Foto – Valdis Semjonovs

Izglābtas saimniecības svētība
 7

Zemnieku saimniecības “Dziras” saimnieki Arta un Valdis Leimaņi: “Ja tagad saka, esot krīze, jāsmejas!”

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 42
Lasīt citas ziņas

Arta: – Kad 1992. gada Vasarsvētkos apprecējās mana meita Ilze un Ziemassvētkos dēls Jānis, vecāku mājās “Jaunmetos” trim ģimenēm kļuva par šauru, un tur bija tikai 26 ha zemes. “Dzirās” dzīvoja vecā mežsarga atraitne Alvīne Brukšteina, viņa pēc izsūtījuma tika atpakaļ savās mājās. Kolhozā “1. maijs”, kur strādāju par ciltslietu zootehniķi, viņa bija mana labākā teļkope, mēs abas labi satikām.

Valdis: – Kad nāca brīvības gadi, ideja jau bija tāda – jāizglābj vēl kādas mājas. Netālu “Dzirspalvjos” dzimis dzejnieks Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš, bet to māju vairs nav…

CITI ŠOBRĪD LASA

Arta: – Mēs esam kā tāda sala, jo, šurp braucot, pa ceļam ir stūris no Saldus novada, Vānes pagasta, matkulnieki esam tikai mēs. Bet šajā pusē vienmēr dzīvojuši gaiši cilvēki, turējušies neatkarīgi no muižas.

– “Dziras” ir tik skaisti iekoptas, bet, kad 1992. gadā te atnācāt – vecā saimniece taču nejaudāja uzturēt tik lielas mājas. Jūsu ģimenei bijusi liela dūša ķerties visam klāt? 


Arta: – Otrreiz to nedarītu! Iedomājieties – māja ir guļbūve, viens gals nobrucis, tur sienas mūrējām no blokiem. Māju īsti redzēt nevarēja, apkārt gari suņuburkšņi, pāri pažobelei, dadži rokas resnumā. Mana meita Ilze ar savām Vecbebru tehnikuma biedrenēm atbrauca, Valdis iedeva fuksīti, ko zāģēt dadžus…

– Vispirms bija jāattīra pagalms, lai sāktu ko darīt?


Arta: – Jā, mēs pa druskai visu darījām, bet lopi vēl bija “Jaunmetos”, tā mēs ar Valdi braukājām, es toreiz ar bērniem vairāk tur, Valdis te sitās viens pats.

Valdis: – Pašu pirmo remontējām stalli, jo tas bija tāds, ka prātīgāk nojaukt un celt no jauna. Galvenais bija dabūt lopus šurp, māju vēl gadiem remontējām.

Arta: – Mēs bieži lepojamies ar savu čaklumu, bet tā vis nav. Patiesībā esam paslinki. Piemēram, visi saka – bagātā Anglija, kas tur nekaiš, bet tā nav. Biju nabadzīgākajā valsts daļā Skotijā, pie Edinburgas, tur zem plānas zemes kārtas ir klints, un vasarā veselu nedēļu turas ap 20 grādiem siltuma, viss izdeg, tāpēc tur taisa lopbarību trim gadiem uz priekšu. Kad pasūtījām “Valtras” traktoru, bijām Somijā – kā somi cīnās pa tiem akmeņiem! Ja mēs raudam, ka nav iespēju saimniekot – pērienu vajag!

Reklāma
Reklāma

– Ja jūs nebūtu ienākuši šajās mājās, te arī nekas vairs nebūtu… 


Valdis: – Tukša vieta te būtu. Visādi ir gājis, to jau citam nemaz nevar izstāstīt. Sākumā bija četras govis, tad divpadsmit…

