Foto – Timurs Subhankulovs

Izglītībā – reformu cirvi vai evolūcijas zāģi?
 9

Izglītības nozarē ir vairākas problēmas, ko nākamā Saeimas sasaukuma laikā vajadzētu ne tikai risināt, bet arī atrisināt, jo risinājums gaidīts gana ilgi. Taču paļāvības, ka pārmaiņas būs, nav. Gan tāpēc, ka neviena no partijām, kas grasās startēt 12. Saeimas vēlēšanās, nav paudusi gatavību risināt izglītības nozares problēmas, piedāvājot konkrētas idejas, kā to darīt, gan tāpēc, ka pašreizējā ministre, Saeima un valdība veikli atbīdījusi daudzu vitāli svarīgu darbu izpildi uz laiku, kad strādās jau 13. Saeima. Tas darīts, pieņemot Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014. – 2020. gadam. Tajās lielu daļu darbu plānots pabeigt, cik nu vēlu vien iespējams, – 2020. gada otrajā pusgadā.

Reklāma
Reklāma

Kā un cik maksāt 
skolotājiem?


Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Nozarei hroniski nepietiek finansējuma. Šobrīd Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) aprēķināts: nākamā gada budžetā tai būtu nepieciešami papildus 111 miljoni eiro. Šogad IZM budžetā ir 334 miljoni eiro.

Skolotāji ir tā nodarbināto ļaužu grupa, kas zemo algu dēļ protestē visbiežāk. Patiesībā skolotāju algas ir ļoti dažādas. Skaidrs, ka vismazāk pelna mazo lauku skolu skolotāji, jo “nauda seko” skolēnam, kuru laukos ir maz. Patlaban IZM strādā darba grupa, kas lemj, kādam jābūt skolotāju algošanas modelim nākotnē. Grupa ir apskatījusi iespējamos finansēšanas modeļus, taču nav izlēmusi, kurš būtu labāks. Tāpēc no nākamā mācību gada skolās izmēģinās divus dažādus modeļus: viens paredz noteikt skolotājiem 40 stundu darba nedēļu, lai būtu vieglāk aprēķināt atalgojumu, bet otrs – mainīt jau esošo koeficientu sistēmu. Par to, kurš modelis veiksmīgāks, vienosies nākamā valdība, un nākamā ministra uzdevums būs šo modeli ieviest. Tas būs gana grūts darbs. Jau strādājot ar pašreizējo skolotāju algošanas modeli, IZM finansisti bieži vien pieļāva kādas kļūdas, reiz “pazaudējot” pat miljonus. Lai sekmīgi ieviestu jauno finansēšanas modeli, būs jāuzlabo IZM ierēdņu prasmes veikt aprēķinus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Nākamajam ministram arī jāstiprina IZM kapacitāte kopumā, jo skolotāju algu finansēšanas modelis nav vienīgais sarežģītais jaunievedums. Nepieciešama arī jauna augstskolu finansēšanas sistēma.

I. Druviete teikusi, ka pēc jaunā modeļa skolotāju atalgojumu vajadzētu aprēķināt no 2015. gada 1. septembra. Taču, ja darbi nevedīsies, nākamajam ministram būs laba atruna: jau pieminētajās pamatnostādnēs pilnīga jaunā modeļa ieviešana paredzēta vien 2020. gadā. Šobrīd ticamāka šķiet 40 stundu darba nedēļas noteikšana skolotājiem. To prasa Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, to atbalsta daļa no pašreizējām valdošās koalīcijas partijām.

Vēl grūtāks uzdevums būs gūt finansējumu jaunā modeļa īstenošanai. Skolotāji cer, ka algu aprēķināšanas sistēmas maiņa nozīmēs arī algu kāpumu, bet valdībā jau patlaban – pirms vēlēšanām – nav vienprātības par to, ka skolotāju algošanai būtu jāpiešķir vairāk naudas. Arī prasītais 111 miljonu papildfinansējums valdošajā koalīcijā, izglītības un zinātnes ministres Inas Druvietes (“Vienotība”) vārdiem runājot, netiek uztverts ar sajūsmu. Līdz ar to nav pamata cerēt, ka nauda būs. “Vārdi, ka izglītība ir prioritāte, netiek apliecināta ar papildu finansējumu,” atzīst ministre.

