Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
12. februāris, 2013
Drukāt

Izdienas pensijas: vai runga ar diviem galiem?


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Labklājības ministrijas plāni mainīt šobrīd spēkā esošo izdienas pensiju piešķiršanas sistēmu radošo darbinieku aprindās raisījuši bažas par perspektīvu nākotnē vispār palikt bez šīm sociālajām garantijām. Uzņēmīgākie mākslinieki atrod darbu arī pēc aiziešanas izdienas pensijā, bet daļa iztiek tikai no tās.

Nav saprotams, kāpēc valstij nav datu par to, cik no 150 izdienas pensiju saņemošajiem kultūras darbiniekiem tā ir vienīgais iztikas avots. Turklāt vai nebūtu laiks valstiski meklēt visaptverošus risinājumus, kā šiem cilvēkiem, kuriem tuvojas izdienas pensijas vecums un kuri to vēlas, palīdzēt rast viņu spējām, talantam un izglītībā ieguldītajiem līdzekļiem atbilstošu darbu un iespējas?

 

Vai ieguvumi atsvērtu zaudējumus?

Labklājības ministrija (LM) secinājusi, ka kultūras nozarē strādājošajiem kopš 2005. gada 1. janvāra spēkā esošais “Valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātra un cirka mākslinieku izdienas pensijas likums” vairs nav vajadzīgs un valstij no tā jāatsakās. Patlaban tiesības saņemt izdienas pensiju bez tikko minētajiem radošajiem darbiniekiem ir arī transporta darbiniekiem, tiesnešiem, prokuroriem, diplomātiem, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonām, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbiniekiem. Kā man apstiprināja LM komunikācijas nodaļas vadītāja Marika Kupče, ministrijai līdz 1. martam astoņu vai deviņu likumu vietā Ministru kabinetam jāiesniedz viens – “jumta” – izdienas pensiju likums. LM izstrādātajā koncepcijas projektā piedāvāti vairāki risinājuma varianti. Pirmkārt, turpināt piešķirt izdienas pensijas esošajam personu lokam. Otrkārt, paplašināt jau esošo saņēmēju loku un, treškārt, izdienas pensijas piešķirt aizsardzības, iekšlietu iestāžu amatpersonām, kā arī valsts amatpersonām, kuras veic operatīvo darbību, tiesnešiem un prokuroriem.

Radošajos darbiniekos sašutuma vētru izraisījis tieši trešais variants, kuru pieņemot, viņi būtu izslēgti no pensiju saņēmēju loka. Protams, nav runa par tiem, kuri izdienas pensijas saņem pašlaik, bet par nākotnes vīziju.

Valdībā LM lūgšot atbalstīt variantu, kas paredz katru gadu, sākot no 2016. gada, paaugstināt pensionēšanās vecumu par sešiem mēnešiem līdz 58 gadu vecumam, izņemot militārpersonām un tiesnešiem. Izdienas pensiju pieprasīšanas vecumu paredzēts celt vidēji par astoņiem gadiem. Argumentācijā LM norāda, ka, paredzot arī turpmāk iespēju pensionēties pat 20 gadus pirms valstī noteiktā pensijas vecuma, netiks pilnībā izmantots darbaspēka potenciāls, kā arī valsts sektors atsevišķās nozarēs zaudēs profesionālus darbiniekus.

Taču jāņem vērā, ka daudziem baleta māksliniekiem jau 30 gadu vecumā parādās dažādas muskuļu un kaulu saslimšanas. Turklāt profesionāli mākslinieki savu arodu sāk apgūt no sešu gadu vecuma.

Kultūras ministrija paudusi viedokli, ka jautājumā par izdienas pensijām attiecībā uz kultūras nozarē strādājošiem pastāvošo kārtību vajadzētu mainīt tikai tad, “ja atrasts labāks risinājums par esošo”.

Var vaicāt: vai ekonomiskie ieguvumi atsvērtu, piemēram, nacionālā baleta zaudējumu? Latvijas balets lepojas, ka 98% dejotāju ir mūsu pašu audzināti. Bet vai vīrietis izvēlēsies profesiju, zinot, ka 30 gadu vecumā viņam nāksies pārkvalificēties?

 

Leimanis gatavs 
piekāpties 
par diviem gadiem

Divdesmit gadus uz skatuves aizvadījusī Latvijas Nacionālās operas balerīna Rita Lukaševica neslēpj: “Zinu bijušās balerīnas, kas strādā “Maxima” par pārdevējām. Nožēlojami. Jā, daudzi kolēģi baletu savieno ar studijām Mūzikas akadēmijā, bet man ir ģimene un divi bērni. Audzināt mazos, labi dejot un vēl studēt – to es personīgi nevaru.”

