Izglītības programma “Iespējamā misija” pierāda: arī Latvijā skolotāja amats var būt iekārots 11
Pērnā gada nogalē izglītības programmu “Iespējamā misija” sāka vadīt Mārtiņš Kālis, kurš stājās iepriekšējās vadītājas, par izglītības un zinātnes ministri kļuvušās Mārītes Seiles vietā. Kas ir Mārtiņš Kālis un vai līdz ar vadības maiņu mainīsies arī programma?
Visplašāk “Iespējamā misija” zināma ar to, ka piesaista darbam skolās jaunus profesionāļus, kuri nav studējuši pedagoģiju, bet gatavi intensīvi apgūt skolotājiem nepieciešamās prasmes, vienlaikus strādājot skolā. Patlaban skolās strādā jau septītais tā dēvētais “Iespējamās misijas” iesaukums. M. Kālis pats bija otrā (2009. gada) iesaukuma dalībnieks un ir pirmais “Iespējamās misijas” direktors, kurš pats programmas ietvaros strādājis skolā. Pirms sēsties direktora krēslā, M. Kālis darbojās jauno misijas dalībnieku atlasē un bija viņu kurators – brauca vērot “misionāru” stundas un pārrunāt tās, palīdzēja analizēt pieredzi u. c.
No prestižas augstskolas uz skolu
Pirms pieteikšanās darbam skolā “Iespējamās misijas” ietvaros M. Kālis pabeidza prestižas mācību iestādes: Rīgas Valsts 1. ģimnāziju un Rīgas Ekonomikas augstskolu. Jau skolas gados īpaši aizrāvies ar matemātiku, kā arī iesaistījies neformālās izglītības aktivitātēs – bijis Eiropas Jauniešu parlamentā un jauniešu organizācijā “Tellus”. “Pēc augstskolas absolvēšanas sapratu, ka, iesaistoties formālajā izglītībā, varēšu vairāk ietekmēt izglītības jomu, nekā darbojoties tikai neformālajā izglītībā. Gribēju arī saprast, kā praksē notiek mācīšana, kāds ir skolotāju darbs,” atceras M. Kālis. Viņš nonāca toreizējā Limbažu 1. vidusskolā, kur mācīja matemātiku un programmēšanas pamatus. Jau strādājot skolā, M. Kālis kopā ar domubiedriem uzsāka veidot portālu www.macibuvideo.lv, kur pieejamas videopamācības, kā risināt dažādus uzdevumus matemātikā un fizikā, kā arī skaidroti dažādi fizikas likumi, attēloti praktiskie darbi. Lai pilnvērtīgāk pievērstos portāla veidošanai, pēc diviem skolā nostrādātajiem gadiem pedagoga darbu M. Kālis tomēr neturpināja. “Redzēju, ka par šo portālu ir liela skolēnu interese, sapratu, ka, to veidojot, varu izglītot vairāk skolēnu: ne tikai tos, ar kuriem strādāju klasē. Neredzēju, ka šo portālu varētu veidot kāds cits,” stāsta M. Kālis. “Daudzi “Iespējamās misijas” absolventi atrod veidu, kā ietekmēt izglītību, arī nestrādājot klasē kā skolotāji. Ir arī tādi, kuri “Iespējamās misijas” laikā saprot, ka izglītība tomēr nav viņu aicinājums, taču divu gadu pieredze skolā noteikti noder, arī strādājot citās jomās.”
Skolotājiem jādalās pieredzē
Ar kādām problēmām M. Kālis saskārās, kad vēl strādāja skolā? “Kad skolotājs stāv klases priekšā, viņš pārāk daudz nedomā par to, kas viņam nepatīk – piemēram, par atalgojumu, par tālākizglītības iespēju trūkumu. Manuprāt, galvenais, kā skolotājiem pietrūkst: iespējas apdomāt paveikto un to apspriest ar citiem pedagogiem, kā arī kopīgi atrisināt problēmas. Ļoti novērtēju to, ka “Iespējamās misijas” dalībnieki līdztekus darbam skolā katru otro nedēļu satikās, lai kopā mācītos un arī analizētu savu pieredzi,” viņš atbild, piemetinot, ka izglītības sistēma nav akmenī iecirsta un katrs skolotājs, ja vien grib kaut ko mainīt, to var darīt vismaz savā klasē un mācību priekšmetā. “Tāpat, ja vēlas apmainīties ar pieredzi ar kolēģiem, to var darīt. Protams, ja jāstrādā divas slodzes, neatliek laika pat vērtīgai komunikācijai ar kolēģiem. Pieredzes apmaiņa ar kolēģiem būtu jāiekļauj normālajā skolotāja darba laikā.” Arī skolotāju tālākizglītības kursus varētu papildināt ar pieredzes apmaiņu, tās analīzi, lai nav tā, ka skolotājs tikai pasīvi noklausās lekcijas.