Nav plāna 
par mazajām skolām


Diemžēl diez vai iespējama tāda skolotāju algu aprēķināšanas sistēma, kurā kaut cik cienījamu algu varētu nopelnīt skolās, kur samērā daudz skolotāju, bet maz skolēnu. Līdz ar to jaunā sistēma būtiski nemainīs situāciju mazajās lauku skolās. Lai risinātu šo problēmu, valdībai būs jāpieņem diezgan radikāli lēmumi. Viens variants ir, piemēram, noteikt minimālo bērnu skaitu klasē, lai skola tiktu finansēta no valsts budžeta, tādējādi faktiski piespiežot pašvaldības vēl vairāk optimizēt skolu tīklu.

Reklāma
Reklāma

Otrs variants: skolas saglabāt, taču tajās būtiski samazināt skolotāju skaitu. I. Druviete gan iebilst: Latvijā vienmēr būs mazāk skolēnu uz vienu skolotāju nekā citās Eiropas valstīs, jo te ir lielāka iedzīvotāju izkliedētība.

Trešais: piešķirt mazajām skolām papildu finansējumu, bet tas nozīmētu būtiski palielināt izglītības budžetu, un diez vai šāds risinājums ir reāls. Skaidrs scenārijs mazo skolu nākotnei nav izskanējis ne no vienas partijas. Lielākoties izskan vēlme saglabāt ne tikai sākumskolu, bet pat pamatskolu pēc iespējas tuvāk bērna dzīvesvietai. Par kādu naudu, tas nav skaidrs. I. Druviete saka: mazo lauku skolu problēma jāatdala no skolotāju algu problēmas. Taču nav saprotams, kā to izdarīt.

Saeimas deputāte Dana Reizniece-Ozola (Zaļo un zemnieku savienība, ZZS) teic: esot vajadzīga starpnozaru programma lauku skolu saglabāšanai. Tādu gan solīja izstrādāt jau šīs Saeimas laikā.

Konkrētus solījumus, arī attiecībā uz skolotāju algām, paudusi partija “Latvijas attīstībai”, kas sola skolotājiem vismaz 1100 eiro lielu algu un katru gadu pedagogu algu fondu palielināt par 35 miljoniem.

Visvairāk izglītības jomai pievēršas “Vienoti Latvijai”, kas programmā iekļāvusi gana apjomīgu reformu skaidrojumu, cita starpā solot vidējās izglītības iestādes koncentrēt tikai reģionu centros. Tagadējie partiju reitingi gan abām šīm partijām nesola iekļūšanu Saeimā. Savukārt partijas, kurām iekļūšana Saeimā ir reālāka, konkrētus ciparus nesauc, bet runā par skolotāju algu sasaisti ar darba kvalitāti, taču arī kvalitātes monitoringa pilnīga ieviešana paredzēta vien 2020. gadā.

Kaut arī skolotāju skaitu demogrāfiskās situācijas dēļ var nākties samazināt, joprojām aktuāla būs jauno skolotāju piesaistīšana darbam skolā. ZZS iesaka samazināt budžeta vietu skaitu jaunajiem skolotājiem, ietaupīto naudu novirzot stipendijām jaunajiem skolotājiem vai studiju programmu attīstībai. Nacionālā apvienība savukārt gatava strādāt, lai darbam skolā piesaistītu tieši vīriešus.

Mācības latviešu valodā


Pašreizējā valdība solījusi uzsākt darbus, lai 2018. gadā mazākumtautību pamatskolās pārietu uz mācībām pārsvarā latviešu valodā. Šobrīd, kad pašreizējais Ministru kabinets strādās vēl tikai dažus mēnešus, drīzāk ir uzsākta sagatavošanās darbiem nekā paši darbi. Jau vairākus mēnešus tiek solīts pētīt, kas jāmaina normatīvajos aktos, lai mācības lielākoties noritētu latviešu valodā, taču skaidrības tā arī nav. Ministre Ina Druviete apgalvo: “Esam gatavi spert nākamo soli, stiprinot latviešu valodu izglītības sistēmā un nosakot, ka jāmācās valsts valodā, izņemot tos priekšmetus, kas saistīti ar mazākumtautību identitātes nodrošināšanu.” Jautāju, kad šis solis tiks sperts, bet ministre atbild, ka joprojām tiek veikti sagatavošanās darbi. Piemēram, vispirms mazākumtautību skolu skolotājiem jāatsvaidzina latviešu valodas zināšanas.

