Mobilā versija
+0.3°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
10. augusts, 2017
Drukāt

Izglābts, atrasts, nozagts? Medību suns patversmē (2)

Foto Kate ŠternaFoto Kate Šterna

Nabaga sunītis skrēja pa meža ceļu viens pats! Var būt viņu kāds ir atvedis un izmetis no mašīnas? Kā var būt tik cietsirdīgi cilvēki? Kā var izmest suni mežā, lai tas nomirst bada nāvē! Šādi un līdzīgi izteikumi, dažreiz pat daudz skarbāki, ir lasāmi dzīvnieku draugu un glābēju, kā arī dažādu patversmju un organizāciju mājas lapās un sociālo tīklu vietnēs. Un runa nav par intelekta trūkumu vai ļaunu nodomu pret medniekiem. Runa ir par nezināšanu un slinkumu. Nezināšanu, jo ar medībām nesaistīti cilvēki ir pārāk maz informēti par medību norisi un suņa lomu tajā. Bet mednieki ir par slinku, lai vienu reizi suņa mūžā dotos pie veterinārārsta un implantētu sunim mikročipu, bet pēc tam reģistrētu to Lauksaimniecības datu centrā (LDC).

Žurnāla “Astes” jūlija numurā attēlā redzamais suns, kuru patversmē nodēvēja par Robinu, vairāk līdzinās Latvijas dzinējsunim nevis dobermanim, kā minēts rakstā. Alūksnes dzīvnieku mājas Astes un ūsas pārstāve Elīna pastāstīja, ka šis un vēl viens ļoti līdzīgs suns esot atrasti mežā pagājušā gada rudenī. Viņi atraduši kādu viensētu un dzīvojuši mežā, netālu no šīs mājas. Rokās nav devušies. Pievilināt un noķert abus suņus izdevies tikai, kad tie bija pavisam izbadējušies. Precīzas notikumu versijas nevienam neesot. Taču, kā zināms, šis nav ne pirmais, ne pēdējais gadījums, kad medību suņus savāc dzīvnieku glābšanas biedrību pārstāvji vai vienkārši garāmbraucēji, kas pēcāk patur suni sev, vai mēģina sameklēt tam jaunas mājas. Patversmei Astes un ūsas jau esot pieredze ar medību suņiem. Salīdzinoši nesen mājas tika meklētas tīršķirnes īru seteram, kuru iekārtot jaunā ģimenē palīdzējusi mednieku biedrība. Mednieki paši uzmeklējuši patversmes darbiniekus un interesējušies par suni. Paši dzīvnieku glābšanas entuziasti parasti neinformē mednieku organizācijas, ja ir atrasts, atvests vai pieklīdis medību šķirnei līdzīgs suns. Robins un otrs suns bija bez mikročipiem. Tas ir bijis viens no iemesliem, kādēļ tie netika saistīti ar medniekiem, jo, kā ar izbrīnu pārvaicāja dzīvnieku patversmes pārstāve, visiem medību suņiem taču ir mikročipi!?

Foto Kate ŠternaFoto Kate Šterna

Iespējams, kāds atpazīs šajā rakstā publicētajā foto savu medību suni, jo joprojām, jau vairāk nekā pus gadu viņa saimnieks nav atradies un dzīvnieks ir patversmē. Gadījumā, ja suns patiešām ir kāda mednieka kompanjons, droši var zvanīt pa attēlā redzamo telefonu un savākt savu suni.

Ir tik daudz runāts par mikročipēšanas nozīmi un priekšrocībām, ko tā sniedz, taču joprojām ir suņi kuriem nav ne mikroshēmas, ne veterinārās pases. Kādā publikācijā savā mājaslapā Latvijas Sabiedriskie mediji norāda, ka pēc statistikas Latvijā ir 260 000 suņu. Šobrīd LDC datu bāzē ir reģistrēti nedaudz vairāk kā 100 000. Tas nozīmē, ka aptuveni divtik suņu vēl staigā bez mikročipa un nav identificējami.

Vēlreiz par mikročipiem. Tā ir rīsa graudiņa izmēra mikroshēma, kas satur unikālu identifikācijas numuru. To implantē ar šļirces palīdzību zemādas slāņos, parasti sunim aiz auss. Veterinārārsts, kurš ievadījis mikroshēmu, izsniedz veterināro pasi vai vakcinācijas apliecību, ja nav paredzēts ar suni doties uz ārzemēm. Pasē ielīmē čipa numuru ar svītru kodu. Šī procedūra maksā no 15-20 eiro. Rīgā tas varētu būt dārgāk, bet tas nenozīmē, ka nevar atrast klīniku, kur to var izdarīt par saprātīgu cenu. Tagad Ministru kabineta noteikumi prasa obligāti reģistrēs suni LDC infobāzē. Šo procesu var veikt veterinārārsts vai īpašnieks personīgi. Visa informācija ir LDC mājas lapā. Valsts noteiktā cena par reģistrāciju ir 3,50 eiro. Veterinārārsts var paņemt samaksu par pakalpojumu. LDC tiek ievadīta visa svarīgākā informācija par suni: vecums, potes, dzīvesvietas adrese, saimnieka vārds un koordinātes. Ja suns noklīst, ja to savāc patversmes darbinieki vai vienkārši cilvēki ar labu sirdi, vienmēr pastāv iespēja veterinārajā klīnikā nolasīt mikročipa numuru, ieiet LDC un uzzināt, kas ir patiesais suņa saimnieks un nogādāt dzīvnieku mājās vai ziņot par tā atrašanu. Kas var būt vienkāršāks!?

