Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
27. aprīlis, 2012
Drukāt

Ivars Zviedris: Mani interesē alternatīvie cilvēki (1)

zviedris_lv_13

Šobrīd kinoteātros izrāda nacionālajā filmu festivālā “Lielais Kristaps” par labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu atzīto Ivara Zviedra un Ineses Kļavas darbu “Dokumentālists”, kas saņēma arī festivāla skatītāju balvu.

 

Lielā Kristapa balvu divās nominācijās – “Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma” un “Labākais dokumentālā kino režisors” – 2009. gadā saņēma arī Ivara Zviedra iepriekšējā filma “Bēgums” – par Latvijas viesstrādniekiem Īrijā, gliemežu lasītājiem.

Filmā “Dokumentālists” ir tikai divas darbojošās personas – Viņš un Viņa. Viņš ir pats filmas režisors un operators Ivars Zviedrs, kurš pats iet kadrā un redzams uz ekrāna. Viņa – Ķemeru apkārtnes purva malā dzīvojošā dziedniece Inta, par kuru Ivars gribētu uzņemt filmu, taču Inta par šo ideju nav sajūsmā un atgaiņājoties lamājas fūrmaņa cienīgiem trīsstāvīgiem krievu mātes vārdiem. Taču filmai ir arī otrs, dziļāks slānis – ar vienkāršiem jautājumiem Inta liek domāt par kinodokumentālista profesiju, un viņas viedoklis nebūt nav glaimojošs. Turklāt kadrā bieži un jēgpilni apspēlēta kinokameras fiziskā klātbūtne – gluži atšķirīgi no ierastajiem dokumentālistu paņēmieniem, kuros pieņemts izlikties, ka kinokameras vispār nav.

 

– Kā tagad klājas jūsu filmas varonei Intai?

I. Zviedris: – Pēc “Lielā Kristapa” ceremonijas aizbraucām pie viņas ar gabalu no lielās tortes. Inta uzdeva jaunus darbiņus – jāsaremontē akordeons, labi neskanot do mažors (filmas aizkustinošajā izskaņā Inta spēlē akordeonu un dzied latviešiem tik tuvo meldiņu par mazo Anniņu, kas dzīvoja Ķemermiestiņā, mazā būdiņā… – V. K.)

– Jūs kā magnēts pievelkot dīvaiņus, cilvēkus ar sakāpinātu vienu šķautni. Vai tas tiesa?

– Nupat esmu iekūlies Latvijas neredzamajā burvju un šamaņu pasaulē. Krāšņa! Ar vēl lielākām intrigām nekā redzamā. Kāds zēns uzliek uz plaukstas karotīti, un tā lokās. Makss Maksimovs. Mentālists. Viņš varētu pateikt, ko patlaban domājat.

 

Galvenā ideja ir likt saprast, ka mēs katrs mazliet esam burvis. Mani interesē alternatīvie cilvēki ar pilnīgi atšķirīgu pasaules redzējumu. Kā saka Inta – jūs skraidāt pa tiesām, slēpjaties, dzīvojat falšiem amerikāņu smaidiņiem sejā. Pretstatā merkantiliem, sabiedrības uzspiestiem stereotipiem viņa ļaujas meža likumiem un dzīvo sirds pārliecībā par savu patiesību.

 

– Kā atradāt savādo dziednieci?

– Ieteica dzejniece Liāna Langa. Aizbraucu vienu reizi, otru. Vienā no pirmajām filmēšanām Inta man uzlika lāstu: nodzeltēsi kā koka lapiņas, gada laikā būs cauri… O, kļuva interesanti: te ir dramaturģija, veidojas kino!

– Vai uzlikt lāstu nav lielā pretrunā ar tāda cilvēka tikumiem, kurš, kā sakāt, dzīvo pēc meža likumiem?

