Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
2. novembris, 2012
Drukāt

Izaicinot vēsturisko romānu žanru


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Prestižo apbalvojumu – Baltijas asamblejas balvu literatūrā – Aivars Kļavis ieguvis par vēsturisko romānu tetraloģiju “Viņpus vārtiem”. Sarunājos ar rakstnieku vēl īsi pirms došanās uz Viļņu 9. novembrī saņemt balvu.


– Kā jūtaties īsi pirms balvas saņemšanas?

– Mazliet izsists no līdzsvara, jo mani nervozē ar to saistītā publicitāte. Balva jau ir tikai zināms novērtējums – ar to nekas nesākas un nekas nebeidzas. Man ir konkrēts ritms, pēc kura dzīvoju. Ceļos pussešos no rīta un citreiz līdz pat septiņiem vai astoņiem vakarā strādāju.

– Žūrijas pārstāve no Latvijas Ieva Kolmane ir teikusi, ka šī balva ir ievērojams notikums visā Latvijas literatūrā, bet jūsu romāni – izaicinājums vēsturiskā romāna žanram…

– Ja es teiktu, ka tas tā pilnīgi nav, es, protams, pret sevi izturētos ļoti nevīžīgi. Balvai nozīme ir, bet varbūt vairāk visas latviešu literatūras kontekstā. Es pats no tā distancējos un uzlūkoju šo notikumu ar veselīgu ironiju. Nesen blogā “Latvijas Vēstneša” portālā aprakstīju, kā saistībā ar braucienu uz Lietuvu aizgāju pie friziera. Tas ir smieklīgs gabaliņš, kur ironizēju pats par sevi. Man šķiet, prasme pasmieties par sevi vispār ir īpašība, kas latviešiem dikti pietrūkst, tāpēc sevī to kultivēju.

– Un tomēr – ja neesat iecerējis, tad varbūt vismaz gribējis kaut ko mainīt latviešu literatūras procesā? Vismaz tajā, kā tiek rakstīti vēsturiskie romāni?

– Viens cilvēks literatūras procesā neko nevar izdarīt. Tur darbojas daudz cilvēku un vēl nesalīdzināmi daudz vairāk dažādu likumsakarību, ko šie cilvēki ir radījuši.

– Gan rakstnieki, gan lasītāji?

– Jā. Vienīgi kritika, izņemot atsevišķus cilvēkus, mums Latvijā ir pazudusi. Tā ir mijiedarbība milzīgā kompleksā, tāpēc literatūra ir viena no lietām, kas darbojas pašas pēc savām likumībām. Mēs katrs atsevišķi varam tās tikai nedaudz pavirzīt vai ietekmēt, bet ne mainīt.

Pietiek jau, ka es ar šo darbu esmu ietekmējis pats savu dzīvi. Kā Guntis Berelis teica – nu ir uzlikta latiņa un uzlikta milzīgi augstu. Ko darīšu tālāk?

Lai latviešu literatūra dzīvo savu dzīvi, un es dzīvošu savu. Arī tad, kad rakstīju tetraloģiju, es to nedarīju, lai saņemtu kādu balvu, kaut ko mainītu vai lai kritika mani slavētu. Es vienkārši rakstīju tāpēc, ka tas ir mans darbs, un darīju to ar baudu un prieku.

– Rodas iespaids, ka jums ļoti daudz stundu ir nācies pavadīt arhīvos un bibliotēkās vēstures pētījumos.

– Par to jau ir radies dažs mīts un, šķiet, tas vēl apaugs ar daudziem mītiem. Patiesībā tas viss ir daudz vienkāršāk, nekā izskatās no malas. Un vienlaikus arī daudz sarežģītāk jeb neizskaidrojamāk.

Ir lietas, ko grāmatas radīšanas procesā varu aptvert ar prātu vai loģiski izskaidrot, un lietas, ko nevaru. Pirms vēl bija iznākusi tetraloģijas trešā daļa, sāku domāt, ka ir kaut kāda daiļrades mistika, kaut kas, kas tevi vada, atrazdamies it kā ārpus tevis. Pirms tam uz to skatījos skeptiski.

Patiesībā visas atbildes pat uz visglobālākajiem un eksistenciālajiem jautājumiem – kas esam, kāpēc dzīvojam un kāpēc latvieši ir tādi, kādi ir –atrodas mūsu deguna galā. Tikai vai nu negribam tās redzēt savas vīzdegunības dēļ un tāpēc, ka koncentrējamies uz kaut ko citu, vai arī nevaram tāpēc, ka esam tuvredzīgi jeb stulbi. Esmu gan sēdējis arhīvos, un man daudz ir palīdzējuši arī muzeju darbinieki, to nevar noliegt. Bet būtiskākās atbildes un nozīmīgāko izpratni par mūsu vēsturi atradu vēstures grāmatās – Ādolfa Šildes monumentālajos darbos par Latvijas vēsturi, Edgara Dunsdorfa un Arnholda Spekkes grāmatās. Arī jaunāko laiku vēsturnieku darbos.