Viena no jaunajām daudzsološajām māksliniecēm Sabīne Guravska uz LNO skatuves aizvada sesto sezonu un nupat skatītājus priecēja Ganzati tēlā baletā “Bajadēra”. Dejotāja, kurai patlaban ir 24 gadi, iecerējusi sākt studēt Mūzikas akadēmijā horeogrāfiju, jo nedomājot, beidzot balerīnas karjeru, pamest arī baletu pavisam.

Laikam kāds ierēdnis kaut ko saputrojis – tāda bija LNO galvenā baletmeistara Aivara Leimaņa pirmā reakcija. Viņa radošajā mūžā izdienas pensijas esot vētītas jau četras reizes. Baletā izdienas pensijas neesot tikai Horvātijā. “Kad Nacionālajā baletā “Split” iestudēju “Žizeli”, kordebaletā dejoja 54 gadus veca māksliniece,” ar vieglu ironiju stāsta Aivars Leimanis.

Šajā baleta teātrī štatā ir 129 dejotāji, reāli uz skatuves izrādēs dejo puse. Pārējie saņem algu un gaida pensiju, jo tur pensionēšanās vecums ir 65 gadi. Baletā mēdzot jokot – dejot jau varot arī līdz simts gadiem, bet vai kāds gribēs skatīties?

Eiropā pārsvarā gadījumu var novērot, ka šo radošo cilvēku sociālās garantijas tiek nodrošinātas, sadarbojoties valstij, viņu darba devējiem un pašiem māksliniekiem. LM ierosinājusi: lai izdienas pensijas jeb iemaksas privātajos fondos par saviem māksliniekiem veic darba devējs. “Ja mūsu teātrī būtu tāds finansējums kā Vācijā, mēs arī varētu maksāt māksliniekiem izdienas pensijas,” saka Aivars Leimanis, “taču arīdzan Vācijā izdienas pensijas maksā valsts. Nesaukšu vārdā, taču viens mūsu mākslinieks kādu laiku pastrādāja ārzemēs un, starp citu, nebūdams tur nekāds premjers, tagad saņem izdienas pensijā tūkstoš latu…”

Krievijā baleta mākslinieki izdienas pensijā iet pēc 15 nodejotiem gadiem, Latvijā – pēc 18, rietumvalstīs – pēc 20 vai 22. “Es būtu ar mieru piekāpties, izdienas pensijas vecumu paaugstinot par diviem gadiem,” saka Aivars Leimanis.

 

Atklāti – par paaudžu maiņu

Liepājas simfoniskā orķestra mūziķi uzskata: darbojoties ar pilnu atdevi, mūziķi sastopas ar profesionālām saslimšanām drīz pēc 40 gadu vecuma. Arī tīri fizioloģiski mūziķa ķermeņa augstākā veiktspēja ir līdz 35 – 40 gadu vecumam.

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore Ilze Paidere-Staķe pārliecināta, ka jārunā atklāti par paaudžu maiņu. “Divdesmit mūziķus tuvākajos gados gribētu mudināt doties izdienas pensijā,” viņa atklāj, “bet vai man mute vērtos to darīt, ja cilvēks paliktu bez graša?”

Ilggadējo orķestra “Sinfonietta Rīga” izpilddirektori Indru Lūkinu satrauc situācija: mūziķi spiesti spēlēt vairākos orķestros, lai uzturētu bērnus, un veselība nolietojas divas reizes ātrāk. Ir jauni mākslinieki, kuriem jau 27 gadu vecumā atklātas nopietnas veselības problēmas. Jebkurš mūziķis var pretendēt uz citu orķestri citā valstī, labākie aizplūst.

Instrumentālistiem algas ir vidēji 450 latu pirms nodokļu nomaksas. Arī ekonomists Edgars Voļskis, kurš padziļināti pētījis pensiju sistēmas attīstību Latvijā, uzskata – stimulam vajadzētu būt lielākai algai šobrīd un nevis izdienas pensijai nākotnē.

Bieži vaicā – kas kaitīgs profesionāla kora dziedātāju darbā, ka viņiem pienākas izdienas pensijas? Kā teic mūsu pasaulslavenā Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava, runa ir par balss saišu trauslumu, izsīkumu, kas sevi liek manīt ļoti individuāli. Turpretim diriģenta darbā ir līdzsvarā gan radošums, gan fizisko spēku patēriņš un tādēļ ne par kādām izdienas pensijām neviens šīs profesijas pārstāvis nerunā.

