Latvijā
Politika

KNAB divās nedēļās nespēj noskaidrot, vai publicētās “oligarhu sarunas” bijušas autentiskas 19


Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers
Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers
Foto – Valdis Semjonovs

Kalnmeiers ar mieru likt galvu uz giljotīnas

Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija vakar centās noskaidrot, kāpēc “Rīdzenes sarunas” kā pierādījums nav nonācis līdz tiesai, kā notiek izmeklēšana Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) un kas būtu jādara parlamentārajai izmeklēšanas komisijai, kas tika izveidota 21. jūlijā. Atgādināšu, ka šīs idejas autori ir “Vienotības” deputāti. Bet kas īsti šādai komisijai būtu jāskaidro? Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers sacīja, ka nosacīti varētu būt trīs bloki, kurus tad parlaments izvērtētu. Pirmais ir KNAB un prokuratūras darbs, kas esot visātrāk un vienkāršāk izdarāms. “Vai ir pieļauti kādi likuma pārkāpumi procesā, nepilnības, un, ja man izsaka tik nopietnus pārmetumus, tad šīs komisijas atzinums varētu būt pamats jautājuma virzīšanai Saeimā, uzsākot prokuratūras likumā noteikto ģenerālprokurora atstādināšanas procedūru,” secina ģenerālprokurors.

Otrais bloks Kalnmeiera ieskatā varētu būt “šo personu (oligarhu. – M. L.) sarunas par dažādu valsts amatpersonu virzīšanu un iespējamām nomaiņām”. Bet trešais bloks – politika un mediju ietekmēšana. Tiesa, ģenerālprokurors uzskata, ka pēdējos divus būtu ļoti grūti izvērtēt.

Ē. Kalnmeiers: “Likums noteic, ka komisija var iepazīties ar operatīvās lietas materiāliem tādā apjomā, kādā to atļauj subjekta vadītājs, un tas dod iespēju komisijas locekļiem redzēt tos dokumentus, arī tos, kas bija vēl pirms manas apstiprināšanas ģenerālprokurora amatā. Neizslēdzu iespēju, ka to varētu izvērtēt augsta līmeņa neatkarīgi eksperti, gan Augstākās tiesas tiesneši, zinātnieki, parlamenta pārstāvji… Atbalstu jebkuru likumīgi izveidotu pārbaudes formu, jo mums nav ko slēpt, mēs iesniegsim visus dokumentus.”

Ģenerālprokuratūra pēc Saeimas Nacionālās drošības komisijas, kā arī Nacionālās drošības padomes aicinājuma gatavo rakstveida informāciju, kas un kā “oligarhu lietā” ir noticis.

Meklēs izpaudējus

Savukārt KNAB priekšnieks Jēkabs Straume informēja, ka birojā notiekot trīs pārbaudes. Pirmā ir par šajā kriminālprocesā krimināltiesiski nevērtēto informāciju, kas nav pievienota kriminālprocesam. Otra pārbaude, kurā piedalās arī Satversmes aizsardzības biroja pārstāvis, izrietot no Ministru kabineta noteikumiem par iestādes vadītāja pienākumiem, ja viņam rodas pamatotas aizdomas, ka no šīs iestādes ir izpausts vai nozaudēts valsts noslēpuma objekts. Piecpadsmit dienas, kad tas bija jānoskaidro, jau ir aizritējušas, tāpēc šī izmeklēšana esot pagarināta. Straume vēl arvien nevarot apstiprināt, ka žurnālā “Ir” publicētais ir “autentisks tam, kas patiesībā ir noticis”.

“Žurnāls “Ir” atsakās sadarboties ar KNAB šajā jautājumā, paziņojot, ka publicētās sarunas ir autentiskas. Ar šādu paziņojumu vien ir par maz, lai komisija varētu pieņemt lēmumu un izvērtēt, vai tiešām notikusi valsts noslēpuma izpaušana vai nozaudēšana,” sacīja Straume. Ja atklāsies, ka tas ir noticis, sākšot kriminālprocesu. KNAB priekšnieks arī informēja, ka kopā ar Valsts ieņēmumu dienesta darbiniekiem notiekot pārbaude par amatpersonu nedeklarētajiem īpašumiem.

