Personīgā arhīva foto

“iz velis auklys izmozguotuo aizvakardīna”. Līgas Rundānes dzeja 0

Dzejniece Līga Rundāne atzīst, ka viņā mīt divas atšķirīgas dabas – viņa ir gan spilgta sapņotāja, gan arī analītiska praktiķe. “Man patīk, ka es šos divus it kā atšķirīgos atskaites punktus varu lieliski savienot. Es varu mierīgi apstāties ielas malā, lai klusā bijībā apbrīnotu rasas pilienu rudenīgā tīmeklī un ieraudzītu tur gleznu ar veselu stāstu, bet nākamajā brīdī pārslēgties uz racionālu situācijas analīzi un ieurbties tajā līdz pamata dzīlēm,” viņa stāsta.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Britu pulkvedis: “Viņš blefo par kodolieročiem. Jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo ​​labāk” 140
Lasīt citas ziņas

L. Rundāne Rēzeknes Augstskolā (tagadējā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija) studējusi filoloģiju, Rīgas Stradiņa universitātē ieguvusi otru profesiju – mākslas terapeits ar specializāciju drāmas terapijā. Strādā gan skolā, gan veselības aprūpes jomā – deviņpadsmit gadi ir aizritējuši, Kārsavas vidusskolā skolēniem mācot latviešu valodu un literatūru, savukārt kopš 2010. gada strādā drāmas terapijas jomā – gan individuāli, gan grupā. Ir Latvijas Drāmas terapijas asociācijas valdes priekšsēdētāja, dibinātājbiedre. No šī gada septembra strādās Āgenskalna Valsts ģimnāzijā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, paralēli arī drāmas terapijas privātpraksē.

Rēzeknes Augstskolas izsludinātajā dzejoļu konkursā Līgas dzeja tika novērtēta ar galveno balvu un iekļauta Rēzeknes Augstskolas jauno autoru krājumā “Pie-la-vī-ties” (2003), kas bija pirmā Līgas publikācija. 2004. gadā dienasgaismu ieraudzīja L. Rundānes dzejoļu krājums “Leluos atlaidys” (2004). Autores darbi izlasāmi arī mūsdienu latgaliešu dzejas antoloģijā “Susātivs” (2011), Rēzeknes Augstskolas literātu kopkrājumā “Pīturys punkti bez pīturu” (2013). Līga ir līdzautore grāmatai “Gostūs pi Boņuka” (2017), kas jaunākā skolas vecuma bērniem (un ne tikai) interaktīvā veidā vēsta par 
Latgali.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pateicoties latgaliešu rokmūziķim Sovvaļnīkam, dzejnieces dzejoļi “Vysi vieji”, “Atrasšu tevi” un “Vosoruošonai” ir pārtapuši par dziesmām. L. Rundāne divas reizes ir saņēmusi latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks” – 2008. gadā par labāko dzeju, bet 2010. gadā – kā labākā skolotāja.

– Dalība vasaras kursos skolotājiem “Vosoruošona”, kuru laikā var iepazīt latgaliešu valodu un Latgali, tevi ir iedvesmojusi aktīvāk rakstīt dzejoļus. Ar ko tev asociējas “Vosoruošana”?

L. Rundāne: – “Vosoruošona” ir atrāvusi vaļā kaut kādas vārdu durvis, kas manī bija ilgi aizvērtas. Bet es vienalga rakstu tik, cik man gribas rakstīt pēc manām izjūtām, nevis uzstādījuma, ka jāraksta. Šie kursi ir brīnišķīga satikšanās ar savu dzimto valodu, tāds dziļš un intīms process, no vienas puses, bet no otras – valodas svētku nedēļa, kur stiprināt savu identitāti. Tā arī radās dzejolis “Vosoruošonai”, kas vēlāk pārtapa dziesmā. Man liekas, ka šajos vārdos precīzi esmu atklājusi savas izjūtas un to, ka tas ir kaut kas vairāk par vienkāršu valodas un cilvēku satikšanos.

– Kā nolēmi kļūt par drāmas terapeiti? Vai zināms nopelns te ir arī filoloģijas studijām?

– Drāmas terapija ir mana otrā lielā mīlestība. Pirmā ir literatūra. Patiesībā šīs divas jomas ir ārkārtīgi cieši saistītas un tuvas. Vai es būtu satikusies ar drāmas terapiju bez filoloģijas? Domāju, ka būtu. Bet fakts, ka esmu filoloģe, man ļoti palīdz arī šajā ziņā, jo es varu daudz brīvāk spēlēties ar metaforām un tēliem, un citiem “zvēriem”, saprotu, ko šie instrumenti nozīmē un kā tos izmantot, lai iegūtu maksimālu efektu.

Reklāma
Reklāma

– Tev ir izveidojusies zināma saikne ar Boņuka tēlu – divas reizes tev piešķirta šajā vārdā nosauktā latgaliešu kultūras gada balva, esi līdzautore grāmatai “Gostūs pi Boņuku”. Ar ko tev pašai saistās Boņuka tēls?

– Boņuka tēlā, man liekas, ir tas latgaliskais īstums un vienkāršība. Jāņa Klīdzēja Boņs saka, ka viņā ir tāda jušana par cilvēku, par dabu. Boņs klausās, kā pavasarī dīgst zāle, kā spraucas asni cauri zemes garozai, bet citā reizē viņš ir gatavs aizstāvēt Paulīni un domā, kāpēc cilvēki nodara viens otram sāpes. Tāds ir šis tēls.

Šajā “Kultūrzīmju” numurā piedāvājam jaunākos Līgas Rundānes dzejoļus no cikla “Reita miniaturys”.

***

reita inventarizaceja

smuordej piec kopeja i piparmātru vīnuvīt

klusūs sarunu nūstuošonys

putynu bolsi saauž teiklus

īlaikojam

i spielejam samaituotūs teleponus

smejomēs jūceigim smīklim

laikam par sevi

***

iz velis auklys

izmozguotuo aizvakardīna

i nazcik laipnu vuordu

daspraustu ar knagim

viejoj reita saulē

***

manī cipresis saaug

mes veromēs

kolnu viersyunēs

muokūni aizmaun

kotrys iz sovu pusi

mes sagiunam vieju

i stuostam jam

par saknem i

reita sauli

***

pasauļs atīt

kasreitu

i prosa nūsaukt jū

vuordā

soldonā

skobā

ci ryugtā

šudiņ

maņ bišu reits

zumeigi tumeigs

i skons

***

skaistūs dīnu

projekcejis

aizaskoloj nūtakcaurulēs

a pādeigais nalobums

izškeist

inteligentuos reita sarunuos

lai slaveits

zaļūs vardivu kūrs

***

reita mīrs

atīt

ar staipeigu lītu

i mozguota asfalta smuordu

īmārcu pierstus

opora vydā

i nūrokstu jam sms

maņ pateik

***

šūreit

saplāsti

muokūņu lapači

aizsuoc

globalys sarunys

zeimej kartis i

sadola

interešu zonys

raugu atguoduot

ci muna satiks

tovejū