Toties izveidota darba grupa, kas vērtēs, kādas izmaiņas nepieciešamas normatīvajos aktos, lai jau bērnudārzā cittautiešu mazuļi vairāk apgūtu latviešu valodu. Savi priekšlikumi darba grupai jāsniedz līdz šā gada beigām. Nacionālās apvienības (NA) pārstāve, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Vineta Poriņa uzskata: vispirms jāuzlabo latviešu valodas apguve bērnudārzos, lai, uzsākot skolas gaitas, bērni būtu gatavi mācīties latviski.

Kā šis process attīstīsies tālāk, ļoti lielā mērā atkarīgs no tā, kāda būs nākamā valdošā koalīcija un kāds svars tajā būs NA, kas priekšvēlēšanu programmā ierakstījusi solījumu panākt, lai “valsts izglītības iestādēs mācības notiek valsts valodā, mazākumtautību skolās papildus apgūstot savu valodu, kultūru un vēsturi”.

Svarīgi gan ir arī nodrošināt iespēju apgūt latviešu valodu tiem latviešu bērniem, kuri nedzīvo Latvijā. Nākamajam ministram būtu jāgādā par dāsnāku atbalstu latviešu skoliņām ārzemēs. V. Poriņa uzskata: jāveido fonds, kurā pastāvīgi būtu līdzekļi latviešu valodas apguves finansēšanai. Lai nav tā, ka iniciatīvai mācīt latviešu valodu jāgaida nākamais budžeta gads.

Jauns mācību saturs


Viena no lietām, ko IZM nedrīkst vilkt līdz 2020. gadam, ir jauna mācību satura izstrāde, ko ministrija apņēmusies pabeigt līdz 2017. gadam. To iecerēts veidot, I. Druvietes vārdiem runājot, “skolēna acīm paraugoties uz visu to, ko viņš apgūst 12 gadu laikā”, un domājot par to, kas jāmāk un jāzina 12. klases skolēnam. Patlaban mācību saturs ir pārāk sadrumstalots pa priekšmetiem. Iecerēts uz to paraudzīties kopumā.

Darbs jau notiek, un jautājums nav tik politisks, lai nākamais ministrs, lai kas arī viņš būtu, vēlētos sākt visu no jauna. Taču tieši profesionāļu vidū gaidāmas gana asas diskusijas, jo viedokļi par to, kas tad skolu absolventam būtu jāspēj, ir atšķirīgi.

Bremzētā evolūcija


Šomēnes aprit tieši pieci gadi, kopš inteliģences pārstāvji ar bijušajiem valsts prezidentiem Vairu Vīķi-Freibergu un Gunti Ulmani priekšgalā nosūtīja vēstuli Ministru prezidentam, aicinot īstenot strukturālās pārmaiņas augstākajā izglītībā un zinātnē. Starp vēstules parakstītājiem bija arī Roberts Ķīlis, kurš divus gadus vēlāk kļuva par izglītības un zinātnes ministru, solot beidzot īstenot nepieciešamās reformas.

“Vajag revolūciju, nevis evolūciju!” šo frāzi I. Druviete bieži lietoja, kad viņai vaicāja, vai atbalsta R. Ķīļa solītās reformas – pāreju uz vispārēju studentu kreditēšanu, augstskolu finansēšanu, pamatojoties uz to darba rezultātiem un iespējamo to skaita samazināšanu.

R. Ķīļa solījumi darbos nepārvērtās gan augstskolu pretestības un iekšējās opozīcijas IZM, gan paša ministra rakstura dēļ.

Tagadējā ministre jo­projām saka: vajag attīstību, nevis reformas. Attīstība notiekot.

Tieši I. Druvietes ministrēšanas laikā gandrīz pabeigta studiju virzienu akreditācija, kuras gaitā pārlieku lielais studiju programmu skaits, kaut nedaudz, tomēr sarucis, sperti daži soļi, lai novērstu pārmērīgo studiju programmu dublēšanu. Taču tās nav strukturālas pārmaiņas sistēmā.

