Elektroniskais paraksts

Elektronisko dokumentu likumā teikts, ka elektroniskais paraksts (jeb e-paraksts) ir elektroniskie dati, kas pievienoti elektroniskajam dokumentam vai loģiski saistīti ar šo dokumentu un nodrošina tā autentiskumu, kā arī apstiprina parakstītāja identitāti. Likums paredz, ka valsts un pašvaldību iestādēm ir pienākums no 2004. gada 1. janvāra pieņemt elektroniskos dokumentus no fiziskajām un juridiskajām personām. Tātad jebkuru dokumentu, piemēram, iesniegumu policijai, Valsts zemes dienestam, Rīgas domei, Valsts ieņēmumu dienestam u.tml., var iesniegt elektroniski. Kā iegūt elektronisko parakstu? Cik tas maksā? Kuros gadījumos un kā to lietot?

Šaujamieroči pašaizsardzībai

"Divatā ar sievu dzīvojam lauku mājā. Apkārt ir tikai meži un pļavas, tuvākais kaimiņš – vairāk nekā kilometra attālumā. Līdz ciemata veikalam jāiet cauri mežam apmēram divus kilometrus. Pēdējā laikā dzirdēts, ka aizdomīgas personas staigā gar mūsu māju, nereti ieklīst arī agresīvi, klaiņojoši suņi. Jaunībā biju mednieks, bet tagad man vairs nav ne atļaujas, ne bises. Sieva šaut nemāk. Kas tagad likumos teikts par pašaizsardzības iespējām? Kādus ieročus drīkst izmantot šādam nolūkam? Kā tie jāglabā?" žurnālam "Praktiskais Latvietis" jautā Ēvalds no Beverīnas novada.

Ar ko sevi aizsargāt? Juriste Kristīne Krēsliņa vispirms izskaidro ieroču iedalījumu pēc lietojuma. Saskaņā ar Ieroču un speciālo līdzekļu aprites likumu ir:

> militārie šaujamieroči, munīcija un speciālie līdzekļi;

> dienesta šaujamieroči, gāzes ieroči, pneimatiskie ieroči, munīcija un speciālie līdzekļi, kas paredzēti sabiedriskās kārtības un drošības sargāšanai, dienesta vai darba pienākumu pildīšanai;

> pašaizsardzības ieroči, munīcija un speciālie līdzekļi;

> medību ieroči un to munīcija;

> sporta ieroči un to munīcija;

> kolekciju ieroči un to munīcija.

Ieroci reģistrējot Valsts policijā, jānorāda tā izmantošanas mērķis – pašaizsardzība, medības, sports, dienesta vajadzības, kolekcija, militāras vajadzības.

Speciālie līdzekļi ir ķīmiskās vielas, priekšmeti vai mehānismi, kas paredzēti pašaizsardzībai vai sabiedriskās kārtības nodrošināšanai, bet kas nav ieroči, piemēram, gāzes baloniņš, elektrošoka ierīce.

Šaujamierocis likuma izpratnē ir pārnēsājams ierocis ar stobru vai bez tā, kurā, šaujampulverim sadegot, šāviņš saņem kinētisko enerģiju virzes kustībai gāzu spiediena rezultātā, piemēram, revolveris vai pistole, mednieka bise.

Ķiploki dzeltē

Atbildot uz jautājumu, kāpēc jau maijā ziemas ķiplokiem sāka masveidā dzeltēt lapu gali, Elejas pagasta piemājas saimniecības "Kimjāņi" saimnieks, ķiploku audzētājs Artūrs Kims spriež, ka varētu būt vairāki iemesli. Pirmkārt, pavasara sākums šogad bija mitrs, zeme sablīvējās, un tika traucēta gaisa apmaiņa. Otrkārt, zema gaisa temperatūra. Ķiploks augšanas sākumā barojas no mātes, t.i., uzņem minerālvielas no iestādītās daiviņas. Pārējos mikroelementus tas sāk vienmērīgi uzsūkt tikai tad, kad iesilusi zeme un attīstījusies sakņu sistēma, respektīvi, tiklīdz gaisa temperatūra dienā paaugstinājusies līdz +15...+20 oC, bet naktī nav zemāka par +7...+10 oC (šajā laikā lapas pārstāj dzeltēt). Ķiploks ir siltummīlis – ja zeme ir par aukstu, augs, būdams apmēram 15–20 cm garš, nevar uzņemt barības vielas.