– No malas tā var likties, bet tā gluži nav. Intai drausmīgi nepatika kamera, nepatika, ka viņu filmē. Reakcija ātra, bez izvērtējuma. Mazs bērns niķojoties krīt zemē. Inta – uzliek lāstu – kā mazs bērns ar pieauguša cilvēka pieredzi.

– Vieni teic, ka Inta ir garīgi traumēts cilvēks, otri – ka suitiete vai braša lauku teātra aktrise dokumentālistam par prieku uzspēlē to, kas būtībā nemaz nav…

 

– Laba aktrise viņa ir. Kad nepatika, ka filmēju, ātri iestāstīja lietuviešu tūristiem, ka es esot paparaci, kas viņu bendējot nost. Kā lietuvieši prom, tā policija bija klāt. Cilvēka ārstēšana ar zālītēm jau arī balstās uz iedvesmu. Varena miesās, noteikta, kuru katru noliks pie vietas, parādot, kurš te saimnieks.

 

Pie Intas brauc “biezie merši”. Mātei, ko viņa lamā par lesbiešu mauku, ir divistabu dzīvoklis Dubultu centrā, arī pārējie radinieki nav nekādi “sēņotāji”, priekšnieki un tamlīdzīgi. Kad mana kolēģe Inese bija samontējusi un atlasījusi epizodi, kur es kā muļķītis ar mutes ermoņikām, bet Inta ņem plecos akordeonu, mans iekšējais viedoklis nostabilizējās pavisam – Inta nav nekāda pamuļķe. Dzīve ar meža zālītēm namiņā bez elektrības ir viņas pozīcija attieksmē pret urbanizēto un falšo pasauli. Trīsstāvīgie lamuvārdi… Bērnībā traumētas psihes aizsargreakcija.

– Filma, protams, nav par Intu, bet par mākslas darba – dokumentālās filmas – tapšanu. Vietumis izskatās, ka šā mērķa labad Ivars Zviedris tīši provocē Intu uz dusmām, lamām.

– Viņa jau arī saka – tu jau radi tās situācijas! Neapšaubāmi tā ir. Gribēju parādīt, kā dokumentālistam jālien vai uz vēdera, lai vispār nokļūtu līdz filmas varonim. Šo virtuvi veru atklātām kārtīm.

– Būtu aizgājis pie solīda, labi audzināta cilvēka, jūs uzcienātu ar kafiju, un dokumentālās filmas tapšanu varētu atklāt, neuzklausot lamas.

– Bet cik ilgi skatītājam būtu interesanti vērot divu laipnu cilvēku sarunu?

– Tā nu sanācis, ka šajā festivālā nominēto un uzvarējušo vidū gandrīz vai pārsvarā filmas par dīvaiņiem. Tāda ir arī režisora Roberta Rubīna “Kā tev klājas, Rūdolf Ming?” par mazo zēnu, savādo aktieri, Kaspara Gobas “Homo@lv” par citas seksuālās orientācijas cilvēkiem, Andra Gaujas “Ģimenes lietas”… Vai līdzsvaram nevajadzētu veidot filmas par ierindas cilvēkiem, kuri grūti cīnās pa dzīvi, kuriem ir bērni, normāla seksuālā orientācija?