I. Druviete uzsvaru no augstskolu skaita samazināšanas un studiju kvalitātes celšanas pārcēlusi uz augstskolu finansēšanas sistēmas maiņu, finansējuma sadalē vairāk ņemot vērā augstskolas darba kvalitāti, kas pieminēta arī “Vienotības” priekšvēlēšanu programmā.

Kaut arī I. Druviete daudz runā par to, ka būtu nepieciešama pāreja uz valsts finansētu augstāko izglītību, “Vienotības” pro­grammā tā skaidri solīta netiek. Pat tad, ja atradīsies finansējums valsts pilnībā finansētai augstākajai izglītībai, būs vairāk jautājumu nekā atbilžu par to, kā ieviešama jaunā sistēma. Piemēram, vai maksas studijas pazudīs vispār un ko par to teiks augstskolas?

Gādāt par augstskolu konsolidāciju tagad sola NA, taču ticamāk, ka sākotnēji varētu tikt slēgtas tikai augstskolu filiāles lauku reģionos, vismaz tās, kuru piedāvātās studiju programmas pārklājas ar reģionālo augstskolu piedāvājumu.

Trūkst vienprātības


Kopumā par to, kādi varētu būt nākamās valdības soļi izglītības jomā, grūti spriest. Šobrīd pat lielākajā koalīcijas partijā – “Vienotībā” – nav vienotas nostājas, ko un kā vajadzētu darīt gan augstākajā izglītībā, gan skolu latviskošanā. Dažādi strāvojumi partijā bija jau iepriekš, un to skaits palielinājies pēc bijušo Reformu partijas biedru uzņemšanas. Tagad “Vienotības” rindās un deputātu kandidātu sarakstā ir gan lēnās evolūcijas augstākajā izglītībā un skolu latviskošanas piekritēja I. Druviete, gan revolucionāra R. Ķīļa domubiedre Zanda Lukašēvica-Kalniņa un bijušais izglītības ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, kurš ļoti izvairīgi runājis par 2018. gada reformu. Bijušie Reformu partijas biedri deputātu kandidātu sarakstā ir augstāk nekā ministre, kas liek domāt, ka I. Druviete un, iespējams, arī viņas īstenotā politikā nebauda partijas spices atzinību. Jautāta par partijas atbalstu, pati ministre atbild ko citu: “Acīmredzot partija paļaujas uz manu pieredzi izglītības jomā un pietiekami man uzticas darāmo darbu ziņā. Runājot pat finansējumu, mums nākas saprast, ka pašreizējo valsts vajadzību kontekstā diemžēl līdzekļi izglītības sistēmai nav atrodami.” Nākas secināt, ka partija ļauj Druvietei ministrijā citu savārīto putru strēbt cēlā vientulībā.

Kurš būs 
izglītības ministrs?


I. Druviete atzīst: IZM pēc vēlēšanām var nebūt tā iekārojamākā ministrija, jo darbs tajā ir smags. Arī tāpēc, ka pašā nozarē bieži vien nav vienprātības par to, kā tālāk būtu jāattīstās. Nepārtraukti jāmeklē kompromisi nozares pārstāvju starpā. Vai viņa pati vēlētos saglabāt ministres amatu pēc vēlēšanām, tas būšot atkarīgs gan no tā, kāda veidosies koalīcija, gan no tā, kāds būs jaunās koalīcijas atbalsts izglītības nozarei, jo “ir faktiski neiespējami strādāt esošo resursu ietvaros”.

Kaut arī I. Druviete teic, ka “Vienotība” gatava vadīt jebkuru ministriju, vērojot šīs partijas uzvedību, jāsecina: ja pēc vēlēšanām varu saglabās esošā koalīcijā, iespējams, “Vienotība” nevēlēsies vadīt IZM tieši tāpēc, ka partijā nav vienotas nostājas izglītības jautājumos. Savukārt NA varētu netiekties pēc šīs ministrijas tāpēc, ka tai nav ministra amatam piemērota kandidāta. Pat tad, ja NA tomēr nolemtu uzstāt uz V. Poriņas vai pagaidām no politikas tālu stāvošā Rēzeknes Augstskolas rektora Edmunda Teirumnieka kandidatūru ministra amatam, koalīcijas partneri varētu baidīties no “pārlieka nacionālisma” ienešanas ministrijā un nedot šo ministriju Nacionālajai apvienībai.