M. Kālis savus divus darba gadus skolā salīdzina ar sprintu. Divus gadus varot strādāt sprinta režīmā, bet skolotāji, kuri māca skolā ilgāk, izdeg.
Meklē un apmāca “īstos”
Tā kā izglītības sistēmas kvalitāte cieši saistīta ar skolotāju sagatavotību un darba kvalitāti, “Iespējamās misijas” uzdevums jau līdz šim bijis gādāt par to, lai skolās nonāktu “tie īstie cilvēki”. M. Kālis uzsver, ka arī turpmāk tieši “īsto cilvēku” novirzīšana uz skolu būs programmas uzdevums. Ik gadu, kad “Iespējamā misija” izsludina iesaukumu tiem, kuri vēlas strādāt skolā, jaunu cilvēku interese par šo iespēju ir gana liela. Uz vienu vietu programmā pretendē aptuveni desmit pretendentu. “Esam parādījuši, ka skolotāja profesija var būt saistoša arī Latvijā,” uzsver M. Kālis. Kāpēc tikpat liels konkurss nav augstskolu fakultātēs, kuras sagatavo jaunos pedagogus? Vai nozīme ir tam, ka “misionāri” līdztekus skolotāju algai saņem arī stipendiju? M. Kālis uzskata, ka tas nav naudas jautājums, jo, piemēram, ar Ekonomikas augstskolas izglītību bankās un konsultāciju uzņēmumos var nopelnīt daudz vairāk nekā skolā.” Kamēr dažādi uzņēmumi cenšas ieinteresēt augstskolu labākos absolventus nākt strādāt tieši pie viņiem, skolas ar šādu vilināšanu nenodarbojas, kaut arī tās var piedāvāt interesantu darbu, kurā ir nemitīgas attīstības iespējas. Atalgojums, protams, nav konkurētspējīgs, taču jauna cilvēka acīs ne vienmēr tas ir izšķirīgais. Darbu skolā kā izaicinājumu pašam un tādu, kurā iespējams paveikt ko nozīmīgu, publiskajā telpā reklamē faktiski tikai “Iespējamā misija”. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc uz dalību šajā programmā ir lielāka konkurence nekā vienkārši uz darbu skolā.
To skolu, kurās strādā vai strādājuši “Iespējamās misijas” pārstāvji, direktori teikuši, ka programmas dalībnieki nav sliktāk sagatavoti darbam skolā kā pedagoģisko studiju programmu dalībnieki. M. Kālis teic, ka arī augstskolas tagad sāk piedāvāt iespēju citas jomas studiju absolventiem salīdzinoši īsā laika posmā iegūt arī diplomu pedagoģijā. Arī citās valstīs potenciālajiem pedagogiem tiek piedāvāti divi veidi skolotāja kvalifikācijas iegūšanai: ilgstošās pedagoģijas studijās un īsākā laikā uz citas augstākās izglītības bāzes. Otrs “Iespējamās misijas” uzdevums: gādāt par skolotāju – gan programmas dalībnieku, gan arī citu pedagogu – kvalitatīvu sagatavošanu un tālākizglītošanos, kurai būtu jābūt nepārtrauktai. Trešais uzdevums būtu panākt, lai skolotāji saprastu, kādas ir katra skolēna specifiskās vajadzības, un spētu strādāt atbilstoši tām. M. Kālis stāsta, ka šos uzdevumus “Iespējamā misija” pilda arī ar misijas absolventu palīdzību. Absolventi gan turpina darbu skolā, gan vada dažādus tālākizglītības kursus skolotājiem, iesaistās izglītības attīstības projektos kā “Skolotājs 3D” vai “e-twinning”. Vēlētos vēl vairāk aktivizēt absolventu kustību, stāstot par savām iecerēm, bilst jaunais direktors.
Pārņemot “Iespējamās misijas” vadību, M. Kālim gan nācās domāt arī par praktiskākām lietām, piemēram, kā panākt, lai vadītāja maiņa būtu pēc iespējas nemanāmāka tiem programmas dalībniekiem, kuri strādā skolās. Jāatlasa arī nākamā mācību gada programmas dalībnieki. Septembrī iecerēts uz skolām nosūtīt 30 “Iespējamās misijas” skolotājus. 2008. gadā uz skolām devās tikai deviņi programmas dalībnieki. Tātad skaits ļoti audzis. M. Kālis saka: skolas, kurās bijis “Iespējamās misijas” skolotājs, parasti pieprasa vēl un vairākus. Pieprasījums pēc “misionāriem” pieaug un visu nav iespējams apmierināt. Joprojām gan ir skolas, kurās nav bijis neviens “Iespējamās misijas” skolotājs un kuras tos arī nepieprasa.
