Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
30. aprīlis, 2013
Drukāt

Ivars Seleckis: Mums jālepojas ar to, kas mums ir

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Latviešu dokumentālā kino klasiķi, operatoru un režisoru Ivaru Selecki uz sarunu aicinājām vairāku priecīgu iemeslu dēļ. Viņa režisētajai vienai no pasaulē zināmākajām Latvijas dokumentālajām filmām “Šķērsiela” šogad aprit 25 gadi.

 

Turklāt 4. maijā pirmizrādi piedzīvos arī jaunākā nomaļajai Pārdaugavas ieliņai veltītās triloģijas noslēdzošā daļa – “Kapitālisms Šķērsielā”.

 

– Kas mazajā Šķērsielas kopienā ir mainījies, kopš uzņēmāt pirmo filmu 1988. gadā?

I. Seleckis: – Dzīve, protams, ir citāda. Agrāk Šķērsielā bija vairāk cilvēku, jo viņi pārvietojās kā kājāmgājēji, tagad iela asfaltēta, vairāk mašīnu, mazāk – gājēju. Šķērsielas sabiedrība ir mainījusies, tā noslāņojusies pēc materiālajam iespējām. Agrāk visi bija it kā vienādos apstākļos, bet tagad jūtams, ka iespējas katram citādas. Ir darbs vai arī nav darba – tas daudz ko izšķir? Tādas filmas kā “Šķērsiela” jau nenāk viegli. Tas ir ļoti piņķerīgs darbiņš, ko nevar pabeigt vienā dienā, atbraucot, nofilmējot un aizbraucot. Gluži pretēji, Šķērsielā esam dzīvojuši vairākus mēnešus, medījot notikumus, kas notiek nepro
gnozēti un nepārtraukti. Pats svarīgākais, protams, ir nodibināt kontaktus ar cilvēkiem, iegūstot viņu uzticēšanos. Pēc katras šādas lielas filmas paliek sajūta, ka esi kļuvis par savējo Šķērsielnieku vidū.

– Šogad jubileja, turklāt pavisam apaļa – 40. – arī citai jūsu filmai – Latvijas lauku tematikai un zemniekiem veltītās triloģijas pirmajai daļai “Apcirkņi”, kas noslēdzās 2007. gadā ar filmu “Zem ozola kuplajiem zariem” par sešiem Latvijas lauku cilvēkiem.

– Kad sākām darbu pie “Apcirkņiem”, ne prātā nenāca, ka būs triloģija. Katra no šīm filmām rāda svarīgus pagrieziena punktus Latvijas lauku dzīvē. “Apcirkņus” filmējām laikā, kad laukos tika likvidētas viensētas un zemniekiem bija jāpārceļas uz ciematiem, kas daudziem bija ārkārtīgi smags pārdzīvojums. Bet “Nāc lejā, bālais mēnes!” (1994) atspoguļo lūzuma momentu, Latvijai atgūstot neatkarību. Lauciniekiem tad bija jāpārorientējas palikt un saimniekot vai iznomāt zemi. Pēc deportācijām, kara un emigrācijas laukos taču bija palicis pavisam maz patiešām saimniekotspējīgu cilvēku. Trešā filma “Zem ozola kuplajiem zariem” (2007) vēsta par to, kāda ir zemnieku situācija pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā.

Katra no šīm pilnmetrāžas filmām ir sava laikmeta liecība, laikmeta zīme. Būtu vēlams triloģiju izdot diskos, kuri varētu būt pieejami skolās, kultūras namos un citur, lai jaunajai paaudzei būtu iespēja redzēt, kā tad latviešu zemnieki īsti dzīvoja, ko domāja, kā izskatījās.

– Kāpēc, jūsuprāt, tieši jaunajai paaudzei šīs filmas būtu svarīgi noskatīties?

– Kaut dzīvojam informācijas laikmetā, lielai daļai jaunās paaudzes nav priekšstata, kas notiek laukos un kas noticis ar latviešu zemniekiem pēdējos gadu desmitos. Pilsētas iedzīvotājiem ir cita dzīves vide, citi priekšstati par apkārtējo un cita vērtību sistēma. Latvijā tomēr kultūra un dzīvesveids ir nācis tieši no laukiem, arī latvieša ētiskais pasaules uzskats izveidojies laukos. Dzīvojot pilsētā, zemes izjūtu attīstīt nav iespējams, tāpēc arī neveidojas piederības sajūta un dzimtenes sajūta – jo cilvēks vienkārši nezina, kas tā ir. Latvijas lauki un dzīve laukos ir ārkārtīgi svarīga, lai izprastu, kāda Latvija ir bijusi un kādai tai vajadzētu būt. Un par to ir daudz un nopietni jādomā, neaizmirstot atbalstīt cilvēkus, kas joprojām dzīvo pie zemes, to kopj un uztur dzīvu Latvijas lauku garu un ainavu.