Kritiku medijiem veltīja arī Kalnmeiers. “Visur tiek teikts – šie cilvēki ir vainīgi, bet jūs nepierādījāt. Taču tiesiskā valstī vispirms vāc pierādījumus, tad izvirza aizdomas, tad apsūdzības un tikai tad likumā noteiktajā kārtībā atzīst, ka persona ir vainīga kaut kādā nodarījumā. Pie mums patlaban notiek otrādi – vispirms atzīst par vainīgu un tad sāk skaidrot,” uzskata ģenerālprokurors, piebilstot, ka operatīvās izstrādes lietai pievienotajos dokumentos varot izlasīt, ka viņam izteiktie pārmetumi, ka ģenerālprokurors esot pārtraucis operatīvo izstrādi, neatbilstot patiesībai. Norādījumi par iespējami nesamērīgu iejaukšanos cilvēktiesību sfērā esot fiksēti vēl pirms Kalnmeiera apstiprināšanas amatā 2010. gadā.

“Tad kam lai mēs ticam?”

Uz komisijas sēdi bija uzaicināts arī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Skutāns, kurš centās pārliecināt deputātus, ka tiesībsargājošās iestādes ir rīkojušās atbilstoši likumiem.

“Ja prokurors atzīst, ka pēc likuma viņš neredz pamatu virzīt lietu uz tiesu, tad diemžēl šajā gadījumā saskaņā ar Latvijas likumiem nevienam mums šeit klātesošajam nav pamata prokuroram kaut ko pārmest. Sabiedrībai ir jāpasaka, vai nu mēs ticam tai sistēmai, ko deputāti likumos iebalsoja un ierakstīja, vai mēs neticam. Ja mēs neticam, ja mēs apšaubām gan ģenerālprokurora rīcību, gan visu izmeklēšanu, nu tad jāsāk domāt par likumu. Prokurors nevar spēlēt ar tiesu, sak, vinnēšu vai nevinnēšu. Likumā ir skaidri noteikts, ka tikai tad, kad viņš ir simtprocentīgi pārliecināts, ka pierādījumu ir pietiekami, tad var virzīt uz tiesu. Ja tiktu pārsvītrotas Operatīvās darbības likumā un Kriminālprocesa likumā paredzētās darbības, tad var uzskatīt, ka mēs atsakāmies no demokrātijas un tiesiskuma. Tad kam lai mēs ticam? Tad jau jūs man arī varat pieprasīt, lai izvērtētu lietas, kur bijis attaisnojošs spriedums. Nu nav šodien tāda likuma,” norādīja Stukāns.

Bijusī KNAB priekšnieka vietniece Juta Striķe centās pārliecināt deputātus, ka no paša sākuma fakti, uz kuru pamata tika sākta operatīvā lieta un krimināllieta, liecināja par “valsts nozagšanu”, par nacionālās drošības apdraudējumu, par miljonu vērtu uzņēmumu prettiesisku privatizāciju…

Saistītie raksti

J. Strīķe: “Apzinoties šīs lietas nozīmīgumu, mēs meklējām visas iespējas, kā savākt pierādījumus. Tas, ka ierakstītas šīs sarunas un ne tikai šīs, jo ierakstītas tika daudz vairāk, liecina par tā laika komandas cilvēku personisko drosmi un profesionalitāti, jo ierakstīt nepubliskas sarunas ir ļoti sarežģīti. Turklāt ņemot vērā, ka toreizējais Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Jaundžeikars noplūdināja operatīvo informāciju un bija arī citi riski, ka informācija noplūdīs. Neskatoties uz to visu, ir izdevies piefiksēt ļoti būtiskus faktus. Pateicoties Vilnītim, Streļčenokam (bijušie KNAB priekšnieki. – M. L.), neviena mēneša nav bijis, kad mēs varētu mierīgi strādāt un koncentrēties šim darbam.

Visi mūsu centieni panākt taisnīgu krimināltiesisku risinājumu vainagojās ar visu iesaistīto darbinieku atlaišanu, pārcelšanu, likumu maiņu, un kas vēl tur tikai nenotika.”

LA.lv