Foto no M. Krekles personiskā arhīva

“LA”sāk publicēt Maijas Krekles trešo romānu “Zeme mani nes” 1

“Katram cilvēkam ir vajadzīga mīlestība, mīļa cilvēka tuvums. Atcerēsimies to, kamēr zeme mūs nes. Kamēr mēs paši vēl neesam kļuvuši par zemi,” jaunā romāna pēcvārdā raksta autore.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Tā negadās bieži, ka, sākot grāmatu lasīt, zini, ar ko tā beigsies, bet nezini, kas būs līdz tam. “Zeme mani nes” ir cieši saistīta ar abiem iepriekšējiem Maijas Krekles romāniem “Vita brevis. Vēlreiz” un “Brisele. Tu. Brisele. Es”. Jau otrajā romānā fokuss novirzījās uz jauno paaudzi, tur uzmanības centrā bija pirmajā romānā sastaptās Mairitas dēls Jurģis un viņa draudzene Gerda, taču kā skumjš vadmotīvs cauri skanēja Jurģa pusmāsas Kristīnes visu ģimeni sāpinošā pazušana un vēlāk – vēl skumjākā atrašanās.

Jaunajā romānā rakstniece koncentrējusies tieši uz Kristīnes likteni. Patiešām, reizēm grūti saprast: šķiet, jaunam cilvēkam viss ir, bet viņš tomēr jūtas izmisīgi nelaimīgs, meklē ko neesošu, nesasniedzamu, saprotot, ka ar katru soli krīt dziļāk, bet jaunības optimismā jūtas pārliecināts, ka izķepurosies, atradīs ceļu ne tikai ārā no bedres, bet arī uz skaistu, jaunu dzīvi, uz izsapņotu kristāla pili. Palaikam tā noteikti arī notiek, taču ne Kristīnei: “Toreiz nenojautu, ka ir arī tādas bedres, no kurām laukā tikt neiespējami. Manējā it kā nemaz nav dziļa, tikai nav spēka izrāpties.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Kā Kristīne no iedomātās bedres nonāk līdz īstajai, pēdējai un liktenīgajai, tas jālasa romānā. Lasot beigas aizmirstas. Tik vitāla, tik dzīvotkāra, daudzpusīga, jā, arī patmīlīga, vieglprātīga, neuzticama, mainīga ir Kristīne, ka grūti noticēt neizbēgamajam. Jo, kā raksta autore, “viņa ļāvās dzīvei, viņa to izbaudīja pilniem malkiem, katru piedzīvojumu uztverdama kā interesantu lappusi savā dzīves grāmatā”. Līdz pēdējām lappusēm vēdī cerība, ka Kristīnei izdosies sevi no bedres izvilkt un pie saknēm, pie vecākiem un viņu mīlestības – lai cik tās izpausmes atšķirīgas no Kristīnes pašas pieņēmumiem par mīlestību – 
atgriezties.

Maija Krekle arvien teic, ka viņas romānus rada impulsi. Arī jaunāko: “No kā radās romāns? Mazliet no piedzīvotā, ļoti daudz no iedomātā, sajustā, redzētā.” Te ir gan jauna vīrieša kritiens Atlantijas okeānā, gan seni ierakumi drūmā Kurzemes piekrastē, Grīziņkalna strādnieku dzīvoklīši un jaunas meitenes Čaka ielā. Tas viss sižetā grodi ievīts un loģiskām saitēm kopā sasaistīts. Maijas Krekles romānus var izgaršot, izsmaržot, izjust ar visām maņām. Līdz beigām. Pat paredzamām un iepriekš nolemtām.