Mums daudz vairāk būtu jāzina arī par lauku un lauksaimniecības vēsturi, un šī triloģija to parāda. Cik grūti Latvijas zemniekiem zemi bija iegūt, cik daudz asiņu izliets, tāpēc vēl jo vairāk nesaprotams, ka šodien ar vieglu roku cilvēki pārdod zemi, nopērk autiņu, to sadauza un pāri nepaliek nekas.

Brīžiem šķiet, ka mēs daudz vairāk zinām par to, kā dzīvo Teksasas reindžeri ASV, nevis latviešu zemnieki Latvijas laukos, kaut gan šie raksturi nav mazāk interesanti. Es nesaprotu, kāpēc šīs skaistās un gudrās lauku dzīves vērtības būtu jāmaina pret uzbāzīgu un trokšņainu popkultūru? Mums jālepojas ar to, kas mums ir.

– Vai nebūtu vajadzīgs radīt arī jaunas sociālajai tematikai veltītas dokumentālās filmas par mūsdienu cilvēku dzīvi laukos? Vēl nesen izteicāties, ka Latvijā šobrīd pietrūkst sociāli nozīmīgu darbu.

– Tā ir patiesība, jo valsts nav radījusi priekšnoteikumus sociāli nozīmīgu darbu tapšanai. Tādām filmām vienkārši nepietiek līdzekļu. Lai šādus darbus radītu, jābūt garantētiem zināmiem resursiem, kas ļautu izvēlēto tematiku pētīt ilgi. Te nepietiks vien ar runātāju un tekstu, skatītājiem jādod iespēja redzēt, kā stāstītais izpaužas dzīvē. Bet būtu taču tik daudz interesantu tēmu, pie kurām strādāt! Kaut vai attiecības, kas veidojas skolās, starppaaudžu attiecības, vajadzētu tapt lielai un skaistai dokumentālai filmai par Latviju, par Latgali. Situāciju varētu uzlabot, ieviešot valsts pasūtījumu kino darbiem. Diskusija gan notiek, taču man nav saprotams, par ko tie šķēpi būtu laužami? Princips taču ir tik vienkāršs. Brīdī, kad valstij ir vajadzīga filma par kādu konkrētu tēmu, tiek izsludināts konkurss un labāko no idejām finansiāli atbalsta. Turklāt valsts pasūtījumam pirmkārt jāattiecas tieši uz Latvijā notiekošu procesu pētīšanu, jo privātie sponsori tādas filmas parasti nefinansē. Tie nav komerciāli projekti.

Ja runājam par finansējumu, ko piešķir Nacionālais kino centrs, tad tas drīzāk uztverams kā tāds žests, kuram seko dažāda veida filmas veidotāju žonglēšana, kas uz darba kvalitāti atsaucas graujoši negatīvi. Dokumentālajam kino atvēlētais gada budžets ir daudz par mazu, lai uztaisītu vienu profesionālu pilnmetrāžas dokumentālo filmu.

Režisors vienkārši nevar atļauties ieguldīt gadus analītiskas filmas izveidei, jo pētījums noveco.

– Bijāt viens no dokumentālo filmu ekspertiem pagājušā gada “Lielajā Kristapā”. Kā vērtējat jaunos latviešu dokumentālistus? Vai viņu rokrakstā jūtama arī poētiskās skolas tradīcija?

– Starp jauno dokumentālistu darbiem meistarības ziņā ir plašs diapazons, sākot no ļoti negatavām filmām līdz labiem darbiem. Pārsvarā gan darbi ir negatavi, jo režisoriem bijušas grūtības iecerēto pabeigt vai nu materiālās, vai tehniskās bāzes trūkuma dēļ. Režija tomēr ir profesija, ko apgūt nav viegli. Prasmes nāk ar laiku, nemitīgi jāstrādā, jāpilnveidojas, jāizkopj rokraksts, sava kinovaloda. Bet, ja jaunais autors piecos gados uztaisa vienu filmiņu, tad, atvainojiet, kāda gan tur var būt meistarība? Šobrīd vispār grūti runāt par profesionālo kino Latvijā, jo tas pakāpeniski pārvēršas par amatierkino. Latvijā tikpat kā nav cilvēku, kuriem kino būtu pamatnodarbošanās. Tas, protams, neizslēdz vienu otru ļoti talantīga autora darbu. Bet kinematogrāfs kā nozare ir ļoti, ļoti apdraudēts, ja nebūs šī valsts atbalsta.

