Dabā
Medības

Izdzīvoja pēc šāviena galvā 16


Viens no lielākajiem medījumiem četrus gadus ilgajā mednieka karjerā.
Viens no lielākajiem medījumiem četrus gadus ilgajā mednieka karjerā.
Foto no arhīva

Es dzirdēju, ka no biezokņa nāk mežacūkas. Vienreiz izšāvu un noģību. Domāju, kāpēc es noģību? Kāpēc apkritu? Kas notika? Pasniedzos ar kreiso roku, pataustīju galvu un ieraudzīju uz plaukstas asinis. Dzirdēju, kā vainīgais skrien šurp un kliedz: „Es sašāvu mednieku! Es sašāvu mednieku!”. Jutu un dzirdēju visu, bet pakustēties vairs nevarēju. Es pie pilna saprāta biju. Ārsti mani atslēdza tikai tad, kad slimnīcā māsiņa sāka griezt pušu jauno medību jaku un es mēģināju ar kreiso roku viņu apturēt. Tā sakās saruna ar mednieku Jāni Renci, kuru pirms diviem gadiem medībās ķēra medību biedra raidīta lode.

Agrāk tiesību aktos bija ierakstīts, ka vītņstobra ieroci drīkst iegādāties mednieks, kura mednieka stāžs nav mazāks par trīs gadiem, bez prasības reāli šo triju gadu laikā doties medībās. Situācija bija bīstama, jo pirms karabīnes iegādes pat nebija paredzēts obligātais šaušanas eksāmens. Šo prasību ieviesa pirms kādiem pieciem gadiem. Tomēr likums šobrīd neparedz nepieciešamību gūt jebkādu praktisku pieredzi medībās, kā arī nav noteikta prasība regulāri uzlabot savas šaušanas iemaņas. Negadījumā, kas noticis ar Jāni Renci pirms diviem gadiem dzinējmedībās, vainīgs bija maz pieredzējis mednieks, kurš tikko bija iegādājies pirmo karabīni. Bez iemēģināšanas, bez pieredzes šāda ieroča lietošanā viņš piedalījās dzinējmedībās, kur izdarīja rupju drošības noteikumu pārkāpumu – ieskrēja mežā pretī mežacūku baram un šāva, nezinot, kur lode ies un, kur attiecībā pret viņu atrodas citi mednieki.

Ir pagājuši divi gadi kopš Jānis Rencis saņēma šāvienu galvā. Neiedziļinoties detaļās, jāsaka, ka ārsti prognozēja šim jaunam vīrietim dzīvi guļus stāvoklī. Bībelē ir teikts, ka sākumā bija vārds. Jānim sākumā arī vārdu nebija. Kā viņš pats smejas, visu no galvas izšāva ārā. Pēc lodes un kaula šķembu izņemšanas no smadzenēm un plastmasas vairodziņa ievietošanas zem galvaskausa ādas, pāris mēnešus pēc operācijas Jānis sāka mācīties runāt. Viņam palīdzēja radiniece, bērnu logopēde. Viņa rādīja bildītes, sacīja priekšā pirmās skaņas, zilbes un pamazām Jānis atguva latviešu valodu. Šobrīd runā teju bez aizķeršanās. Starp citu, tagad viņš mācās angļu valodu, jo tā arī esot izšauta ārā no prāta. Pirmais valsts apmaksātās rehabilitācijas kurss pie fizioterapeita beidzās un tālāk Jānim nācās pašam domāt par izmaksu segšanu, jo vainīgais nepiedāvāja gandrīz ne centa. Mēģināja iet uz nodarbībām, taču bez atbalsta to nevar atļauties un viņš sāka trenēties pats – svaru zālē un baseinā. Tagad, divus gadus pēc notikuma, Jānis Rencis droši stāv uz savām divām kājām un medī bebrus.

Vaicāts, kādas ir viņa domas par drošību, par mednieku apmācību, par karabīnes atļaujas piešķiršanu, Jānis atbildēja ar pretjautājumu, ko darīt ar karabīni dzinējmedībās? Vienmēr ir jārēķinās ar to, ka karabīne ir daudz jaudīgāks ierocis. Pirms iegādāties savu karabīni, Jānis medīja ar bisi. Ir jāsaprot, kur lode iet, kādas var būt situācijas, kā tu paspēj noreaģēt. Ar savu pirmo karabīni J.Rencis sākumā divus gadus medīja tikai bebrus, lai pierastu pie ieroča un iemācītos ar to apieties.

