Viedokļi
Komentāri

Klimovičs: Arī Latvijā nebūs no lieka īpaši izcelt latviešu karavīru gaitas 16

Foto-LETA

Pašreizējās Saeimas lēmums neapstiprināt 11. novembri jeb Lāčplēša dienu par oficiālu svētku dienu, visdrīzāk, lielākajai daļai nodokļu maksātāju paslīdējis garām, lāgā nepamanīts, jo it kā neattiecas uz ikdienas dzīvi ar tās problēmām. Tomēr izrādījies gluži pretēji, jo Latvijas bizness ļoti tieši parlamentam pirms šāda lēmuma izskatīšanas norādījis, ka brīva diena bez darba 11. novembrī radīšot valstij ārkārtējus zaudējumus. Tātad šo aprindu skatījumā tieši tāds ir jautājums, kas spēcīgi skar katru darba ņēmēju. Un nav nekādas nozīmes tam, ka tas ir ārkārtīgi atbilstošs datums, kad visiem kopā un arī individuāli pieminēt dažādos karos dalību ņēmušos latviešu karavīrus. Lai kādus labus darbus dzimtenes labā veikuši tūkstošiem citu personu, sevišķi pieminami tieši karavīri, kas cieņu nopelnījuši ar savām izlietajām asinīm. Nav nepieciešama īpaši laba iztēle, lai to saprastu. Pavisam droši – ejot Brāļu kapos gar latviešu karavīru atdusas vietām, kur izlasāmi daudzu vārdi un pakāpes, bet par dažiem vien norādīts – nezināms –, no īpašām sajūtām izvairīties ir neiespējami. Tāpat kā 11. novembra vakarā krastmalā pie prezidenta pils, kur ik gadu sastopami lieli un mazi. Ar tūkstošiem iedegto svecīšu tur pateikts sen, ka būtu lietderīgi Lāčplēša dienu pasludināt par oficiālu svētku dienu.

Kā redzams pēc deputātu vairākuma izšķiršanās, noteicošo beidzamo vārdu viņi atvēlējuši Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai, biedrībai “Zemnieku saeima” un Latvijas Darba devēju konfederācijai. Šādu ļaužu viedoklim iebilst nav bijis spēka, jo ko gan lai liek pretī, kad tik “nopietnas” personas spriež par naudu. Visdrīzāk, taisnība ir Vitai Matīsai, kas nesenajā intervijā žurnālam “Mājas Viesis” norādījusi, ka mūsu atgūtajā valstī trūkst kaut kā tāda, ko varētu nosaukt par ideālismu. Trūkst izpratnes, ka materiālā puse un nauda nav galvenās vērtības. Būs vietā pārdomāt, vai strēlnieki un brīvības cīņu karavīri, kas 1919. gadā atbrīvoja Rīgu un vēlāk visu Latviju, ejot smagos kara ceļus, vispirms domāja par naudu. Protams, ne. Diezin vai šie cilvēki nejustos nepatīkami izbrīnīti, uzzinot par mūsu parlamenta lielākās deputātu daļas neizlēmību. Stipru valsti nav iespējams uzbūvēt, ja domāsim vien merkantilās kategorijās – pamatā savu uzņēmumu un lielo lauku saimniecību ietvaros. Valsti, norāda V. Matīsa, var uzbūvēt tikai tad, ja ir apziņa un uzņēmība strādāt kopējam labumam. Tas lielā mērā nozīmē sevis ziedošanu, un to nepieciešams novērtēt. Diezin vai stāsts par sekmīgiem uzņēmējiem starpkaru Latvijā ir iedvesmojošāks, piemēram, par nacionālo partizānu cīņu ar padomju okupācijas spēkiem Otrā pasaules kara izskaņā un pēc tā beigām. Šo cilvēku drosme pelnījusi atbilstošu novērtējumu.

Arī jaunie drošības apstākļi un draudi radījuši tādu realitāti, kas skaidri parāda, cik liela nozīme ir nācijas gribai sevi aizstāvēt bruņotā ceļā. Ukrainā tas labi redzams, jo bez milzīga patriotiska pacēluma pirms četriem gadiem tās pastāvēšanai kā neatkarīgai valstij būtu varējis rasties nepārvarams apdraudējums. Cieņa pret saviem karavīriem tur radījusi daudz lielāku interesi par ukraiņu karotāju – kazaku cīņām pagātnē, liekot saskatīt vienojošo ar aizgājušajiem gadsimtiem. Arī Latvijā nebūs no lieka īpaši izcelt latviešu karavīru gaitas.

Saistītie raksti
LA.lv