Foto Kate ŠternaFoto Kate Šterna

Viens piemērs, ka piestiprināt šilti ar saimnieka telefona numuru – ar lipekļa stiprinājumu.

Patversmju darbiniekiem vajadzētu vērīgāk izturēties pret suņiem, kas savākti uz meža ceļa, pieklīduši lauku mājās vai atrasti mazpilsētās. Par medību šķirnei līdzīgu suni būtu jāievieto informācija ne tikai sociālajos tīklos un dzīvnieku aizstāvju grupu čatos. Par tādiem suņiem ir jāziņo medniekus pārstāvošajām organizācijām. Latvijā tādas ir divas.

Jāatzīst, ka informācijas aprite dzīvnieku glābšanas un aizsardzības jomā ir visai plaša, sociālo vietņu ļaudis ir aktīvi, bet atbalstītāji dedzīgi. Tomēr ir arī savi mīnusi – visiem labi zināmās domstarpības starp medniekiem un dzīvnieku aizstāvjiem liedz sadarboties suņu glābšanā. Latvijas Mednieku asociācijas (LATMA) vadītājs Haralds Barviks uzsver, ka dzīvnieku draugu aizspriedumi pret medniekiem, drūmie un neglaimojošie epiteti, ar kādiem mednieku apzīmē, ir šķērslis sadarbībai. Tomēr LATMA būtu gatava sadarboties, pieņemt un izplatīt informāciju par atrastajiem, pieklīdušajiem, mežā savāktajiem medību šķirņu suņiem un palīdzēt atrast saimnieku – īsto vai jauno.

Latvijas Mednieku savienības (LMS) vadītājs Jānis Baumanis, savukārt, pastāstīja, ka ir bijis tikai viens gadījums, kad kāds ir vērsies pie organizācijas pēc palīdzības šajā jautājumā. Zaubes pusē esot atrasts medību šķirnes suns ar kakla siksnu. Uz tās bijusi kaut kāda norāde par LMKA (Latvijas Mednieku kinoloģisko apvienību). Ar LMS sazinājās vietējā pašvaldība un veterinārārsts. Kopīgiem spēkiem salīdzinoši ātri tika atrasts īstais saimnieks un suns laimīgi atgriezās ģimenē. Arī LMS ir gatava sadarboties informācijas ievietošanā par medību suņiem.
Bez tam, pastāv vairākas iespējas ievietot un meklēt informāciju par pazudušiem suņiem. Ir viena vietne, kur var uzzināt par visām patversmēm, veterinārajām klīnikām un citām ar dzīvnieku glābšanu un ikdienas dzīvi saistītām iestādēm un organizācijām. Tā ir mājas lapa “sirdsdraugs.lv”. Taču internets, lai arī ir pārņēmis visu pasauli, nav visaptverošs. Tādēļ medniekiem obligāti ir jāčipē savi suņi, kā to prasa Ministru kabineta noteikumi Nr.266 “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai”. Papildus uz kakla siksnas ieteicams nevis pakarināt, bet gan droši pieskrūvēt plāksnīti ar saimnieka telefona numuru un, iespējams, adresi. Ja par suni ir ziņas LDC vai sunim ir šāda kakla siksna, tad var cerēt, ka pazušanas gadījumā tas atradīsies un atgriezīsies mājās salīdzinoši ātri. Iespējams, tad mazināsies to gadījumu skaits, kad tiek uzskatīts, ka suni nozaguši kaimiņi lietuvieši vai kaut kādi pašmāju gudrinieki un peļņas tīkotāji, vai medību suņu pagrīdes audzētāji.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. piekrïtu Pelei

  2. Man gan liekas nevietā uzbrukt patversmēm un dzīvnieku glābējiem! Paldies, ka ir kāds cilvēks, kas ar to nodarbojas. Un rodas jautājums – vai tad mednieki ir kādi īpaši aprobežoti cilvēki vai kā speciāli priviliģēti, ka paši savus suņus nemeklē un biedrībām vajadzētu pa mednieku kolektīviem meklēt saimniekus….. adomājat, ko rakstat!!!

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga +0.3
Alūksne -1.2
Daugavpils -1
Saldus +0.5
Liepāja +1.2
Jelgava 0.0
Ventspils +2.8
Limbaži -1
Madona -3.8
Rēzekne -2.4
Draugiem Facebook Twitter Google+