Viedokļi
Feļetoni

Egils Līcītis: Oligarhu aprūpes centrs un politiķu pātarošana 8


Inguna Sudraba.
Inguna Sudraba.
Foto – Edijs Pālens/LETA

Bez Ingunas Sudrabas vadītās oligarhu lietas izmeklētāju komisijas līdzdarbības un neatlaidības, deputātiem ne mazākā mērā pašiem negribot, caur bieziem gubu mākoņiem palēnām sāk spraukties gaismas stari. Mēnešiem ilgi komisija pēc Sudrabas mājiena ar amata zizli pa lielai daļai informējās no vazelīna smēri ieziestiem liecinātājiem, kas sniedza vēstījumus, “kādus vajag”, un apskrubināja žurnāla “Ir” kauliņus. Tāpēc, dabiski, aizklīda maldu ceļos, vandījās caur kosmisko miglāju un citu gāzveidīgo elementu gigantiskām masām. Bet te atrodas dzīvi aculiecinieki, kurus Sudraba nav attapusies nedz saukt uz sēdēm, nedz konsultējoties izprašņāt un kuri tomēr uz paplātes pasniedz autentiskas liecības, piemēram, par to, kā ritēja laikraksta “Diena” pārņemšana un kas tie pārņēmēji. Drosmīgs bijušais “Dienas” valdes priekšsēdētājs Uldis Salmiņš atzīstas, kā viņu par koncerna administratoru “taisīja un regulēja” Andris Šķēle, vēlāk Ainars Šlesers un kā iztālēm rēgojās trešā kompanjona Aivara Lemberga siluets. Salmiņa kungs godprātīgi to izstāstījis – nedz viņam likts klāt karsts gludeklis, nedz viņš spīdzināts ar elektrourbi. Turklāt publiskotais žurnālistu vidē nebija zināms tikai pirmziemniekiem – Salmiņa materiāls ir vērtīgs vien ar lietu kārtošanas klātbūtnes efektu.

Par brīvu piegādātās ziņas ir liela mierinājuma balva izmeklētāju komisijai, un tāpat kā aklai vistai trāpās pa graudam, arī Sudrabas komandai ir odziņa – sausais atlikums vismaz vienā virzienā. Tas ved uz to, ka cilvēki ir pirkuši dienas laikrakstu (precīzāk, preses koncernu), maskējuši savus darījumus aiz fantastiskām būtnēm, melojuši un mācījuši melot apakšniekus, būdami amatpersonas, deputāti, nav uzrādījuši un deklarējuši īpašumtiesības.

Kas nu izriet, ka mūsu draugi oligarhi ir prasti krāpnieki? Nē, ir zināms Ģenerālprokuratūras uzskats, ka savāktajos krimināllietas materiālos nav nekā pierādāma un neviens uz tiesu nav velkams. Tas tā kā bijis pareizi un tīri nostrādāts bizness, gandrīz vai par veiklību uzteicamas saimnieciskās darbības un politiskās pārvaldības metodes, kā 200 metrus no Ministru kabineta un blakus prokuratūras ēkai taisīja pagaldes valdību. “Rīdzenes” numuram, kur vērpa “valstiskās” stratēģijas, būtu piešķirams aizsargājama biotopa vai memoriālā muzeja statuss.

Diemžēl Saeimas komisijai, kas paredzējusi izsaukt nēģu izlocīšanās mākslas karali un viņa kolēģi uz izjautāšanu, diez vai izdosies bloķēt un apiet publiskoto liecību, kā avīzes nonāca politisku grupējumu varā un zem ielikteņu kontroles. Kad pie Ingunas ieradīsies ielūgtie kungi, bijušajai kontrolierei ir pavedieni rokā, lai darbotos enerģiskāk par vampīru apkarotāju van Helsingu un visu dzijiņu satītu gludā kamolītī. Kā ar sarkanu iezīmējas uzdodamie jautājumi pētījamā lietā. Vai lieciniekiem 3A bija īpašumā daļas avīžkoncernā? Ar kādu nolūku AŠ vai AL bija jāmetas izdevējdarbības lauciņā, kas nenesa peļņu un nepildīja kabatas, bet radīja nebeidzamus zaudējumus? Vai laikraksti bija praktiski noderīgs instruments politiskās ietekmes palielināšanai? Ahā, un te jau komisija būs pietuvojusies atklāsmēm par tālejošākiem mērķiem kā valsts sagrābšanu, vēlamo viedokļu tiražēšanu un jautājumam, vai šobaltdien oligarhi ir īpašnieki “neatkarīgos” izdevumos. No malas raugoties, atbildes šķiet elementāras un saprotamas. Lieciniekiem bija jāattaisno augsto ieņemamo oligarhu stāvoklis. Oligarhu raksturo ekonomiskā un politiskā vara komplektācijā ar medijiem viņu īpašumā. Tad nu trīs draugi iegādājās pilnai paketei avīzīti, ietekmējot kursu, lai “Diena” vairs nebūtu traucējoša globālpolitikai.

Nelaimīgā kārtā Sudrabas komanda līdz šim darbojusies tā, ka pelnījusi tikt pārkristīta par oligarhu aprūpes centru, nevis Saeimas izmeklēšanas komisiju. Par to ir atbildīgas partijas, kuras nosūtījušas pārstāvjus, kas karājas oligarhu bikšu lencēs. To skaitā ir Zaļo un zemnieku savienība, “Saskaņa”, “No sirds Latvijai” un diemžēl Latvijas Reģionu apvienība. Tāpēc cilvēkiem nevienā brīdī nav jāklausās pātarošana, cik politiķiem no svara aizstāvēt pensionāru vai latviešu, vēlētāju vai valstiskās intereses. Viņiem rūpe vien izdarīt labus pakalpojumus saimniekiem, gādāt par oligarhu mieru, labsajūtu un ērtībām.

LA.lv