LNO kormeistars Aigars Meri izdienas pensijas uzskata par rungu ar diviem galiem: “No vienas puses, tās ir nodrošinājums riska situācijā. Taču, sākoties krīzei, kad padzirdēja, ka izdienas pensijas apdraudētas, no kora aizgāja desmit cilvēki. Bija daži, no kuriem šķīros bez īpašas nožēlas, taču kori pameta arī vēl labi dziedātspējīgi mākslinieki. Altu grupā arvien ir atklāts konkurss.”

 

Uz skatuves, nevis 
izdienas pensijā

Katra situācija ir individuāla. Joprojām uz skatuves ir, piemēram, primabalerīna Jūlija Gurviča, leģendārais Kārlis Zariņš dziedāja līdz sirmam vecumam. Lielākā daļa mākslinieku kā radošas personības raujas būt uz skatuves, nevis aiziet izdienas pensijā.

… Kādā neformālā sarunā koncerta starpbrīdī viens no Latvijas Nacionālās operas orķestra pūšamo instrumentu grupas māksliniekiem dalījās personīgā pieredzē. Treknajos gados būtu varējis aiziet izdienas pensijā un saņemt 400 latus. Draugi skubinājuši: vai naudu nav kur likt? Bet dzīvesbiedre sacījusi: paņemsi lielo naudu, bet ko darīsi? Sēdēsi uz dīvāna un skatīsies griestos? Orķestrī skarbi jokojot, ka būs jāspēlē, kamēr no bedres iznesīs koka kastē. Vēsture zina gadījumus, kad aktieris uz skatuves nomirst. Šā vārda tiešā nozīmē.

 

Viedokļi

Vai atbalstāt pastāvošās izdienas pensiju sistēmas saglabāšanu attiecībā uz māksliniekiem?

LNO soliste Andžela Goba: “Atņemt māksliniekiem izdienas pensijas vai paaugstināt pensionēšanās vecumu būtu ārkārtīgi nežēlīgi. Lai kā arī dziedātājs rūpētos par savām balss saitēm, tās, īpaši sievietēm zināmā vecumā, ir saistītas ar hormoniem un fizioloģiju. Dziedātājs jau vēlas palikt uz skatuves, cik vien ilgi spēj.”

LNSO flautiste Dita Krenberga: “Izdienas pensijas ir elementāra cieņa pret cilvēkiem, kuri savus spēka gadus atdevuši, kalpodami Latvijai un saņemdami neadekvātu atalgojumu par savu darbu. Tagad būtu īstais brīdis veikt pētījumus, lai pierādītu sabiedrībai, cik fiziski, garīgi un emocionāli intensīvs ir mūziķa darbs. Kauns, ka atkal un atkal tas jāpierāda!”

Ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis: “Risinājums varētu būt valsts programmas, kas izdienas pensijas saņemšanas vietā palīdzētu cilvēkiem apgūt citu arodu. Nākotnē vajadzētu principā atteikties no izdienas pensiju sistēmas. Nav runa par pārkvalifikāciju bezdarbnieku kursos, bet par trīspusēju vienošanos starp valsti, konkrēto darba devēju un cilvēku. Ja jūtams, ka mākslinieks pēc diviem vai trim gadiem vairs nevarēs pilnvērtīgi dejot baletu vai spēlēt orķestrī, iestādes vadītājs jau laikus varētu domāt par iespēju cilvēkam apgūt citu, tajā pašā iestādē nepieciešamu amatu. Protams, nedrīkst cilvēku atstāt bez graša kabatā. Tāpēc no izdienas pensijām var atteikties tikai tādā gadījumā, kad ir radītas manis jau minētās valsts programmas.”

Ārste endokrinoloģe klīnikā “Linezers” Inta Leitāne: “Iznāca saskarsme ar cilvēku spēka gados, kurš bija zaudējis kāju. Kas viņš vairs par jūras kapteini? Viņam ir piešķirta invaliditātes pensija, un tagad viņš Jūras akadēmijā māca jaunos jūras kapteiņus. Taču, ja operas solistei balss vairs nav pietiekami spoža, par kādu individualitāti var būt runa? Katra situācija ir individuāla, un neesmu pārliecināta, vai tādas jārisina valstij ar likumu. Taču, no otras puses, vai būtu godīgi tik pēkšņi mainīt spēles noteikumus?”

 

Izdienas pensija

Patlaban izdienas pensiju saņem apmēram 150 kultūras darbinieku.

Izdienas pensijas apmērs – 55% no pēdējo triju gadu vidējās algas.

2012. gadā vidējais piešķirtais izdienas pensijas apmērs – 254 lati.

Lielākā piešķirtā izdienas pensija – 450 lati, mazākā – 31.

Baleta māksliniekam ir tiesības saņemt izdienas pensiju pēc 18 nostrādātiem gadiem, koristiem un instrumentālistiem – pēc 25, operas solistiem – pēc 20.

