Glābti paši, tagad palīdz citiem. Patiess stāsts par izlaušanos no narkotiku un alkohola gūsta 4
Viņi neslēpj savu pagātni, bet daudz labprātāk runā par šodienu. Savulaik grimuši narkotiku un alkohola dūkstī, tagad kuplas ģimenes mamma un tētis. Naira un Juris Šķoņi no Kuldīgas. Glābti paši, patlaban palīdz citiem. Naira un Juris izveidojuši rehabilitācijas centru jeb tā dēvētās pusceļa mājas, kur dod iespēju sākt dzīvi no jauna, mācīties nepadoties, – kā to spējuši paši.
Naira atklāj, ka šorīt jutusies uzvilkta, nomākušas domas, ka vēl jāpaveic neskaitāmas problēmas. Tad vīrs rāmi sacījis: paskaties laukā, tur pastaigājas mūsu centra bērni, smuki apģērbti, drošībā, kopā ar mammām… Vai tev vēl ko vajag? Patiešām, viņa nodomājusi, tas ir vissvarīgākais. Sirdī ienācis miers.
Centrs iekārtots kādreizējā Ziru pamatskolā, vienā no savulaik slēgtajām lauku skoliņām. Pēc tam te saimniekoja Ventspils labdarības fonds Dzīvības maize, kas palīdz grūtībās nonākušajiem. Tā vadītājs un Šķoņu labs draugs Juris Siders ieminējies, ka šī māja noderētu Nairas un Jura iecerētajam centram.
Nē, tā tik milzīga saimniecība! Viņi zināja, ko nozīmē uzturēt kaut vai vienu Līvānu māju. Taču pērn piepeši saprata – esam šim solim gatavi. Tapa rehabilitācijas centrs, patvērums ne tikai atkarīgajiem un bijušajiem ieslodzītajiem, bet ikvienam, kā formulēts nosaukumā, “kurš nonācis krīzes situācijā sava dzīvesveida dēļ”.
Palīdzība pāri šķēršļiem
Pirmajā stāvā pie durvīm plāksnīte – Garderobe. Gari gaiteņi ar klašu telpām, ēdnīca. Piepeši noskan spalgs zvans… Viss kā skolā! Tomēr vienā gaitenī rindā salikti bērnu ratiņi, uz auklas žūst mazuļu apģērbs. Juris paver durvis – ne vairs klase, bet mīlīgi iekārtota telpa ar košiem zīmējumiem uz sienām. Te izveidota bērnistaba. Remontu veikuši puiši, kuri Kuldīgā nodarbojas ar MMA jeb cīņām bez noteikumiem. Paši pieteikušies, ieguldījuši sacensībās nopelnīto un darbu.
Palīdzīgu roku sniedz daudzi – kaimiņu saimnieks Raivo no Kalnarājiem atved pienu un kartupeļus, Kurzemes uzņēmējs Raitis Grīvāns palīdz ar pārtiku, mēbelēm un apģērbu. Kuldīgas pašvaldība piešķir naudu tiem, kas deklarēti pašu pilsētā. Pārējie līdzekļi jāgādā pašiem, rakstot projektus. Savējie no draudzes Dieva mājas sanāk kopā talkās, atbalsta sirdī un lūgšanās. Naira un Juris augstu vērtē ikvienu palīdzīgu roku.
Naira: Mums gan labāk patiktu, ja ne no viena nebūtu jāņem nauda. Palīdzību ir grūti lūgt. Labāk cerēt nevis uz Eiropu, bet uz Dieva žēlastību. Dzīvot komūnā, pašiem audzēt pārtiku un vēl nopelnīt, piemēram, šujot rotaļlietas vai piedāvājot vizināšanu ar suņiem.
Jebkurš nopietns biznesmenis centra ideju nosauktu par neprātu. Kāda ir bilance, kā nosedzat izdevumus? Pat draugi brīnās, ka uzdrīkstamies lolot tik lielu ideju. Lai arī visu nerēķinām, neskaitļojam, tomēr tā nav bezatbildība. Uzticamies Dievam, paļaujamies un darām.
Mums šis ir izlaušanās laiks. Katra diena kā jauns izaicinājums. Garīgā pasaulē tā ir – jo lielāks darbs veicams, jo vairāk šķēršļu. Taču ik solī jūtam Dieva klātbūtni, žēlsirdību. Ja tās nebūtu, abi ar Juri visdrīzāk mētātos kādā renstelē.
