Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
23. jūnijs, 2014
Drukāt

Izģērbt iedvesmas avotus
. Fotogrāfes Ineses Kalniņas versijas par kailu vīrieša ķermeni (4)

Ineses Kalniņas fotoIneses Kalniņas foto

– Neuzņemos atbildību par to, ko katrs iztēlojas, vērojot manas bildes, – saka fotogrāfe INESE KALNIŅA, kuras personālizstāde “Stihija. Vīrietis” patlaban aplūkojama “Neputna galerijā”. Neviens neapšauba vīrieša ķermeņa daili, taču pierastāk mākslas fotogrāfijās tomēr redzēt sieviešu aktus. Inese spriež, iespējams, ka viņa Latvijā ir vienīgā, kas fotografē un veido melnbaltās mākslas foto izstādes ar vīriešu aktiem. Uz vaicājumu, kāpēc tādu īpašu uzmanību pievērsusi vīriešu kailajiem ķermeņiem, Inese atjautā – tu mīli vīriešus? Un, saņēmusi apstiprinošu atbildi, piebilst – es arī.

– Man vīrietis ir iedvesmas avots, lai radītu mākslas darbu, un mans žanrs – izģērbt iedvesmas avotus. Sieviešu aktus es principā neveidoju, to lai dara vīrieši. Man interesantāk ir strādāt ar vīriešiem. Fotosesija ar viņiem ir kā psiholoģisks akts, jo izģērbj ne tikai fiziski. Darba gaitā es jau pirms tam pazīstamu vīrieti atklāju no jauna. Mākslas fotogrāfijās kailums izpaužas ne tikai kā ķermenis, bet tam ir arī sava ideja. Fotografēšanas brīdī rodas vīzija, tēli, ko vēlos izteikt. Nezinu, ko modeļi paši domā par fotosesiju, bet viņi labprāt iejūtas izdomātajos tēlos un realizē manas ieceres. Mākslas fotogrāfijā atspoguļojas ne tik daudz personības būtība, kā izveidotais tēls, – stāsta Inese.

Mani interesē, kā viņa izvēlas modeļus. Vai iet arī klāt uz ielas un uzrunā iepatikušos tipāžu?

– Uz ielas klāt nevienam neeju. Mans ziemeļnieciskais, mazliet intravertais temperaments attur uzrunāt svešiniekus. Modeļu man pietiek, viņi ir no draugu, paziņu vidus un saistīti ar mākslu – mūziķi, fotogrāfi, topošie skatuves mākslinieki. Džeki, kas iepazinušies ar mākslas būtību, zina, kas ir mākslas foto. Darba procesā viņi saprot – Inese rada mākslu. Mani modeļi ir pārliecināti par sevi un rūpējas par sevi. Iespējams, ka es viņu lutinu ar savu uzmanību, – prāto Inese.

Bet kā viņa rīkojas, ja interesi par fotografēšanos izrāda svešs vīrietis? Piemēram, piezvana un saka – man patīk, kā tu bildē, un es gribu savu kailfoto uzdāvināt mīļotajai sievietei.

– Tas ir mans projekts, tāpēc es pati izvēlos, ar ko strādāt. Taču šādi zvani ir bijuši. Tādos gadījumos no manas puses valda neliela piesardzība, bet, lai uzsāktu darbu ar svešinieku, viņš vismaz kafijas pauzē ir jāiepazīst, – paskaidro Inese.

Visi viņas modeļi ir jauni, ar atlētiskiem augumiem, bet fotogrāfi mēdz uzsvērt, ka ikviena cilvēka ķermenim piemīt savs skaistums. Arī tiem, kas neatbilst vispārpieņemtajiem skaistuma standartiem.

– Vecāka gadagājuma vīrieši arī ir skaisti, bet man vēl līdz tam jāizaug, lai viņus bildētu. Pagaidām esmu vēl maziņa. Muzeju naktī Liepājā es piedalījos izstādē ar sešpadsmit darbiem, bet “Neputna galerijā” varēja izvietot vien astoņas fotogrāfijas. Kopā ar mākslas zinātnieci, izdevniecības “Neputns” vadītāju Laimu Slavu atlasījām darbus, kurus vieno tēma – stihija un vīrietis. Vīriešu aktu žanram pieskāros jau 2003. gadā. Pirmais modelis bija mans draugs un kolēģis Matīss Markovskis.

Kad Inesei vaicāju, vai visi draugi arī pēc fotosesijas paliek par draugiem, viņa padomājot atbild, ka vīrieši ir dažādi. Bijuši arī gadījumi, kad vairs nav draugi. Vēlos uzzināt, vai fotogrāfe mēdz iemīlēties savos modeļos.

