Izcila obojista atgriešanās Rīgā 0
2014. gada rudens un ziemas mēneši Latvijas mūzikas dzīvē palikuši labā atmiņā ar vairāku izcilu ārzemju instrumentālistu viesošanos – Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” savu devīto sezonu sāka ar diriģenta Normunda Šnē, orķestra mākslinieku un obojista Alekseja Ogrinčuka kopīgu ielūkošanos Riharda Štrausa mūzikā, ērģelniece Iveta Apkalna uz Latviju bija atvedusi līdzi trompetistu Reinholdu Frīdrihu, bet Pētera Vaska Otrais čella koncerts “Klātbūtne” izskanēja čellistes Solas Gabetas interpretācijā.
Kopš tā laika pagājuši divi gadi, Reinholds Frīdrihs un Sola Gabeta Latvijā, par lielu nožēlu, pagaidām vēl nav atgriezušies, bet Aleksejs Ogrinčuks ir – tādēļ ziņa par Rudens kamermūzikas festivāla koncertu 6. oktobrī Lielajā ģildē daudzos izraisīja patiesu prieku un interesi. Toreizējo un nupat izskanējušo koncertprogrammu vienoja Fēliksa Mendelszona mūzika – 2014. gadā skanēja uvertīra “Skaistā Meluzīne”, bet šoreiz – Trešā jeb “Skotu” simfonija. Krievu obojists stājās arī pie “Sinfonietta Rīga” diriģenta pults, savukārt Riharda Štrausa obojas koncertu bija nomainījis Vinčenco Bellīni opuss.
Programmas pirmais skaņdarbs – Volfganga Amadeja Mocarta serenāde pūšaminstrumentiem Mi bemol mažorā – atsauca atmiņā “Sinfonietta Rīga” sezonas atklāšanas koncertā dzirdēto Mocarta koncertsimfoniju vijolei, altam un orķestrim. Alekseja Ogrinčuka vadībā piecdaļu cikls ar “Adagio” centrā iemirdzējās tikpat trauslās, jūtīgās un melanholiskās noskaņās kā koncertsimfonijas lēnā vidusdaļa ar Vinetas Sareikas un Gregora Zīgla duetu, apliecinot diriģenta un orķestra mūziķu prasmi atšifrēt vislakoniskākos emociju pieskārienus un visniansētākās aprises. Turpat arī principiālas atšķirības – koncertsimfonijas lasījumu raksturoja romantiskāks plūdums, bet serenādes interpretācijā katrs skaņuraksta parametrs tika aplūkots kristāliskā skaidrībā un parādīts harmoniskā simetrijā, noslīpētā precizitātē un klasisku izteiksmes līdzekļu ielokā. Te gan jāteic, ka Alekseja Ogrinčuka iecerei “Sinfonietta Rīga” pūtēju ansamblis ne vienmēr tika pilnībā līdzi – tikpat uzskatāmi kā klarnešu un oboju virtuozos vijumus varēja dzirdēt arī ikkatru mežragu un fagotu intonācijas un ritma sašūpošanos. Taču kopumā mūziķu sniegums bija pienācīgi augstā līmenī, radot prieku arī ar Mocarta serenādes raksturā gaišākajām lappusēm.
Zinot Alekseja Ogrinčuka tiekšanos pēc izsmalcinātas muzikālās gaumes un perfekcionisma, saprotams, kādēļ kā skaņdarbu obojai un orķestrim viņš izvēlējies tieši Vinčenco Bellīni koncertu, kurā nav nekā lieka, izaicinoša vai dramatiski satraucoša. Ar savu interpretāciju obojists nelika vilties – solista spēles brīvi un dabiski elpojošais ritējums, dziedošais tonis, meistarīgi atveidotie ritma un artikulācijas skārumi un izkoptā muzikālo noskaņu diferenciācija vienlīdz saviļņoja un aizrāva. Līdz galam nepiepildītas cerības gan varēja atstāt paša repertuāra izvēle – pretstatā izvērstajai un komplicētajai Riharda Štrausa partitūrai šoreiz skanēja vien septiņas minūtes mūzikas – liriskas tēmas izvedums, līksmākas tēmas pieteikums, un viss. Tīri vai žēl, jo “Sinfonietta Rīga” mākslinieki ar solistu izvērsa tikpat saskaņotu dialogu kā pirms diviem gadiem.
Arī koncerta otrā daļa ar Fēliksa Mendelszona “Skotu simfoniju” atgādināja par pagātnē pieredzētajiem kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” priekšnesumiem. Mendelszona mūziku “Sinfonietta Rīga” spēlējusi bieži un labprāt (un tā arī teicami atbilst kamerorķestra sastāvam un specifikai), šajos atskaņojumos regulāri gūstot radošas veiksmes. Par tādu uzskatāma arī Alekseja Ogrinčuka vadītā interpretācija – lai gan nevar noliegt, ka vairāki citi viesdiriģenti izcēlušies ar lielāku harismu un vērienīgāku māksliniecisko redzējumu, ievērojamais obojists sev pagaidām vēl ne līdz galam ierastajā lomā pateica visu, ko vēlējās pateikt. Diriģenta žesti bija precīzi un droši, viņa veidotā dramaturģiskā arhitektonika – muzikāli piepildīta, bet simfonijas lasījumā atklātais tēlu loks lika atcerēties, ka Mendelszona romantiskā patētika un eksaltācija atšķirībā no viņa dižā oponenta Hektora Berlioza dzimusi nevis komponista zemapziņas dzīlēs, bet gan mākslas, literatūras un dabas iespaidos. Orķestris diriģenta vadībai atsaucās ar emocionāli kontrastainu un kolorītu spēli, stīgu un pūšaminstrumentu veikums bija saliedēts orķestrālās kopainas brīžos un izteiksmīgs soloepizodēs, tomēr viscaur tīrs un nekļūdīgs skanējums arī šoreiz palika nesasniegts mērķis.
Jācer, ka Aleksejs Ogrinčuks kļūs par pastāvīgu viesi Latvijas koncertzālēs un ka nākamreiz pēc tik klasiskiem opusiem viņa interpretācijā varēs dzirdēt arī kādu tikpat nozīmīgu obojai rakstītu partitūru no krievu mūzikas repertuāra vai arī latviešu komponista darbu. Atliek vien pieminēt, ka 2016. gada Rudens kamermūzikas festivāls vēl ir tikai pusceļā, un gaidāmais festivāla noslēgums ar Pētera Vaska alta koncerta Latvijas pirmatskaņojumu un solistu Maksimu Risanovu veido vēl vienu tematisko arku ar 2014. gada programmu. Kā redzams, visspožāko atskaņotājmākslinieku sadarbība ar Latvijas komponistiem un orķestriem kļuvusi gandrīz vai pašsaprotama.
