Praktiskais Latvietis

Suņa čipēšana, reģistrēšana un nodoklis

"Kāda jēga suņu čipēšanai, reģistrēšanai un suņu nodoklim, un kā tas attieksies uz lauku cilvēkiem? Vai veterinārārsts jāsauc uz mājām? Kādu dokumentu suņa saimniekam izsniedz? Ja dzīvnieks nomirst vai pazūd, kam par to jāziņo? Kā varēs pierādīt šādu faktu, un vai lauku suņus drīkstēs aprakt tāpat kā līdz šim, piemēram, dārzā zem ābeles? Kas notiks, ja patālu no lielākām apdzīvotām vietām dzīvojošs cilvēks savu sunīti tomēr nečipēs un nereģistrēs?" jautā  žurnāla "Praktiskais Latvietis" lasītāji.

Zemkopības ministrijas Veterinārā un pārtikas departamenta Dzīvnieku tirdzniecības, labturības un barības nodaļas vadītāja vietniece Inga Kronenberga atgādina: – Ministru kabineta noteikumi "Mājas (istabas) dzīvnieku reģistrācijas kārtība" paredz, ka suņa īpašniekam jānodrošina, lai dzīvniekam līdz sešu mēnešu vecuma sasniegšanai tiktu implantēta mikroshēma un tas tiktu reģistrēts Lauksaimniecības datu centra valsts vienotā mājas (istabas) dzīvnieku reģistra datubāzē. Šie noteikumi stājās spēkā jau 2011. gada 1. jūlijā, bet, ņemot vērā ekonomisko situāciju valstī, tika noteikts piecu gadu pārejas periods.

Suņa apzīmēšanu ar mikroshēmu veic praktizējošs veterinārārsts. Savukārt, lai mājas (istabas) dzīvnieku reģistrētu datubāzē, īpašniekam ir vairākas iespējas. Kādas? Par to rakstā žurnālā "Praktiskais Latvietis".

 

Stabils segums zem kājām

Lai izveidotu cietā seguma laukumu pagalmā, veikalos ir plaša materiālu izvēle. Cenas svārstās atkarībā no seguma veida, izmēriem un materiāla kvalitātes. Izvēloties konkrēto segumu, jāņem vērā tā kopšanas īpatnības un kalpošanas ilgums, jo iebraucamo ceļu, terasi vai celiņu veido vairākiem gadiem.

Betona plāksnes vai bruģis ir smags un biezs, tāpēc atliek vien pienācīgi sagatavot stabilu pamatni, kur to izklāt. SIA "Jaunbērzi AF" dārzu labiekārtošanas projektu vadītāja Baiba Bērziņa. Viņas padomi par seguma ieklāšanu dārzā atrodami žurnālā "Praktiskais Latvietis".

 

Zāliena mūžīgās pavadones sūnas

Ko darīt, lai tiktu vaļā no zaļās sūnas mazdārziņā? Valsts augu aizsardzības dienesta Augšņu agroķīmiskās izpētes daļas eksperte agronomijā Valija Kārkliņa stāsta, ka sūnu augšanai zālienā var būt vairāki iemesli: skāba un sablīvēta augsne, kurā trūkst gaisa, vai arī dzelzs un magnija deficīts – smilts augsnē bieži vien šo elementu trūkst, jo zālienaugi tos daudz patērē.

Lai noteiktu īsto iemeslu, ieteicams noņemt vidējo augsnes paraugu. Ar lāpstu vai zondi sajauc zemi no vairākās vietās 20 cm jeb aramkārtas dziļumā savāktiem atsevišķiem paraugiem un puskilogramu augsnes nogādā VAAD Agroķīmijas laboratorijā, kur nosaka augsnes reakciju pH (pēc šā rādītāja var arī noteikt, vai trūkst kalcija), organisko vielu, augiem izmantojamā fosfora un kālija, magnija un dzelzs saturu. Skāba (pH 4–5,4), pārāk mitra un ļoti blīva augsne nelabvēlīgi ietekmē derīgo mikroorganismu vairošanos un attīstību. Par skābu augsnes reakciju liecina arī zālienā ieviesušās nezāles, piemēram, mazā skābene, pērkone. Skābumu var neitralizēt ar celtniecības krītu vai dolomītmiltiem. Kaļķošanas materiālam jābūt smalki samaltam, jo tikai tad tas ir efektīvs. Augsnē iestrādā rudenī vai agri pavasarī.