Visskaidrāk savas pretenzijas uz Izglītības un zinātnes ministriju varētu pieteikt ZZS. Aizkulisēs runā, ka ZZS ņems savā pārziņā IZM tāpēc, lai tiktu pie Eiropas struktūrfondu finansējuma, kas arī nākamajā plānošanas periodā izglītības un zinātnes jomai tiks gana dāsni. Izglītības un zinātnes ministre tad būtu D. Reizniece-Ozola, kura guvusi ieskatu šajā jomā, vadot Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju. Viņa atzīst: ja būtu skaidrs veicamo uzdevumu plāns un atbalsts no nozares pārstāvjiem un koalīcijas, šo amatu varētu uzņemties. D. Reizniece-Ozola uzskata, ka “Vienotība” izglītības nozari atstājusi pabērna lomā un svarīgi uzdevumi – profesionālās izglītības attīstība, jauna pedagogu algu modeļa izstrāde, augstākās izglītības sakārtošana – tiek veikti pārāk kūtri.

Partiju solījumi par pārmaiņām izglītībā priekšvēlēšanu programmās:*

* “Vienotība”. Izstrādāt augstākās izglītības finansējuma modeli, kas nodrošina brīvu piekļuvi izglītībai, vienlaikus veicinot augstākās izglītības kvalitāti un konkurētspēju ES mērogā.

Stiprināt profesionālās izglītības sistēmu, panākot darba tirgum nepieciešamu speciālistu sagatavošanu.

* Latvijas Krievu savienība. Jānodrošina apstākļi izglītības sistēmas krievu valodā attīstībai – no bērnudārziem līdz augstskolām.

* “Izaugsme”. Turpināt izglītības sistēmas reformas, nodrošinot izmaksu efektīvu sākumskolu, pamatskolu un vidusskolu tīkla izveidi. Turpināt augstākās un profesionālas izglītības jomas reformas, nodrošinot izmaksu efektīvas un starptautiski konkurētspējīgas izglītības iegūšanu. Veikt izglītības darbinieku atalgojuma palielināšanu.

* Nacionālā apvienība. Valsts izglītības iestādēs mācības notiek valsts valodā, mazākumtautību skolās papildus apgūstot savu valodu, kultūru un vēsturi. Skolas ne tikai sniedz zināšanas un sagatavo profesijai, bet audzina valstiski atbildīgus pilsoņus. Saglabāts lauku skolu tīkls. Latgalē visās skolās iespēja apgūt latgaliešu rakstu valodu.

* Zaļo un zemnieku savienība. Lauku skolas attīstīsim kā starpnozaru centrus. Palielināsim pedagogu atalgojumu. Iestāsimies par obligātu vidējo izglītību, attīstīsim duālo profesionālo izglītību. Interešu un mūžizglītības izmaksas iekļausim valsts kompensējamo limitēto izdevumu sarakstā. Stiprināsim reģionu augstskolas, veicināsim augstskolu un zinātnes institūciju starptautisko konkurētspēju.

* “No sirds Latvijai”. Nodrošināsim jauniešu mērķtiecīgu sagatavošanu tautsaimniecībai būtiskajās eksaktajās, dabas un inženierzinātņu specialitātēs. Celsim pedagoga profesijas statusu sabiedrībā, nodrošinot atbilstošu atalgojumu, vienlaikus prasot profesionālo atbildību.

* “Vienoti Latvijai”. Izglītības nozare Latvijā ir tā, kurā nekavējoties jāsāk radikālas struktūras reformas, kuru neveikšana jau novedusi pie situācijas pasliktināšanās izglītības kvalitātē un skolotāju materiālajā stāvoklī. Augstākajā izglītībā valsts līdzekļi vairāk jānovirza studiju specialitātēm, kas ir cieši saistītas ar Latvijas kopproduktu veidojošajām tautsaimniecības nozarēm. Jāveicina izglītības pakalpojumu eksports.

