Mobilā versija
+15.3°C
Rudīte, Everts
Pirmdiena, 21. augusts, 2017
29. aprīlis, 2017
Drukāt

“Arī mani savā laikā vecāki piespieda dejot.” Divu deju kolektīvu vadītāju personiskie stāsti (5)

foto - Karīna Miezājafoto - Karīna Miezāja
Rīgas skolēnu Deju svētki: 55 skolas

Svētkos piedalās 55 Rīgas izglītības iestādes un to  kolektīvi, 166 vecuma/kvalitātes grupas.

No tām: 16 pirmsskolas vecuma grupas; 63 1. – 2. klašu grupas; 42 3. – 4. klašu grupas; 24 5. – 6. klašu grupas; 10 7. – 9. klašu grupas; 11 10. –
12. klašu grupas.

29. aprīlī Rīgas skolu bērnu un jauniešu tautas deju kolektīvi vienosies kopīgos deju svētkos “Rīga dun dejā” – “Arēnā Rīga” lielkoncertā “Trejdeviņi gaismas tilti” dejas rakstus izdejos vairāk nekā 4000 dalībnieku no pirmsskolas vecuma līdz pat jauniešu deju kolektīviem. Lielkoncerts ir Rīgas bērnu un jauniešu dāvana Latvijas valsts simtgadē.

Šie svētki pirmo reizi notika 2007. gadā, otro – 2011. gadā. Tradīciju aizsāka izcilā deju pedagoģe, ilggadējā Rīgas Teikas vidusskolas tautas deju kolektīva “Skabardzēni” un tautas deju kolektīva “Zalktis” vadītāja Arta Melnalksne. Kā stāsta viena no svētku mākslinieciskajām vadītājām Inga Cimiņa, “Trejdeviņi gaismas tilti” dalībniekus un lielkoncerta skatītājus vedīs pāri deviņiem – laikmetu, ģimenes, rotaļu, ikdienas, spēka, sapņu, dabas, Rīgas un pasaules vērtību – tiltiem. Lielkoncertā izdejos deviņus jaundarbus, kuru autori ir Rīgas skolu deju kolektīvu vadītāji Anita Pielēna-Pelēna, Rūta Lauce, Evija Urbanoviča, Santa Pastore, Ineta Bērziņa, horeogrāfes Indra Filipsone un Taiga Ludborža.

“LA” bija iespēja ielūkoties “ģimenes tilta” stūrakmeņos – satikties ar divām svētkos iesaistītajām ģimenēm, kas savu dzīvi veltījušas dejai.

 

Māsa un brālis: saprotas no pusvārda

Aija un Māris Konstanti, māsa un brālis. Mežciema pamatskolas deju kolektīvu “Irbe” vada ceturto gadu. Kad iepriekšējās vadītājas lūkojušas, kam turpmāk uzticēt “Irbi”, izvēle kritusi uz pašu audzēkņiem, “Teiksmas” dejotājiem. Mārim kā vadītājam “Irbe” ir vienīgais kolektīvs, bet vēl trijos viņš strādā kā repetitors – “Teiksmiņā”, “Teiksmas” vidējās paaudzes un jauniešu deju kolektīvā “Dzīpars”. Pats sācis dejot triju gadu vecumā pie Jāņa un Anitas Preciniekiem, kuri arī tikuši “ģimenes tiltā” un nez vai paši to nojauš, bet ir Māra Konstanta pirmie deju skolotāji. Kopš vecāki aizveduši uz deju kolektīvu bērnudārzā, Māris, paklausīgs puika būdams, dejojis nepārtraukti no viena kolektīva nākamajā, taču tā īsti deja iepatikusies Jāņa Ērgļa vadītajā “Teiksmā”: “Jānis varbūt neizskaidro dejotājiem katru kustību, bet viņa horeogrāfijās visam ir dziļš pamatojums. Žēl, ka viņi abi ar pedantisko Jāni Purviņu savu dejas mākslu nepasniedz kādā augstskolā.”

“Irbē” dejo 150 bērnu sešās grupās vecumā no 1. līdz 9. klasei un tikai Mežciema pamatskolas audzēkņi. Tā kā skolā mācās apmēram 500 bērnu, var teikt, ka dejo katrs trešais. “Vienīgi žēl, ka ne viens vien mēģinājumā ik pa mirklim skatās pulkstenī, jo tūlīt jāskrien vai nu uz baseinu, vai ansambli, kori…” mazliet skumīgi secina Aija. Daudzi bērni uz mēģinājumiem nākot ar prieku, citi vecākiem jāpiespiež. “Arī mani savā laikā vecāki piespieda,” neslēpj Māris, “man pat šausmīgi riebās viss šis pasākums, likās, ka dejošana nav vīru lieta un amats. Turklāt vecāki vēl veda mani uz to pašu kolektīvu, kur abas māsas, lai vieglāk visus bērnus pieskatīt… Bet paldies vecākiem, ka noturēja mani dejā līdz galam, jo nu nemaz nespēju iedomāties, ko citu tagad dzīvē darītu,” saka Māris.

