Kultūra
Māksla

Izcila mākslas notikuma atcerei 0


Valdis Celms, Arturs Riņķis, Andulis Krūmiņš. Kinētiskā vide “Pasaule” (nav saglabājusies). 1978. Fotogrāfija no Artura Riņķa arhīva.
Valdis Celms, Arturs Riņķis, Andulis Krūmiņš. Kinētiskā vide “Pasaule” (nav saglabājusies). 1978. Fotogrāfija no Artura Riņķa arhīva.
Publicitātes foto

Šī ir mērogos varbūt ne tik liela, bet nozīmīga un – galvenais – aizdomāties rosinoša izstāde, arī par to, cik svarīgi ir fiksēt un dokumentēt mākslas procesu visā tā daudzveidībā un neļaut tam izplūst kā mitrām jūrmalas smiltīm caur pirkstiem tikai tādēļ, ka kādā vēstures posmā ir pietrūcis politiskas gribas vai gluži vienkārši varēšanas.

Šis ievads, protams, veltīts tam, lai kārtējo reizi atgādinātu par nepieciešamību arī Rīgā reiz uzcelt Laikmetīgās mākslas muzeju, lai pēc dažiem gadu desmitiem nākamajām paaudzēm nebūtu jāsadzīvo ar mokoši baltām lapām mūsdienu mākslas procesa dokumentācijā.

Bet iemesls, kas rosināja šīs eksistenciālās pārdomas, ir ekspozīcija “Izstādei “Forma. Krāsa. Dinamika” 40″”, kas no piektdienas, 7. decembra, līdz 17. februārim būs apskatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Šī izstāde, kas tapusi kā ierosmes “Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju” trešā un noslēdzošā satelītekspozīcija, rosina atskatīties uz leģendāro un savulaik konservatīvās padomju sabiedrības kultūras dogmas izaicinājušo mākslinieku Valda Celma, Artura Riņķa un Anduļa Krūmiņa kopīgi veidoto izstādi “Forma. Krāsa. Dinamika”, kas tieši pirms 40 gadiem – 1978./1979. gadu mijā – bija iekārtota Pētera baznīcā.

“Šī izstāde bija novatoriska vairākos aspektos – pirmkārt, ekspozīcijā bija redzami kinētiskās mākslas objekti, kuri tolaik tika raksturoti ar “unikālā dizaina” jēdzienu. Tomēr būtībā ekspozīcija jāuzskata par pirmo legālo abstraktās mākslas reprezentāciju degradējošā sociālistiskā reālisma ap­stākļos, turklāt ne tikai Latvijā, bet arī Padomju Savienībā,” stāsta jaunās izstādes kuratore, mākslas zinātniece Irēna Bužinska.

“Savos eksperimentos mēs operējam ar krāsu, formu, faktūru, dinamiskas gaismas intensitāti un niansētu kustību, kas slēpj sevī vēl pilnībā neapjaustas estētiskās vērtības,” saistībā ar šo izstādi žurnālā “Liesma” rakstījis mākslinieks Arturs Riņķis. Irēna Bužinska uzsver – visi trīs izstādes veidotāji uzskatījuši, ka, fokusējoties uz kreatīvu formveidi, viņu kinētiskajos objektos galvenais apvienojošais elements ir kustība, lai izraisītu pārdomas, emocijas un asociatīvus mākslas tēlus. Tieši kustības estētiskās kvalitātes bijis viens no spēcīgākajiem un pārsteidzošākajiem iespaidiem šajā skatē.

Tomēr šeit arī slēpjas ar šo izstādi saistītā paradoksalitāte – vairākums kinētisko objektu nav saglabājušies līdz mūsdienām, turklāt izstādes ekspozīcija netika pietiekami dokumentēta fotogrāfijās, nemaz nerunājot par filmēšanu. Bukletā atrodamas ziņas vienīgi par kinētiskiem objektiem, bet presē reproducētas fotomontāžas – vides organizācijas vizionāri projekti. Līdz ar to nebija apkopota pat pilna informācija, kādi konkrēti mākslinieku darbi bija eksponēti šajā leģendārajā izstādē.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā pirmo reizi tiks parādīts mākslinieka Valda Celma zīmētais ekspozīcijas plāns un demonstrēto darbu fotokopijas. Izstādes pirmajā daļā būs iespēja apskatīt atsevišķu darbu skices un fotomontāžas. Otrajā daļā būs eksponēta Valda Celma kinētiskā skulptūra “Rotējošie cilindri” (1972), Artura Riņķa speciāli šai izstādei sagatavotā kinētiskās glezniecības videoversija un kinētisko objektu krāsainas fotogrāfijas, kas izgatavotas no tālaika diapozitīviem.

LA.lv