Runājot par Latvijas poētiskā jeb tēlainā kino skolu, to, vai tradīcija pārmantosies, pagaidām grūti prognozēt.

Tolaik, kad poētiskā kino tradīcija aizsākās, kinoļaudīm bija ārkārtīgi svarīgi, lai metaforas un vizuālie tēli pateiktu vairāk nekā teksts. Taču šobrīd dokumentālajā kino dominē kadrs 
ar runājošu cilvēku. Pats galvenais šobrīd tomēr ir dot jaunajiem iespēju strādāt, īstenot ieceres.

– “Šķērsiela” joprojām ir vienīgā Latvijas dokumentālā filma, kas saņēmusi prestižo Eiropas Kinoakadēmijas balvu. Kā vērtējat to, ka šo prestižo balvu 2014. gadā pasniegs tieši Rīgā?

– Rīgas tēlam tas dos ļoti daudz, bet praktisko ieguvumu man grūti komentēt. Tas viss nāk par vēlu. To vajadzēja darīt pirms desmit gadiem, kad kino joma vēl nebija tik ļoti panīkusi – ražojām vairāk filmu, Kinostudija bija labākā stāvoklī. Mums vēl bija ko parādīt un varējām vairāk izdarīt. Šobrīd varbūt varam piedāvāt idejas, bet tās jau var piedāvāt jebkurā vietā. Var mēģināt nodibināt kontaktus, iepazīties, bet jāņem vērā, ka viesi te sabrauc uz ļoti īsu laiku.

– Filmu “Šķērsiela” nupat ekskluzīvā seansā varējām skatīties kinoteātrī “Splendid Palace”, bet cik pieejamas publikai ir jūsu pārējās filmas un citas 60., 70., un 80. gadu Latvijas kino zelta fonda dokumentālās filmas?

– Gan “Apcirkņi”, gan “Nāc lejā, bālais mēnes!”, arī “Jaunie laiki Šķērsielā” filmētas uz 35 mm kinolentes un glabājas Latvijas Kinofotofono arhīvā. Kinoteātros tās varētu izrādīt, bet, tā kā filmas fiziski nolietojas, būtu vajadzīgas kopijas, bet to Latvijā izgatavot nevar. Tāpēc pašlaik daudzas Latvijas zelta fonda dokumentālās filmas skatītājiem patiešām nav pieejamas, turklāt nav sācies arī to digitalizēšanas process. Pat Latvijas Kultūras kanonā iekļautā “Šķērsiela” nav pārdzīta ciparos, neraugoties uz faktu, ka kinolentei ir ierobežots mūžs. Tikmēr citas valstis, pat mūsu kaimiņienes Igaunija un Lietuva savu kinovēsturi jau labu laiku kā digitalizējušas. Protams, viens no šķēršļiem ir tas, ka mums pašiem nav iekārtu, lai kinolenti pārrakstītu ciparos, taču to var izdarīt Somijā, Polijā un citur. Turklāt par Latvijas 60. un 70. gadu kinodarbiem pagaidām ir liela interese. Eiropā viņiem bija savi spēles noteikumi, kā taisīt dokumentālo kino. Mēs aiz “dzelzs priekškara” dzīvodami, izveidojām paši savu pieeju dokumentālo filmu veidošanai, kas bija citāda.

 

Radošā vizītkarte

IVARS SELECKIS

Dzimis 1934. gada 22. septembrī.

Studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (1952 – 1957), Vissavienības Kinematogrāfijas institūtā (1961 – 1966), apguvis kinooperatora profesiju.

Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedrs kopš 1965. gada; 1977. gadā dibinājis biedrību “Eiropas Dokumentālā kino simpoziji”.

2005. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.

Nozīmīgākās filmas: “Apcirkņi” (1973), “Maestro bez frakas” (1986), “Šķērsiela” (1988), “Nāc lejā, bālais mēnes!” (1994), “Jaunie laiki Šķērsielā” (2000), “Sāļā dzīve” (1997), “Zem ozola kuplajiem zariem” (2007).

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+