* “Latvijas attīstībai”. Augstskolu skaits ir par lielu. Ieviešot neatkarīgu akreditācijas procedūru, to skaits samazināsies, katram Latvijas jaunietim nodrošinot iespēju studēt par valsts naudu kvalitatīvās un valstij noderīgās programmās.

* Reģionu apvienība. Mazo lauku skolu saglabāšana, nodrošinot izglītību vismaz līdz 4. klasei ieskaitot pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Skolu telpas vakaros – kā sabiedriskās dzīves un pieaugušo izglītības centri.

* Jaunā konservatīvā partija. Nodrošinās to, lai valsts finansētajās mācību iestādēs no bērnudārza līdz vidusskolai mācību valoda ir valsts valoda. Izglītības sistēmā nodrošinās darba devēju, nevis tikai darba ņēmēju gatavošanu.

* “Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām”. Izglītības programmu pārskatīšana, iesaistot pedagogus, nevis ierēdņus. Jāveido dažādu novirzienu skolas. Augstākā izglītība par valsts naudu tikai profesijām, kas valstij nepieciešamas.

* Partijas, kas te nav pieminētas, priekšvēlēšanu programmā par izglītības jomu nerunā. Partijas, kuru solījumi šajā nozarē bijuši apjomīgi, citētas daļēji.

Viedokļi


Kādi darbi izglītības jomā jāpaveic?


Roberts Ķīlis, bijušais izglītības un zinātnes ministrs: “Pirmkārt, būtu gudri jāizmanto tie ES struktūrfondu līdzekļi, kas nākamajā plānošanas periodā nonāks šajā nozarē. Sešiem gadiem tie būs gandrīz pusmiljards. Svarīgi šo finansējumu neizšķiest tāpat vien, bet izmantot nozares kapacitātes celšanai. Piemēram, augstskolu kopīgu doktorantūras skolu izveidei. Tāpat svarīgi mainīt augstskolu finansēšanas modeli, taču būtu naivi cerēt uz pilnībā valsts finansētu augstāko izglītību. Vajadzētu mainīt augstskolu pārvaldes sistēmu, lai tā kļūtu efektīvāka. Domāju, ka augstskolu skaits samazināsies, veidosies to konsorciji. Politiķi būs spiesti šo procesu koordinēt, bet to rosinās pašas augstskolas: saasinātas konkurences apstākļos lielās apkaros mazās. Tomēr tieši augstākā izglītība joprojām ministram varētu būt vissmagāk vadāmā joma. Vispārējā izglītībā ir liels juceklis, tur tagad priekšplānā izvirzījušās skolotāju algas, bet nākotnē vajadzētu atgriezties pie jautājumiem, kas saistās ar skolu autonomiju un izglītības kvalitātes monitoringu. Tā kā naudas un skolēnu vairāk nekļūs, ministram jāspēj spert gana radikālus soļus, lai samazinātu skolotāju un arī skolu skaitu. Vai gaidāmas kādas reformas, tas atkarīgs gan no tā, kādus tipāžus ievēlēs Saeimā, kāda būs koalīcija, gan no tā, kas būs ministrs un Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētājs.”

Ingrīda Mikiško, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja: “Jau pēc partiju programmām redzams, ka izglītība tām diemžēl nav prioritāte, jo tā lielākoties pieminēta maz vai nemaz. Jūtams arī, ka partijām nav konkrēta redzējuma par to, kā risināmas problēmas izglītības jomā. Vissvarīgākais risināmais jautājums būs pedagogu un akadēmiskā personāla darba novērtējums tieši finansiālā ziņā. Citādi konkurētspējīgākie mācībspēki un pedagogi atradīs darbu citur, kā dēļ neizbēgami kritīsies izglītības kvalitāte. Jāmaina izglītības saturs, uzsvaru liekot uz eksaktajām zinātnēm. Būtu vajadzīgs stratēģisks plāns, kā īstenot pārmaiņas izglītībā. Nesen pieņemtās pamatnostādnes diemžēl visu svarīgāko darbu pabeigšanu atliek uz 2020. gadu. Ātrāk lielākoties būšot gatavi tikai dažādi informatīvie ziņojumi.”