iepērkoties, vai to vajag? Vinnesta no tā nav nekāda, jo mūzikas tirgus Latvijā nav. Pilnīga muļķošanās. Gudri cilvēki ir teikuši: ja gribi izsisties kādā nopietnā mūzikas tirgū, tev tur ir jādzīvo. Cenšanās no šejienes tādu iekarot būtu līdzīgi, ja kāds Aļiks no Urāliem vēlētos strādāt Latvijas mūzikas tirgū. Viņš atsūtītu dziesmu, atbrauktu, ar krievu akcentu nodziedātu… Nezinu, vai tas būtu baudāmi. Jā, var sūtīt savus sacerējumus uz pasaules lielajām raidstacijām, no kurām atkarīgi reitingi. Vai domājat, kāds tos klausīsies? Viņiem sūta tūkstošiem dziesmu no visas pasaules.

– Bet Eirovīzijā skanēs jūsu dziesma. Kam vajadzēs, tie sadzirdēs…

– Eirovīzijas formāts ir neliels, piemēram, Lielbritānijā konkursu vēro pavisam maz televīzijas skatītāju. Ar savu Eirovīzijas dziesmu varu aizsniegt kādu Grieķijas kūrortu, vēl kaut ko, bet ne jau nopietnu mūzikas tirgu.

– Bet kas tad atliek – strādāt, cik labi var, un cerēt uz Dieva zīmi?

– Tieši tā – tās Dieva zīmes jau arī notiek. Atliek tikai rukāt. Un reizēm iedzert tēju ar dažiem cilvēkiem. Bez sakariem un pazīšanās nekas nekust uz priekšu. Ne uz ko nepaļaujos un ne uz ko neceru.

 

Astoņpadsmit gados gan šķita – viss būs, turklāt jau tūlīt, viss, ko dari, ir ģeniāli, visi apkārt ir muļķi… Tagad par visu, kas notiek, esmu priecīgs. Patiesībā tikai cilvēki ar apmātību un funktieri var kaut ko panākt, kuri zina, ka tas ir viņu ceļš. Ja šaubies un tirinies, nekas nesanāks.

 

– Vai zināt, kas ir jūsu ceļš?

– Pašlaik atkal nezinu. Ir mirkļi dzīvē, kad zini, un ir, kad šaubies. Es tagad paskatīšos, kā viss turpināsies. Man patiktu rakstīt mūziku filmām, bet ir arī gandarījums, ja tavu melodiju dziedātājs labi nodzied. Daudzas jomas ir mīļas. Gribētu rosināt literātus rakstīt mūsdienu pasakas, jo tādu ir maz, komponētu tām mūziku un izdotu bērniem klausāmgrāmatas.

– Ko darāt ārpus mūzikas dzīves?

– Vasaras pavadu Ģipkā. 70. gados, kad tur vēl bija aizliegtā zona, tēvs jūras malā nopirka pusi mājas. Vasarā strādāju tur. Jūra, zivis, dārzs… Audzēju tomātus, gurķus, zaļumus. Kopā ar bērniem paceļojam, vecākajam dēlam jau astoņpadsmit, meitai četrpadsmit, bieži tiekamies.

– Pēc dziesmām varētu padomāt, ka jums tuva ir liriskā stīga. Vai arī dzīvē tāds esat?

– Kā jūs to domājat? Kādas varētu būt asociācijas?

– Nuuu… ka esat sirsnīgs, emocionāls…

– Galīgi ne. Reizēm esmu tāds, reizēm galīgs psihs.

– Nu jā, kā jau mākslinieks…

– Jā. Tas atkarīgs, kā dzīvē vispār iet un kā kurā mirklī iet. Ir cilvēki, kam vienmēr dzelzs ģīmis vai pseidosmaids. Sviests! Es nekad nesmaidu, ja negribu.

– “Beautiful song” klipā gan pasmaidāt…

– Tur bija interesanti! Režisore Aija Strazdiņa filmēšanā izmantoja nevis sliedes, bet segveju – braucamo uz diviem riteņiem. Viens to vadīja, bet operators sēdēja aizmugurē. Redzams, ka sēžamvieta viņam nospiesta, kunkstēdams tur to kameru, un segvejs tik riņķo ap klavierēm. Jautri! “Beautiful song” klipiņš sanāca labs, ceru, ka Anmary Eirovīzijas trijniekā būs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+