 

Vai brūnais pārspēj balto?

Ir viedoklis, ka viss neattīrītais – brūnie rīsi, pilngraudu milti, Himalaju vai rupjais sāls – ir daudz veselīgāks par attīrīto produkciju: baltmaizi, baltajiem rīsiem un smalko galda sāli. Vai ar brūno cukuru ir tāpat? Vai var teikt, ka tas ir ievērojami labāks?

Uztura speciāliste Inga Pūce vērš uzmanību, ka aiz nosaukuma brūnais cukurs var slēpties rafinētais baltais cukurs, kas pārliets ar melasi – tumšu, biezu masu, kas palikusi pāri pēc cukura kristalizācijas. Zinātāji teiks – melase taču vērtīga! Jā, bet, pirmkārt, kopējā daudzumā tās pievienots visai maz, jo cukuram pārlej šķidrumu, kurā ir 5–10% melases, jo tādā veidā ļoti viegli kontrolēt galaprodukta krāsu un kristālu lielumu. Rūpnieciski ražotā brūnā cukura sastāvā ir 95% saharozes un aptuveni 5% melases (gaišajam 1–4,5%, tumšajam 5–6,5%, mīkstajam brūnajam cukuram var būt 10%). Dažādu ražotāju cukuram pievienotās melases daudzums mazliet atšķiras. Tomēr kopējais ieguvums ir diezgan niecīgs, kaut gan jāatzīst, ka nedaudz ir kālija, mazāk magnija, kalcija un dzelzs. Otrkārt, pamats ir rafinētais cukurs. Uztura speciālisti skaidro, ka organismu un veselību kopumā brūnais cukurs ietekmē līdzīgi kā baltais, proti, tas lietojams ar mēru.

 

Lēca zaudē dzidrumu

Tautā par kataraktu saka: acīm priekšā aug plēve. Apkārtne izskatās pelēka. Rodas sajūta, kā skatoties caur aizsvīdušām brillēm. Lēca kļūst duļķaina, un gaisma caur zīlīti vairs nespēj iekļūt acī. Kā atkal saskatīt pasauli spilgtās krāsās?

Acs lēca piedzimstot ir dzidra un caurspīdīga, taču gadu gaitā kļūst blāvāka, jo šūnas visu mūžu dalās un vecās pārvietojas uz lēcas centru, tāpēc tā zaudē elastību un kļūst cietāka, skaidro Acu veselības centra acu ārste Kristīne Leimane. Rodas tā sauktā vecuma redze, kad lasīšanai nepieciešamas brilles. Pastāvot dažādiem riska faktoriem, var attīstīties arī katarakta. Ja slimība ir iedzimta, tā mēdz progresēt, visbiežāk ap 40–50 gadu vecumu, bet citos gadījumos parasti attīstās pēc 50–60 gadu sliekšņa pārkāpšanas.

 

Veselības atspulgs – āda

Nereti, ieraugot pārmaiņas uz ādas, dodamies pie dermatologa un gaidām, ka tūlīt tiks izrakstīta ārstnieciska ziede, taču dakteris sūta uz analīzēm un dažādiem izmeklējumiem vai pie cita speciālista. Bieži vien simptomu cēlonis slēpjas organismā, kad tikai ar ārīgiem medikamentiem vien nevar līdzēt.

Āda ir gan veselības, gan emociju spogulis, tādēļ dažādu problēmu gadījumā pirmās pazīmes var parādīties uz tās.

Pacienta pašnovērtējums un aina, ko pamana ārsts, reizēm ļoti atšķiras. Piemēram, atnāk skaista meitene un sūdzas par sīku pumpiņu, bet citkārt kāds ir kā nosēts ar pinnēm, taču viņu satrauc tikai neliels pigmentācijas plankumiņš, – stāsta Lāzerplastikas klīnikas ārste Anita Ābelīte.

Lai atklātu slimības cēloni, kas parasti ir iekaisīgas saslimšanas, viņa pacientus visbiežāk nosūta konsultēties pie gastroenterologa, endokrinologa, ginekologa, alergologa un stomatologa. Nereti nepieciešama arī psihologa vai psihoterapeita palīdzība. 

Abonēt drukātu izdevumu
Abonēt
Abonēt
e-izdevumu
Abonēt
Draugiem Facebook Twitter Google+