Rakstīšanas laikā bija vairāki brīži, kad sižeta līnija nobremzējās. Mani tēli darbojās it kā paši par sevi. Piemēram, “Rīgas kuprītī”, kur aprakstīta kauja pie Smoļinas, ir divi tēli, kas satiekas, Cēsīs apprecas un ir sajūta, ka tam visam jābūt kaut kādam risinājumam, bet man nav ideju. Kā autoram vienkārši nozūmēt viņus? Tad uzšķīru vēstures grāmatu, sāku lasīt un izrādījās, ka biju uzšķīris vietu, kur pieminēta Smoļinas kauja. Man iekšā kaut kas novibrēja, un sāku meklēt. Šī kauja faktiski laika gaitā bija izsvītrota no Livonijas vēstures, jo nevienam nebija izdevīga. Tagad lepojos ar to vietu romānā, kur Magdalēna mirst. Uzskatu, ka tās ir vienas no spožākajām lappusēm visās četrās grāmatās.

– Bet kaut kāda kopīga virzība vai sižets taču bija?

– Pirms katras grāmatas rakstīšanas ir apmēram mēnesis, kad par to domāju. Es ļoti dzīvoju tajā un zīmēju shēmas, kā katrs tēls rīkosies, kurp aizies un kas ar viņu notiks. Bet, kad piesēžos un uzrakstu pirmās lappuses, saprotu, ka visi šie mani plāni ir “kaķim zem astes”.

Mani varoņi ir sava laikmeta spogulis. Viņi gan virza to, gan no tā cieš. Pat nezinu, vai mani varoņi ir lieli vai mazi. Un, protams, nezinu, kas virza vēsturi. Bet, skatoties atpakaļ, jāatzīst, ka tajā ir daudz nejaušību.

– Kā iespējams atrast laiku tik apjomīgam darbam?

– Rakstu jau vairāk nekā četrdesmit gadus, un man ir aptuveni tūkstoš publikāciju. Paldies Dievam, mani publicē un pēdējos gados lūgumu kaut ko uzrakstīt ir vairāk, nekā spēju izpildīt. Lai arī Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF) mani ir atbalstījis, romāni ir tikai mans vaļasprieks. Grūtākais ir atslēgties no viena darba un pieslēgties otram. Paiet vismaz diena, kamēr pārslēdzos no žurnālistikas uz rakstniecību. Tad romāns jāraksta vismaz trīs četras dienas. Romāni jau netapa nemaz tik ātri – katrs no viņiem ir prasījis aptuveni pusotru gadu. Kad parēķinu, sanāk – ja man nebūtu jāpelna sev iztikai, to varētu izdarīt pusgada laikā.

– Pēdējā laikā asāk, bet būtībā jau visus neatkarības gadus medijos lauzti šķēpi par valsts atbalstu literatūrai. Vieni saka – valstij tā jāfinansē, lai rakstnieki varētu strādāt profesionāli un radīt labas grāmatas. Otri teic – sākumā radiet kvalitatīvu literatūru un pārdodiet.

– Mūsu šeit palicis ap diviem miljoniem. Lielākā daļa turklāt vispār nemaz nevar atļauties grāmatas pirkt. Tātad otrais variants – radiet un tad nopelnīsiet – šeit nestrādās. Taču tev tomēr ir arī kaut kā jāpierāda, ka esi tā vērts, lai radītu uz kāda cita rēķina. Nevar tikai aiziet un pateikt – lūk, esmu talantīgs, dodiet man naudu.

Ar mani bija tā – kad iznāca trešā grāmata, nevis nopelnīju, bet gan piemaksāju. Ekonomikā bija ļoti slikta situācija, un izdevniecībai “Nordik” bija lielas problēmas. Ja nebūtu palīdzējis SIA “Arčers”, trešā grāmata nemaz nebūtu iznākusi, viss šis cikls būtu apstājies un nebūtu arī nekādas Baltijas Asamblejas balvas.

Es gribētu, lai literatūras laukā attīstītos arī privātais mecenātisms, bet uzskatu, ka Latvijā jābūt valsts programmai ne tikai literatūras, bet visas kultūras atbalstam. Turklāt skaidri definētai. Man šķiet, ka tajā virzienā šobrīd ejam. Protams, varam teikt: “Ekonomika – tikai tas ir mūsu glābiņš.” Bet, ja gribam dzīvot ne tikai ar miesu, bet arī ar dvēseli, arī tā ir jākopj un jāuztur spēkā, jābaro. Mēs esam maza nācija. Uzskatu, ka mazām nācijām ir jābūt valsts programmām kaut vai tālab, lai nosargātu savu valodu. Igauņi mums šajā ziņā jau atkal ir priekšā – viņiem ir skaidra valodas un literatūras politika.

– Vai šajā valsts atbalsta programmā kultūrai ir vajadzīgs skaidri definēts pasūtījums? Vai nauda jādod tikai veselīgu, bet ierastu produktu radīšanai, vai arī jāizdala vienkārši talantīgiem cilvēkiem literāriem eksperimentiem?

– Es domāju – gan, gan. Un, manuprāt, mēs tajā virzienā ejam. VKKF literatūras nozares izvērtējumos tas ir jūtams.

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

AIVARS KĻAVIS

Rakstnieks, dzimis 1953. gadā; absolvējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļu.

Kopš 1976. gada – Rakstnieku savienības biedrs.

Viņa proza publicēta kopš 1971. gada; vairāku stāstu krājumu autors.

2005. gadā klajā nāca vēsturisko romānu cikla “Viņpus vārtiem” pirmā grāmata “Adiamindes āksts”, otrā grāmata “Rīgas kuprītis” – 2007. gadā, trešā “Piesmietais karavīrs” – 2009. gadā. Cikla noslēdzošā grāmata “Ceļojošā cirka gūstekņi” izdota šogad.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+