Artūrs Kims stāsta par savu pieredzi un eksperimentiem.

Burkānos lapu blusiņa

Burkānu lapu blusiņa (Trioza apicalis) dzīvo uz eglēm un uz burkānu sējumiem pārlido maija beigās. Bojātie laksti sačokurojas, stipras invāzijas gadījumā augi nīkuļo, pat aiziet bojā. Ļoti sīkās mušiņas ir grūti ieraudzīt ar neapbruņotu aci. Kaitēkļu klātbūtni varētu noteikt, izmantojot dzeltenos līmes slazdus, bet bieži vien pie tiem pielīp ļoti daudz dažādu kukaiņu, tāpēc grūti saprast, kuri ir īstie.

Latvijā ir reģistrēti vairāki 2. reģistrācijas klases augu aizsardzības līdzekļi, ko drīkst izmantot burkānu sējumos kaitēkļu lidošanas laikā.

Labklājība pati neatnāks

Mājražošanai vispirms jābūt sirdsdarbam un tikai tad biznesam. Tas ir dzīvesveids, kas prasa laiku, izdevumus, atbildību un spēju nebaidīties no izaicinājumiem. Tā uzskata Gulbenes novada Rankas pagasta zemnieku saimniecības "Vecpāpani" saimnieki Olga un Māris Brenči. Viņi nodarbojas galvenokārt ar augļkopību, bet papildu nozare ir tūrisms. Ābolus audzē 1,2 ha platībā. Ierīkota arī 45 m3 liela augļu un ogu glabātava ar aukstuma agregātu, lai nodrošinātu noteiktu temperatūru un mitrumu. Augļu dārzā iestādītas Vidzemes klimatam piemērotas puspundura ziemas ābeles 'Antej', 'Bogatir', 'Auksis, kam ir garāks tirgošanas laiks. "Vecpāpani" saņem arī finansējumu kā integrētā ogu un augļu audzēšanas saimniecība.

– Kad atguvām senču īpašumus un dibinājām saimniecību, galvenā nodarbošanās bija piena lopkopība. Desmit gadu izturējām, strādājot bez peļņas, pat zāģējām mežu, lai varētu pabarot lopus. Tad vienā reizē saņēmām dūšu un visus mājlopus pārdevām. Vajadzēja domāt, ar ko nodarboties tālāk. Ceļš līdz vīna darīšanai sākās ar to, ka ierīkojām augļu dārzu ar domu, ka pārdosim svaigus ābolus un avenes uz vietas saimniecībā un Gulbenes tirgū. Vēl pirms sešiem gadiem mūsu augļus pirka ļoti labi, taču tagad situācija krasi mainījusies – pircēji uzskata, ka āboli esot pārāk dārgi. Lai novāktā raža neietu bojā, domājām, kā to saglabāt un pārstrādāt. – Vīna darīšanu Brenči apguva pašmācības ceļā, un tā lieta aizgāja. Saimniecībā viņi no āboliem ražo ne tikai vīnu.

Spēcīgākais no garšaugiem – lupstājs

Lupstājs, šķiet, pieder pie sen piemirstajiem daudzgadīgajiem garšaugiem, lai gan ir viegli audzējams un stiepjas garumā, pat ja netiek kopts. Lupstājs dārzā ir teju pirmais kopā ar skābenēm un maurlociņiem. Tas padara aromātisku jebkuru sāļo ēdienu, turklāt augā esošās vielas veicina gremošanas procesus, novērš sastrēgumu zarnu traktā, lapās ir gana daudz C vitamīna. Lupstājs pēc izskata atgādina seleriju, tam ir ļoti līdzīgas tumši zaļas lapas, kas aug uz bieza, sulīga kāta. Auglīgā zemē var izaugt pat pusotra metra garš. Garšaugam piemīt spēcīga smarža un garša, aromāts atgādina selerijas, pētersīļa lapiņu, citronmētras un laima augļa miziņas sajaukumu. Kulinārijā var izmantot visas auga daļas – lapas, sēklas un saknes līdz ziedēšanas sākumam (pēc tam tās kļūst indīgas). Ēdiens, kam pievienots lupstājs, ir ļoti aromātisks, tāpēc izmanto tikai pāris lapiņu, it īpaši. ja mājinieki nav pieraduši pie garšauga.