 

Eiropā risinājumi atšķiras

Kā liecina “International Federation of Actors” un Eiropas Komisijas 2011. gadā veiktais pētījums, dejas mākslinieku sociālo garantiju jautājumus dažādās Eiropas valstīs risina visai atšķirīgi.

Piemēram, Zviedrijā šīs jomas profesionāļi, kuri strādā valsts kolektīvos un trupās, var rēķināties ar īpašu valsts pensiju nodrošināšanas plānu, kas viņiem, ievērojot dažus nosacījumus, ļaus doties pelnītā atpūtā no 41 gada vecuma. Savukārt Vācijā pastāv pat veseli četri pensiju nodrošināšanas modeļi. Līdzās vispārējai pensiju sistēmai un privātajām pensiju shēmām mākslinieki var izmantot arī to, ko nodrošina īpašs Vācu skatuves darbinieku pensiju fonds. Tad jārēķinās ar to, ka jau no darba līguma noslēgšanas brīža šajā fondā gan darba devējam, gan pašam māksliniekam būs jāveic iemaksas 4,5% apmērā no darba algas. Toties vari būt drošs, ka, 35 – 44 gadu vecumā beidzot darba gaitas, varēsi saņemt iemaksāto kompensācijas veidā, vai arī, dodoties atpūtā vēlāk – kā pensiju.

Interesants modelis ir pensiju apdrošināšana, ko attiecībā uz brīvmāksliniekiem Vācijā veic Mākslinieku sociālās apdrošināšanas fonds. Šī sistēma paredz, ka atbildību par nodrošinājumu vecumdienās (veselības apdrošināšanu un vecuma pensiju un, ja nepieciešams, aprūpi) solidāri uzņemas kā paši brīvmākslinieki un valdība, tā arī viņu daiļdarbu lietotāji – galerijas, teātri, reklāmas aģentūras, izdevniecības.

Savukārt Ungārijā un Polijā, lai dejas mākslinieki varētu doties ātrāk pensijā, viņiem jāatbilst noteiktiem kritērijiem (jābūt zināmu laiku nostrādājušiem valsts kolektīvā vai trupā). Bet Dānijā un Somijā pastāv īpašas “papildu” pensiju nodrošinājuma programmas, kas pieejamas īpaši veiksmīgiem dejas profesionāļiem.

No Apvienotās Karalistes līdz Spānijai – daudzviet Eiropā valstiski pievērš uzmanību arī programmām, kas pēc aktīvās karjeras beigām palīdz dejas māksliniekiem iegūt papildu augstāko izglītību, uzsākt biznesu vai atrast jaunu nodarbošanos. Tās pastāv vai nu valstī jau esošās bezdarbnieku apmācības sistēmas ietvaros (Beļģijā), vai arī kā īpaša tikai deju māksliniekiem paredzēta sistēma (Francijā, Vācijā), vai arī tās veido teātri paši (Norvēģijas Nacionālajā laikmetīgās dejas teātra trupā “Carte Blanche”). Britānijā jau kopš 1974. gada pastāv īpaša organizācija “Dejas mākslinieku karjeras plānošana”, kas piedāvā kā psiholoģisku, tā praktisku palīdzību – pārkvalifikācijas seminārus, kā arī grantus izglītības turpināšanai un sava biznesa uzsākšanai. Dānijā kopš 2008. gada Laikmetīgās dejas skola īsteno projektu, apmācot dejotājus deju pasniegšanas metodikā. Savukārt Nīderlandē dejas māksliniekiem pēc karjeras beigām palīdzību sniedz organizācija “Stichting Omscholingsregeling Dansers” (Dejotāju pārkvalifikācijas programma). Tās budžets veidojas no baleta trupu (2011. gadā – 400 000 eiro), pašu mākslinieku un Kultūras ministrijas iemaksām (2011. gadā – 800 000 eiro).

Ja dejotājs ir nostrādājis ne mazāk kā desmit gadus un veicis šajā organizācijā iemaksas ne mazāk kā 72 mēnešu garumā, viņš var sev pieprasīt aizvietojošo pabalstu – parasti tas veido 70% no pēdējās algas un to izvēlas dejotāji, kuru apmācības kurss ir garāks par laiku, kurā viņi saņem bezdarbnieka pabalstu.

Vēl viņiem pienākas arī daļēja mācību izdevumu apmaksa, bet tie, kas izvēlējušies sākt savu biznesu, var cerēt uz līdzekļiem, kas kaut daļēji segtu dzīves izdevumus, kamēr uzsākums vēl nenes peļņu. Kopumā vidējā summa, kas tiek veltīta viena dejotāja pārkvalifikācijai, var sasniegt maksimāli 85 000 eiro.

Sagatavojusi Anita Bormane

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+