Viedokļi
Komentāri

“Oligarhu sarunas”: Agra Liepiņa versija, kā definējama valsts nozagšana 16


Agris Liepiņš
Agris Liepiņš
Foto – Timurs Subhankulovs

Mūsu izcilais valodnieks Jānis Endzelīns tautas atmiņā palicis arī ar saviem dzēlīgajiem un ļoti trāpīgajiem salīdzinājumiem par vārdu nozīmi un to pielietojumu latviešu valodā. No viņa sarkasma nācās ciest studentiem, varbūt tāpēc netika saudzēts arī pats profesors. Studentu vidū klīst pikanta anekdote – reiz Endzelīna kundze pārsteigusi savu laulāto draugu visai divdomīgā situācijā ar kādu jaunkundzi. Endzelīna kundze iesaukusies: “Kungs, es esmu pārsteigta!” Endzelīns sakārtojis kaklasaiti un vēsā mierā atbildējis: “Jūs kļūdāties, kundze. Pārsteigts esmu es, jūs esat izbrīnīta.”

Liksim jokus pie malas, lietu pareizs un precīzs formulējums ir ļoti būtisks, it sevišķi, ja tas skar juridiskas dabas jautājumus.

Biju izbrīnīts vai pārsteigts (īsti nezinu, kāds biju), uzzinot, ka oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijas loceklis Judina kungs ķeršoties pie definīcijas precīzas izstrādāšanas – kas tad īsti saprotams ar vārdu salikumu “valsts nozagšana”. Viņa ieskatā, izrādās, juristu izpratnē tāda definējuma nemaz nav! Ir zināms, par cik lielu materiālas vērtības nozagšanu iestājas kriminālatbildība, ir daudz kas aprakstīts, bet valsts nozagšanu juristi nav definējuši. Tāds vispārējs apkārt-raksts ir, bet juridiska korekta formulējuma, kas kalpotu kā mēraukla apsūdzības uzrādīšanai, nav. Laikam bija naivi un neiedomājās, ka ne jau visi pilsoņi cēlu ideālu vārdā gribēs celt Latviju saulītē. Daži gribēs redzēt tur paši sevi.

Par to, ka pārejas laikos vienmēr atrodas ļaužu grupas, kuras cenšas iedzīvoties visiem pieejamajiem līdzekļiem, var izlasīt gan daiļliteratūrā, gan publicistikā, par specifisku juridisko literatūru nemaz nerunājot. Tāpēc ticēsim, ka mūsu atjaunotās Latvijas juristi bija naivuļi bez vērā ņemamas dzīves un juridiskās pieredzes, jo pretējā gadījumā jāsāk domāt, ka definējums juridiskā izpratnē netika izstrādāts ar nodomu.

Ja nav skaidras juridiskas definīcijas, lielā mērā zūd jēga pašas komisijas darbam. Ar atpakaļejošu datumu likumu piemērot grūti. Ja līdz šim nav skaidri pateikts, kas ir valsts nozagšana, tad ar atpakaļejošu datumu kādu sodīt, vadoties pēc šodien izdomāta formulējuma, ir praktiski neiespējami. Paliek vien moralizēšana un atraktīva diskutēšana publicitātes vārdā. Piemēram, par ētiku un neētisku rīcību, par kauna sajūtu un klaju bezkaunību cīņā par krēsliem. Cita starpā tieši pēc tā, raugoties no publiskajā telpā pieejamās informācijas, oligarhu lietas pētīšanas komisijas darbs arī izskatās.

Ja reiz nav definīcijas, tad arī man, Latvijas Republikas pilsonim, ir tiesības pielikt roku pie lielā darba un nākt klajā ar savu iniciatīvu. Tā kā neesmu jurists, bet gan karikatūrists, izlīdzēšos ar daiļliteratūras pērlēm un komisijai likšu priekšā Onorē de Balzaka citātu: “Jebkuras neizskaidrojamā veidā radušās lielas bagātības izcelsme slēpjas noziegumā, kas jau aizmirsies, jo savulaik tas paveikts nevainojami.” Klusībā pie sevis atkārtošu citāta beigu daļu – jo savulaik tas paveikts nevainojami. Skaudri teikts, bet varbūt Balzaka kungam, šim cilvēku dvēseļu vismelnāko stūrīšu lieliskajam pazinējam, ir kaut nedaudz taisnības?

LA.lv