– Vajadzētu. Bet, kā mācīja mans skolotājs Ansis Epners, kino ir kā sapresēts laiks. To interesē tikai “kardiogrammas” paši augšējie un paši zemākie punkti. Kam būtu interesanti skatīties filmu par cilvēku no pelēkās masas, kura ikdienišķā dzīve rit kā Gustavo dziesmā – māja, māja, stabs, stabs, darbs, darbs… Kaut gan, ja es veidotu filmu par šādu cilvēku, droši vien agri vai vēlu izvestu viņu no pacietības tāpat kā Intu. Visgrūtāk laikam būtu ar tiem balti stērķelētajās apkaklītēs, desmit bieziem čemodāniem un apsargiem blakus. Bet arī tad viss atkarīgs no kontakta. Tiesa, filmēt dīvaiņus jeb cilvēkus ar sakāpinātu vienu rakstura šķautni ir izdevīgāk, jo ātrāk nonāc pie sev izvirzītā filmas virsuzdevuma. Starp citu, esmu veidojis filmu arī par kordiriģentu Māri Sirmo. Manās acīs viņš ir tāds pats dīvainis kā Inta, tikai ar citu izkāpinātu rakstura šķautni – ārkārtīgu bezkompromisa fanātismu mākslā. Man patika internetā lasītais komentārs par “Dokumentālistu” – Intu vajagot aizsūtīt uz Nacionālo kino centru padalīt naudu. Viņa saprotot, ka boršču ar vinegretu kopā maisīt nevar…

 

Diemžēl valsts kino politikas veidošana Nacionālajā kino centrā dažbrīd pieklibo. Producentu daudz, viens nezina, ko dara otrs. Rezultātā vienā festivālā pēkšņi visas filmas par dīvaiņiem, otrā – visas patriotiskās. Nav lāgā, rada vienpusīgu priekšstatu.

 

– Ko domājat par nacionālo pasūtījumu kino?

– Tāds jau pastāv – caur Nacionālajam kino centram valsts iedalīto naudu. Taču piekrītu, ka jābūt atsevišķai “kabatiņai” patriotiskām filmām. Piemēram, par 18. gadsimtu Latvijā, par Rīgas geto… Lai režisori un producenti cīnās, kurš piedāvāto tēmu labāk atspoguļos! Labprāt tādā konkursā piedalītos.

– Lielākais paša pieredzētais brīnums ārpus dokumentālā kino?

– Tāds esmu pats sev. Ja man, Murjāņu sporta internātskolā pēc principa – auzas un pātaga – audzinātam, kāds būtu teicis, ka kļūšu par dokumentālistu un interesēšos par visādām dīvainībām un brīnumiem… Kā brīnums liekas, ka pēc asām filmām, iespējams, ķeršos pie lentes no skaisto filmu pasaules. Tā Latgalē dzīvoja tāds Donāts Vucins, taisījis kokles ar īpatnēju skaņu, kuras nokļuvušas Baltkrievijā, vēl tālāk. Tā vēl tikai ideja… Varbūt arī nekas nesanāks.

– Tā arī gadās?

– Pirms “Dokumentālista” bijām sākuši filmu par vecajām “Volgām” – ar briedīti. Viena sieviete tādu autiņu taisījās pārdot, es gribēju pirkt. Viņa man telefoniski jautā – vai esat labs cilvēks? Kā lai saka… Tobrīd filmēju Īrijā. Atbraucu atpakaļ, zvanu, viņa pavēstī: noskaidroju, jūs esat labs cilvēks, satiksimies… Tas bija Kārsavā. “Volga” kā iekonservēta, spīd un laistās, to visu sāku filmēt, un pēkšņi kādā jaukā dienā viņa mašīnu pārdevusi citam.

– Ko jūsu izpratnē nozīmē labs cilvēks?

– Filozofisks jautājums. Pamatakmenī es liktu godīgumu. Ja pirmkārt godīgs būsi pret sevi, tad lielākā vai mazākā mērā tāda būs tava attieksme arī pret citiem.

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

Ivars Zviedris

Dzimis 1967. gadā.

Dokumentāla kino klasiķa Anša Epnera audzēknis un šobrīd vada Epnera dibināto filmu studiju “Ave”.

Dokumentālā kino režijā debitējis 1999. gadā, režisējis vairāk nekā desmit dokumentālo filmu, strādā arī kā operators un producents.

Kopš 2012. gada februāra ievēlēts Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē.

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. es tiko noskatijos filmu cepuri nost zviedru kungam bez vardiem to pacietibu bet ka vinai tagad iet

Draugiem Facebook Twitter Google+