Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
26. jūlijs, 2012
Drukāt

Izlīgsim! Pirmkārt savās mājās

Foto - LETAFoto - LETA

Cienījami valsts darbinieki aicina Latvijas iedzīvotājus izlīgt, lai beigtos strīdi, kā izprast un vērtēt pagātni. Labs nodoms ir domu apmaiņas vērts. Kāds kopīgs mērķis ir Latvijas pilsoņiem un visiem, kas Latvijā iekļāvušies? 


Vissvarīgāk, manuprāt, ir attīstīt Latviju kā plaukstošu nacionālu valsti saimniecības, labklājības, kā arī kultūras un izglītības ziņā, panākt Latvijai cienījamu vietu Eiropas un visas pasaules valstu saimē. Grūtākais uzdevums ceļā uz šo mērķi būs mazināt okupācijas sekas. Svarīgi ir izlīgt tiem Latvijas pilsoņiem, kas te dzīvo daudzas paaudzes un kurus okupanti spieda cīnīties vienus pret otriem. Tādēļ Latvijā jāattīsta pamattautas nacionālā apziņa, kā to dara visās Eiropas valstīs. Šai apziņai nav jāizvēršas šovinismā – centienos pakļaut citu zemju tautas. Jāattīsta sociālā solidaritāte, gādība par bērniem, veciem cilvēkiem un nelaimes gadījumu upuriem, taču tā nedrīkst izvirst par parazītisku sliņķu barošanu.

Latvijas pilsoņu kopīgais mantojums vēsturē sniedzas gadsimtos. Nozīmīgus secinājumus varam izdarīt, aplūkojot notikumus kopš 20. gadsimta sākuma. 1905. gada revolucionāri un arī latviešu strēlnieki Krievijas pilsoņu karā gāja zem sarkanajiem karogiem. Tas ir labi saprotams, jo toreiz Latvijā tāpat kā tagad gandrīz nebija latviešu vidusšķiras. Lielākie īpašumi un peļņa no tiem piederēja ārzemniekiem, bet latviešu vairākumam bija trūcīga eksistence. Tikai atcerēsimies: kamēr sarkanie latviešu strēlnieki nebija sakāvuši krievu monarhistu ģenerāļus, it īpaši Deņikinu, Rietumeiropas valstu vadītāji, kas vēlējās, lai austrumos no Vācijas būtu tradicionālā Krievija, pat nedomāja neatkarīgo Latvijas valsti atzīt de iure. Tādēļ piektā gada cīnītājus un arī sarkanos strēlniekus ienaidniekiem neatdosim! Arī viņi veidoja mūsu valsts pamatus.

 

Karā izpostītās Latvijas atjaunošana no 1920. līdz 1940. gadam notika sekmīgi. Arī tad bija gan smags darbs, gan dažas netaisnības. Tomēr domāju, ka trīsdesmito gadu beigu situāciju gandrīz katrs Latvijas pilsonis vēlētos arī šodien. Protams, ne jau burtiski, bet tādu, kāda tā varētu būt, ja nebūtu okupāciju.

 

Smagas novirzes no sekmīgas attīstības izraisīja PSRS okupācija 1940. gada 17. jūnijā. Okupanti vairākkārt mainījās, bet okupācija ilga vairāk nekā 50 gadus. Pēc Latvijas okupācijas staļinisti bendēja Latvijas sabiedriski aktīvākos cilvēkus. Kara beigās PSRS armija kā gaļas mašīna ierāva un samala lielu daļu Latvijas vīriešu. Nobendēto Latvijas pilsoņu vietā okupanti ieveda savas zemes pavalstniekus. Tikpat nelietīga bija vācu okupantu rīcība. 1942. gada 3. decembrī Rīgas ģenerālkomisārs savā vēstulē Ostlandes reihskomisāram aicināja iesaistīt vācu armijā 100 000 latviešu. Tāda rīcība došot iespēju nemobilizēt 100 000 vāciešu, uzlabot Vācijas darbaspēka bilanci un ietaupīt “vērtīgās vācu asinis”. Uzskatu, ka mūsu valstij ir goda pienākums rūpēties, lai tie Latvijas pilsoņi, ko svešzemju okupanti, rupji pārkāpjot starptautiskos likumus par okupēto teritoriju iedzīvotājiem, iesauca armijā, sūtīja briesmās un nāvē Latvijai svešu interešu dēļ, vecumdienās būtu pietiekami nodrošināti.

Okupāciju laikā Latvijā ievestos svešzemniekus, kā arī tos viņu pēcnācējus, kuri cenšas nevis iekļauties Latvijas dzīvē, bet gan tēlot “vecākos brāļus” un sabiedrību šķelt, nav lielas jēgas aicināt par līdzi spriedējiem sabiedriskajos izlīgumos. Viņi nav Latvijas vēstures mantinieki. Savu mantojumu viņi ir atstājuši savās zemēs. Laika gaitā iebraucēji vai nu iekļausies mūsu valsts dzīvē uz Latvijas vērtību pamata, vai arī atgriezīsies savā zemē.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+