Drošība medībās lielā mērā ir atkarīga no mednieka apziņas, ieroča būtības izpratnes un no praktiskās pieredzes. Savulaik, J.Rencis medījis katru dienu. Tas, ko skolā iemāca ir tikai neliela daļa no nepieciešamās bagāžas, sacīja viņš, ir vajadzīga reāla pieredze medībās. Patiesībā jaunos samaitā vecie mednieki. Daudzi no viņiem joprojām dzīvo pēc vecā parauga. Bise nav čeholā, braucot uz medībām? Ai, sīkums. Aiziet no līnijas krūmos nokārtoties? Kas tur liels?! Un tamlīdzīgi. Veciem medniekiem ir arī cits niķis – dzinējmedībās katrs ieņem to pašu labāko, savu vietiņu, bet jaunos liek tur, kur zvēru nebūs. Kā jaunais iemācīsies medīt, ja viņš stāv tādā vietā, kur dzīvnieki nenāk? Ir jādod iespēja gūt pieredzi un tas ir atkarīgs no medību vadītajiem.

Par trenēšanos runāt vispār ir sarežģīti, sacīja Jānis. Kad kolektīvā ieminies, ka vajadzētu braukt uz šautuvi patrenēties, visi sāk stenēt, ka patronas dārgas un ceļš tik tāls. A šņabim pietiek… Daudzos kolektīvos ir pieņemts rīkot pāršaudi katru gadu un tas ir pareizi. Tomēr liela daļa vēl nesaprot tās nozīmi. Klubos, kur ir liels veco mednieku īpatsvars, ierosinājumi par ikgadējo pāršaudi tiek noraidīti balsojumā, ar nožēlu atzina mednieks. Pat jauno un aktīvo mednieku, sporta šāvēju pozitīvais piemērs nespēj iekustināt šo samilzušo problēmu. Vajadzētu ar likumu uzlikt par pienākumu katram medniekam piedalīties ikgadējā pāršaudē un apliecināt savu varēšanu. Citādi ir tādi, kuri pa gadu divas reizes izšauj ar 1979.gada patronām, kad cūka virsū uzskrien un arī tad vēl trāpīt nevar. Jaunie noteikti atbalstīs pāršaudes ideju un brauks uz šautuvēm. Pārdomās iegrimis Jānis atzina, ka atsevišķi gados vecie mednieki šauj labāk par jaunajiem, bet baidās no apkārtējo reakcijas, vērtējuma. Treniņi pirms un pati pāršaude ir svarīga arī tādēļ, ka dzinējmedībās ļoti reti, kad ir jāšauj pa stāvošu mērķi. Medījums gandrīz vienmēr ir kustībā un, lai trāpītu vajadzīgs treniņš un pieredze.

Jaunajiem medniekiem ir jāiemāca, kā apieties ar ieroci. Noteikumos viss ir rakstīts, bet tas, cik nopietni topošais mednieks attieksies pret drošību ikdienā, medībās un treniņos, ir ļoti lielā mērā atkarīgs no kursu vadītāja, no mednieku kluba priekšsēdētāja un no reālās pieredzes. Iespējams, vajadzētu ieviest kaut kādu konkrētu obligāto šaušanas treniņu skaitu pirms eksāmena kā tas ir autovadītāju kursos. Cilvēki ir dažādi un temperamenti arī. Viens ir straujš un iemācās trāpīt pēc trīs treniņiem, citām vajadzētu septiņus, lai droši šautu un iegaumētu drošas apiešanās ar ieroci pamatus, bet normu viņš var izpildīt un ar to eksaminētājiem ir gana.

Jaunajiem medniekiem sākumā būtu jānostaigā par dzinēju gads vai divi, lai saprastu, vai tā lieta patīk vai nepatīk, pavērotu citus medniekus, saprastu, kas un kā notiek mežā, medību norisi, pienākumus, atbildību. Un tikai tad likt šaušanas eksāmenu un iegādāties savu ieroci. Šāds ierobežojums varētu nākt no policijas puses. Citādi tagad jaunie iztur eksāmenus, nopērk karabīni un nu tik šaus lielo briedi!

Tagad divus gadus pēc negadījuma, ārsti brīnās – Jānis staigā. Labā roka joprojām klausa tikai daļēji, taču tā nav zaudējusi jutību. Problēmas rada bojātie nervu savienojumi galvas smadzenēs. Kā Jānis saka, tur tagad pietrūkst gabaliņu un nerviem jāveido jauni savienojumi. Šogad viņam ir izdevies iekustināt plecu. Pozitīvākās prognozes liecina, ka pilnu kustību brīvību mednieks varētu atgūt pēc 5-7 gadiem un tad viņam piešķirtā ieroču glabāšanas atļauja, varētu atkal pārtapt nēsāšanas atļaujā. Protams, pēc medicīnas komisijas iziešanas.

Tas viss ir bijis iespējams pateicoties Jāņa Renča personīgajam spītam, tuvinieku aktīvajam un Jāņa medību suņa mēmajam atbalstam. Tagad viss iet uz labo pusi un šis negadījums, kas beidzies pozitīvi, var kalpot par spilgtu piemēru cilvēka apņēmībai un vielu pārdomām medību drošības jautājumos.

Galerijas nosaukums
LA.lv