Arta: – Tu atceries, mums bija tā govs Nora, briesmīgi vāja, deva pusotru litru dienā, bet Alvīne teica – govs ir vesela bagātība, jāuzbaro, varbūt varēs apsēklot. Viņa bija pieredzējusi Sibīriju, zināja, kas ko vērts. No tiem pusotra litriem vārīja putru. Toreiz bija tāda nabadzība – ja tagad saka, esot krīze, jāsmejas! Toreiz pa diviem gadiem nevarēja nopirkt zeķbikses, zeķu pāri. Ja nebūtu Alvīnes, nezinu, kā būtu izdzīvojuši…

Viņa mums tik daudz palīdzēja – saprotiet, kā tas ir, ja mājās ir cilvēks, kas visu redz, kas notiek. Pirmais pirkums bija divpadsmit brūnās vistas. Bet tās nu krāva – gadus četrus pēc kārtas! – katru dienu pa olai. Toreiz paši dzīvojām staļļaugšā, salikām siena ķīpas apkārt, bet caurvējš kā velk, tā velk – dikti saslimu.

– Ja esat tik smagi strādājuši – kā tas nākas, ka bērnus nav atbaidījis grūtais darbs? 


Valdis: – Dēls no puikas gadiem bijis līdzi uz traktora, pabeidza Kandavas tehnikumu, ir mehāniķis tāpat kā es, vēlāk strādāja pakalpojumu kooperatīvā, kamēr izdomāja dibināt pats savu saimniecību.

Arta: – Valda Jānis sāka mācīties Jelgavas universitātē, bet apprecējās, un tagad tik daudz darba…

Valdis: – Viņš jau sit mūs pušu, “Uzkalniņos” audzē labību, ir trīs lielie “Valtras’ traktori, viņam pieder arī daļa “Dziru” zemes, mēs no viņa nomājam.

– Patiesībā svešs var tikai nojaust, cik spēka jūsu ģimenei prasījusi “Dziru” izglābšana, kā saimnieks teica…


Arta: – Ar dēlu saimniecībām ir tā. Mans Jānis divpadsmit gadus nostrādāja mežā, sabeidza veselību. Vienu vakaru atbrauc abi ar vedeklu – mammu, mēs pēc padoma! Teicu viņam: tev ir maz zemes, ņem teles no manis, izaudzē un grūsnas pārdod, tās vienmēr būs vajadzīgas, ar to varēsi dzīvot. Palika dusmīgs, izsprāga abi pa durvīm. Bet mājās divi bērni, vedekla ir Kandavas domes galvenā grāmatvede, ļoti gudra meitene. Pēc kādas dienas piezvanu – es neteicu kategoriski, un Jānis apdomājās. Sākumā paņēma arī bullīšus nobarot. Kādus sešus septiņus gadus ņēmās ar lopiem. Bērni izauga – Ieviņa studē Jelgavā mežsaimniekos, mazā iet Kandavas vidusskolas 11. klasē, mācās kā traka, grib būt par veterinārārsti. Bet dēlam vienam kļuva par grūtu. Valdis saka – ņem graudus, bagāts nebūsi, bet paēdis gan. Tur ir auglīga zeme.

– Cik daudz slaucat no savām govīm?


Arta: – Astoņus tūkstošus kilogramu. Bet gluži labs izslaukums ir arī 5 – 6 tūkstoši, jo tas nāk no dabas, tas ir īsts piens. Ja nāk pie astoņiem, tas ir māk-slīgi panākts. Tie 10 – 12 – 15 tūkstoši no govs – tas vairs nav īsts piens, un vai mums to vajag?

– Ganāmpulkos ar milzīgajiem izslaukumiem govju mūža ilgums bieži ir pusotra divas laktācijas. Īss mūžs…


Arta: – Govs sasniedz izslaukuma kulmināciju tikai ceturtajā, piektajā pienā. Man arī ir kādas 5 – 6 ar desmit tūkstošiem, bet viņām ir pa deviņām laktācijām.

– Un nepiesietā turēšana? Modernās tehnoloģijas?