– Jā, protams. Vienā vairāk, vienā mazāk. Starp draugiem vienmēr pastāv kāda dzirkstelīte, bet kas notiek tālāk, ir pašu ziņā. Esmu no tām sievietēm, kas iemīlas vismaz reizi divos gados, bet mīlestība ir katru dienu. Mīlu, jo viņi ir labi. Tikai kretīnus nemīlu. Ar vārdu “kretīns” domāju attieksmi pret dzīvi un sievietēm. Man gan viens šāds cilvēks ar savu attieksmi ļāva izaugt par to, kas tagad esmu, tāpēc reizēm ir svētīgi satikt arī tādu, ja vien tas neizvēršas ļoti destruktīvi. Par to, vai esmu arī vīlusies vīriešos, varēšu atbildēt tikai nākamajā dzīvē. Taču ir forši, ja sieviete satiek piemērotu vīrieti. Esmu iepazinusies ar dažādiem attiecību modeļiem, bet svarīgi, ka attiecībās ar sevi esmu laimīga. Ja justos nelaimīga, kam tad būtu vajadzīga. Pirms pāris gadiem izvirzīju sev mērķi būt laimīgai, un tagad tāda esmu. Es domāju, tā ir griba. Man dzīvē bija notikums, kas nostādīja situācijā, lai sāktu gribēt būt laimīga. Izjūtu lielu pateicību par draugiem, kurus esmu satikusi un vēl satikšu. Cik labi, ka Rīga ir tik maza un es katru dienu sastopu draugus un paziņas, kuri mani iepriecina un kurus varu iepriecināt arī ar savu klātbūtni. Pēdējā laikā skārusi apziņa, ka man daudz ir dots, un pārņem laimes sajūta. Reizēm jūtu, ka iestājies briedums, postošais nemiers rimis, ir lielāks miers. Pirms gadiem uz dažiem notikumiem būtu reaģējusi emocionālāk, asāk, bet tagad saprotu, ka var vienkārši vērot, apzinoties – viss ir pārejoši, arī dusmas un iemīlēšanās, – savās atklāsmēs dalās Inese.

Viņa ir fotogrāfe, kurai patīk fotografēties. Ieminos, ka daudzām sievietēm nepatīk bildēties. Viņas allaž atrunājas – es fotogrāfijās labi neizskatos.

– Domāju, tas saistīts ar vidi, cilvēkiem, kas ir ap mums, attieksmi vienam pret otru. Tas ir noteicošais, kā jūties kameras priekšā. Cik bieži mēs ikdienā dzirdam vai izsakām viens otram komplimentus? Vai arī lieku reizi pasakām “paldies” un dāvājam patiesu smaidu? Tāpēc arī daudziem trūkst iekšējās pārliecības par sevi, – uzskata Inese.

Viņa sevi dēvē par brīvmākslinieci, kuras maizes darbs ir fotografēšana. Inesei patīk veidot fotoreportāžas. Arī bērēs ir interesanti vērojumi, taču daudz labāk fotografēt kāzās, kur ir smaidīgi un laimīgi cilvēki.

Visticamāk, Inese savu fotografēšanas gēnu mantojusi no vecākiem. Viņi abi skolas laikā darbojušies fotopulciņā. Inese, jau pamatskolā mācoties, fotografēja savus klasesbiedrus un par nopelnīto naudu iegādājās magnetofonu. Viņa smej, ka teorētiski jau tolaik varējusi sevi dēvēt par profesionāli, jo ar savu darbu pelnījusi naudu.

– Savulaik braukāju uz alternatīvās mūzikas koncertiem, kur fotografēju mūziķus, publiku. Ierodoties uz nākamo koncertu, varēju mūziķiem piedāvāt jau izdrukātu materiālu. Vēl tagad mani dēvē par Inesi, kas fotografēja koncertus. Kopizstādēs piedalos jau kopš vidusskolas laikiem. Tas šķita tik aizraujoši – rāmēt bildes, doties uz izstādes atklāšanām, kur visi tevi sveic. No malas varbūt šķiet, ka fotogrāfa darbs apvīts ar romantiku – ceļo un tikai knipsē. Patiesībā tas ir grūts, jābūt fiziski sagatavotai, lai spētu panest smago, profesionālo fototehniku. Kad, ar lielajām somām apkrāvusies, ierodos uz fotosesiju un pārējie jūt līdzi, ka man jāstiepj tāds smagums, saku – mani bērnībā neviens nebrīdināja, cik fototehnika ir smaga, un es nepaguvu no tās nobīties, – teic Inese.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Nesmukas bildes

  2. Varēja galerijā vairāk ielikt. Pie dažām bildēm bija tāds “oh, dear Lord…” un izkūsti..

  3. Man siekalas tek.

Draugiem Facebook Twitter Google+