Piestāv gaļas un zivju ēdieniem, zupām un mērcēm. "Praktiskajā Latvietī" 4 ēdienu receptes, kuros izmantots lupstājs.

Skaistuma vitamīnu alfabēts

Tas, ko ēdam, ietekmē gan pašsajūtu, gan izskatu. Cilvēka seja ir viens no viņa dzīvesveida spoguļiem, un tā atspulgs – veselība – ir cieši saistīts ar antioksidantiem, nepiesātinātajām taukskābēm, olbaltumvielām un citām bioloģiski aktīvām vielām uzturā lietotajos pārtikas produktos.

Pavasarim piemērota izvēle – salāti ar spinātiem, diedzējumiem, riekstiem, sēklām, avokado un augstvērtīgu augu eļļu. Dienā vēlama vismaz viena porcija dārzeņu, uzkodas aizstājot ar burkāniem, āboliem, gurķiem vai ķirbjiem.

Vēl viens svarīgs veselīgas ādas priekšnoteikums – tā nedrīkst izžūt. Uztura speciāliste Lizete Māldere atgādina katru dienu izdzert 1,5–2 litrus ūdens, nesagaidot slāpju sajūtu. Garšu dažādo un vērtību palielina pievienotas vietējās ogas, piparmētru lapiņas vai gurķa šķēlītes.

Farmaceite un kosmētiķe Jeļena Gribanova uzsver, ka pūtītes vai izsitumi dažkārt rodas nepareiza vai nepilnvērtīga uztura dēļ. Tādējādi organisms reaģē uz pārāk sāļiem, eļļainiem vai saldiem ēdieniem.

Kvalitatīvs uzturs un vitamīni ir jaunības un skaistuma avoti. Tos bieži pievieno kosmētikai, bet ne vienmēr zinām katra nozīmi. Farmaceite Ivanda Krastiņa skaidro, kuri vitamīni vajadzīgi ādai.

Veselība no purva

"Redzēju pārdošanā spainītī fasētas dūņas. Gribētu zināt, kā tās lietojamas. Vai ir tādas pašas kā slavenajā sanatorijā "Jaunķemeri"? " jautā Juta no Gulbenes.

– Dziednieciskās dūņas ir pilnīgi dabisks produkts, ko vēsturiski lieto ārstnieciskos nolūkos, – skaidro rehabilitācijas centra "Jaunķemeri" neiroloģe Elīna Malkiela. Dažāda tilpuma spainīšos nopērkamas tādas pašas dūņas, kādas izmanto ārstniecības iestādē, un cilvēki tās pērk gan dūņu aplikācijām mājas apstākļos, gan kā suvenīru pēc ārstēšanās "Jaunķemeros".

Dūņas ir speciāli sagatavotas lietošanai. Pēc izrakšanas no purva tās maļ un attīra, taču no dabas ņemtajā melnajā masā var būt pa kādam zariņam vai spilvītei.

– Mājas apstākļos sev var uzlikt aplikācijas uz sāpošām locītavām, – skaidro ārste. – Terapija varētu būt turpinājums ārstēšanas kursam rehabilitācijas centrā, ja ārsts ieteicis lielāku skaitu procedūru, nekā var pagūt, uzturoties ārstniecības iestādē.

Dūņas var turpināt lietot, ja kāda problēma jau ārstēta ar dūņu aplikācijām un bijis uzlabojums. Tās lietderīgi likt, piemēram, uz plaukstām, roku un kāju locītavām. Kā to izdarīt mājas apstākļos? Par to publikācijā žurnālā "Praktiskais Latvietis".