Arta: – Ja apgalvo, ka nepiesietās turēšanas kūtīs govis jūtas labi, tā nav taisnība – tur ir mitrs, auksts, tur ir caurvējš, jo cilvēkam tā ir vieglāk. Kad mazos teliņus tur ārā modernajās būdās un apgalvo, ka tā ir tehnoloģija, ko esam paņēmuši no ārzemēm, arī tā nav taisnība – ārzemēs mazajām būdiņām ir pāri liels šķūnis, tur teliņi nesalst.

– Kāpēc tā dzenas pēc milzīgajiem izslaukumiem?


Arta: – Mums tādu pētījumu nav, ārzemēs zinātnieki kaut ko pētot. Govs jau nav mašīna! Mēs to izdzīto pienu dzeram, un vīrieši arvien vairāk cieš no prostatas vēža, sievietēm milzu apmēros ir krūts vēzis – vai tad tās nav sekas? Jāatceras kolhoza laiki – Līvānos ražoja lizīnu, deva cūkām, teļiem, lai lielāks dzīvsvara pieaugums. Kas notika? Bērni sāka stiepties garumā nebijušos apmēros. Zinātnieki sāka runāt: tas esot augšanas stimulators, kas atstājot ietekmi uz cilvēkiem.

Matkulē arī skolā bija meitene, garāka par diviem metriem. Tagad pārtikai ir klāt e-vielas, garša produktiem laba, bet tur ir vielas, kas veicina ēstgribu, iedarbojas gluži kā narkotika. Tātad rodas atkarība, kāds ar mums manipulē. To vairs nevar izturēt – ja būs kāda iespēja, nenocietīšos, kā kaza kāpšu kancelē un runāšu! Tāpēc govis nevajadzētu ļaut tik ļoti izdzīt, varētu apstāties pie 8 – 9 tūkstošiem kilogramu.

Zināt, kā toreiz, sākumā bija? Valdis pļāva – 12. jūnijā! – es uz grābekļa, visu sienu zārdojām. Kad aizvedām uz Jelgavas laboratoriju Silvijai Strikauskai, bija 19,5% proteīna, viņa teica – es nemaz tik lielu skaitli nevaru rakstīt!

– Un ko vajag, lai arī citu dzimtu jaunā paaudze gribētu strādāt laukos?


Arta: – Esmu bijusi arī Francijā, tur vidējās zemnieku saimniecības lielums ir 15 – 16 ha. Eiropas Savienība mums ieteica orientēties uz lielajām saimniecībām, jo zina, ka esam kolhozus pieredzējuši, bet savējos ES nevar piedabūt likvidēt mazās saimniecības. Ko tas nozīmē? Bezdarbu. Par bezdarbu Latvijā – nezinu, ar ko būtu jārunā par šo aplamību… Mēs ar saimnieku domājam – bezdarbnieku atbalstīšana ir strādājošu cilvēku naudas izsaimniekošana. Kāpēc laukos maksāt bezdarbnieku pabalstus? Tam, kas nodzeras, sabojā manu ražošanas līdzekli un ko es atlaižu – viņam maksā pabalstu! Kāds bezdarbs? Nav tāda.

Vizītkarte


Kandavas novada Matkules pagasta z/s “Dziras” – saimnieki Arta un Valdis Leimaņi.

Saimniecība dibināta 1992. gadā Brukšteinu dzimtas mežsargmājas īpašuma 56 ha.

Apsaimnieko 135 ha zemes, no tiem 90 ha īpašumā, ir izkopts 50 slaucamo govju ganāmpulks.

Kopš 90. gadu vidus “Dziras” kļuva par prakses saimniecību augkopībā un lopkopībā.

“Dziru” lauku sēta vairākkārt atzīta par sakoptāko pagastā un Kandavas novadā.

Saimniekiem ir pieci bērni, divpadsmit mazbērni un četri mazmazbērni.

Artas dēls Jānis Rudēvics nodibinājis z/s “Jaunmeti” mātes vecāku mājās, apsaimnieko 60 ha. Valda dēls Jānis Leimanis ir z/s “Uzkalniņi” īpašnieks ar 300 ha zemes.