Abi vadītāji spriež, esot labi, ka viņi, kaut arī pēc horoskopa Auni, tomēr raksturā atšķirīgi. Aija atceras, ka reiz mēģinājumā brālis pavisam stingrā balsī stāstījis, kā tas solis liekams, te pēkšņi kāds puika pieskrējis klāt, apķēries Mārim ap kaklu un teicis: “Māri, nu, lūdzu, nedusmojies tik dikti!” Nu, kā lai pēc tāda jūtu uzplūda tiem ķipariem ko aizrāda? Aija stāsta, ka tā patiesībā ir brīnišķīga veiksme vadīt vienu kolektīvu kopā ar brāli, jo nu jau viņi saprotas no pusvārda un arī par dažādām organizatoriskām lietām vienoties vieglāk un vienkāršāk nekā ar citu kolēģi.

Nu jau trešo gadu “Irbei” ir vasaras nometnes pie jūras, kur dejošanu apvieno ar peldēšanu un mākslas nodarbībām. “Daudziem pedagogiem liekas, ka Rūtas Lauces deja “Miega pele” ir sarežģīta, bet mūsējiem patīk ļoti, ļoti, jo ir mīļa, jauka, vienīgā ar atribūtiem – spilventiņiem, kurus var pamest, pašūpot, pat apgulties uz tiem,” stāsta Māris Konstants. Otra no visiemīļotākajām ir “Ādambērni”, jo kurš gan nezina rotaļu par Ādamu un viņa septiņiem dēliem, turklāt šajā dejā bērni var izpausties arī solo numuros. Aijai pie sirds Artas Melnalksnes deja “Rīgu redzēt”, 5. un 6. klases skolēniem ļoti patīk Taigas Ludboržas īpaši šiem svētkiem rakstītā “Mūsu meitas Rīgā brauca”, jo piesaista mūsdienīgā mūzika.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Iedzimta atpalicība vai aizguvums no dzīvnieku pasaules?

  2. dejošana skolās varētu būt sporta vietā, būtu mazāk muļķu

  3. Varētu domāt,ka tikai dejotājiem ir pareiza stāja un laba gaita! Kur paliek vingrotāji, džudisti,karatisti klasiskās un brīvās cīņas sportisti? Latviešiem gan diezgan svešas lietas…

  4. Ir jau labi ,ka bērni nodarbojas pašdarbības pulciņos, bet žēl,ka mūsu latviešu puikas tik maz sporto . Ja nu tikai – bumbas spēles. Diez cik būs to ,kas nodarbojas ar cīņas sportiem…
    Varbūt tāpēc žurnālisti tik izmisīgi informē par krievu bērnu,jauniešu cīņas sportu nometnēm…
    Mums jau tradīcija -bērnus audzina mātes, vecāsmātes, skolā -skolotājas . Ne katram puikam iznāk redzēt vīrieti mājās vai skolā…Viņiem vīrieši,faktiski ,ir sveši. Tad nu – kori, deju kolektīvi, kāda mūzikas instrumenta pamācīšanās.

  5. “Arī mani savā laikā vecāki piespieda dejot.” – tad pasaki milzīgu PALDIES saviem vecākiem, kas to darīja. Viņi taču piespieda arī dibenu noslaucīt, zobus pucēt, apakšbikses nomainīt un nekāpt ar zābakiem baltos palagos. Aizej uz jebkuru 9. vai 12. klases izlaidumu un paskaties, kā jaunieši iet paspiest direktoram roku un saņemt diplomu: apmēram trešā daļa (laikam sakritības dēļ tie, kas ir dejojuši) patiešām iet staltā, skaistā gaitā, ar paceltu galvu, kājas nevelkot un bez kumpas muguras. Atkal tikai nejaušas sakritības dēļ tie, kas nav dejojuši – 2/3 jauniešu – nespēj skaisti un ātri kustēties un tā vietā slāj. Nav svarīgi vai Jūs vēlāk mācēsiet nodejot sarabandu, krakovjaku vai sudmaliņas; svarīgi ir, ka Jūsu mugura sāks sāpēt kādus 25 gadus vēlāk kā slājējiem.

"Daba viņu bija tik ļoti bagātīgi apdāvinājusi." Vijai Artmanei - 88 (5)21. augustā VIJAI ARTMANEI apritētu 88. Slavas kalngalā 50 gadu vecumā viņa teikusi: – Baidos, ka tad, kad es teātrim vairs nebūšu vajadzīga, mani aizmirsīs, neviens pie manis vairs neatnāks un es par teātri nekā nezināšu... Tomēr aktrise nav aizmirsta, un, lai to vēlreiz apliecinātu, publicējam gadu pēc aktrises nāves tapušu sarunu par Viju Artmani.
Draugiem Facebook Twitter Google+