Mobilā versija
+6.9°C
Velta, Velda
Piektdiena, 24. novembris, 2017
9. novembris, 2017
Drukāt

Māris Zanders: Izmēram ir nozīme (3)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Māris Zanders

Procesi “Vienotībā”, kas ir rezultējušies ar Solvitas Āboltiņas izslēgšanu no partijas, apliecina, ka par politiku Latvijā nevar spriest, lietojot citu valstu analoģijas. ASV partijas – vienalga, Republikāņu vai Demokrātu – līderis parlamentā ir patstāvīga politiska figūra, kas var nepiekrist, piemēram, partijas biedram – valsts prezidentam. Lielbritānijā ārlietu ministrs Boriss Džonsons netiek izslēgts no partijas, lai gan neskopojas ar paziņojumiem, kas bojā dzīvi partijas līderei – premjerministrei. Grieķijā savulaik toreizējais finanšu ministrs Janis Varufakis īstenoja savu politiku un no partijas “Syriza” aizgāja pats. Citiem vārdiem sakot, tas, kas tiek pārmests Āboltiņai – atšķirīga viedokļa publiska paušana un gan jau arī ietekmes īstenošana aizkulisēs –, patiesībā Rietumu demokrātijā nav nekas ārkārtējs. Neatkarīgi no tā, ko katrs no mums domā par Āboltiņu.

Cita lieta, ka Latvijas mazajā politiskajā ekosistēmā šāds modelis acīmredzot nedarbojas, jo resurss, par ko notiek politiskā cīņa – ar resursu saprotot iespēju ietekmēt lēmumus, kontrolēt finanšu piesaisti –, ir salīdzinoši mazs. Atgriežoties pie piemēriem – Spānijā sociālistu līderis Andalūzijas reģionā var runāt pretī partijas vadībai Madridē un tādēļ no pārdzīvojumiem neģībst nedz vadība Madridē, nedz līderis Andalūzijā, jo katrs var rēķināties ar savu atbalsta bāzi. Latvijā bāze ir tik neliela, ka alternatīvi ietekmes centri viena politiskā spēka ietvaros nevis veselīgi konkurē, bet agri vai vēlu sāk plūkties. Un tas attiecas ne tikai uz “Vienotību”, līdz ar to Āboltiņas izslēgšana nav tikai kārtējā epizode visiem jau viegli apnikušajā “Vienotības” iekšējā “tusiņā”. Savukārt tēze, ka “zaļie zemnieki” tomēr pierāda vairāku varas centru pastāvēšanas iespējamību, nebūs īsti korekta, jo nav tādas partijas “zaļie zemnieki”. Grūti iedomāties, ka, piemēram, Aivars Lembergs pieciestu kaut ko tādu savā politiskajā grupā, toties dažādu ietekmes punktu vienlaicīga pastāvēšana Latvijas Zaļajā partijā ir novedusi pie tā, ka arvien grūtāk saprast šīs partijas nostādnes.

Pieņemu, ka šī iekšējās viedokļu daudzveidības robežu problēma būs jārisina Jaunajai konservatīvajai partijai (JKP), kurā apvienojušās pietiekami patstāvīgas, spilgtas personības, to skaitā vadības līmenī. Kamēr JKP izteikti koncentrējās uz vienu diviem jautājumiem, problēmas, visticamākais, neradās. Saeimas vēlēšanu (ar to saprotot arī sabiedroto meklēšanu pēc vēlēšanām) ciklā objektīvi jautājumu, izvēļu loks paplašinās.

Vai ir iespējams līdzsvars starp to, ka, no vienas puses, iekšējā konkurence partijā ir normāla parādība, un to, ka, no otras puses, Latvijas īpatnību dēļ tā tomēr ir problemātiska? Paši politiķi teiks, ka risinājums ir “iekšējās diskusijas”. Protams, bet ar to nepietiek, jo neviena diskusija, teiksim, partijas valdē nevar aptvert iespējamo situāciju dažādību. Manuprāt, vēl viens risinājums ir vienošanās par to minimumu, attiecībā uz kuru disciplīnai tomēr ir jābūt. Improvizējot: ja partijas x biedrs medijiem pauž kaut ko savdabīgu par, piemēram, partijas vadības nostāju nodokļu jautājumos, tad rokas, kājas pa gaisu neiet. Savukārt, kā saka, uz savu galvu uzrunāt iespējamos partnerus citās partijās gan nedrīkst. Šādam minimumam, manuprāt, jābūt, cik iespējams, kompaktam, un tādā primāri ir jābūt tādas pašdarbības liegumam, kas var beigties ar vai nu finansiālām problēmām konkrētajai partijai, vai tiesāšanos. Manai garšai ar to, atklāti sakot, arī pietiktu.

Konceptuāli es palieku pie izvirzītās tēzes, ka politiskās ekosistēmas, precīzāk sakot, tās barības avotu, ierobežotie apmēri Latvijā mazina iekšējo demokrātiju politiskajās partijās. Atliek vien cerēt, ka izmēru spiedienu var mazināt, ja politikā iesaistītie uz sevi un konkurentiem spētu laiku pa laikam paskatīties, apzinoties, cik visa šo cīņu nozīme ir tomēr relatīva. Kā savā nesen iznākušajā krājumā raksta jaunā dzejniece Krista Anna Belševica, “rīt būs jauna diena un arī jauna nakts”. Un pēc tam atkal diena.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Te autors laikam jauc politisko ķīseli……lemberga un citas nav partijas,bet šo cilvēku naudas apvienības,klubs vai čomu būšana ,kas ietekmē tautas likteni….nu gluži ,kā andrīši un aināriņi………Partijās ir tautas masas…….

  2. līdz kaklam apnikušajā Vienotības valsts tusiņā,
    nevis viegli apnikušajā Vienotības “iekšējā” tusiņā !!!

  3. līdz kaklam apnikušajā Vienotības valsts tusiņā,
    nevis viegli apnikušajā Vienotības “iekšējā” tusiņā !

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Nedrīkst taču bērt pērles cūkām priekšā!

Valsts prezidenta likumdošanas un juridiskā padomniece Kristīne Jaunzeme Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” izteica viedokli, ka Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas aicinājums Valsts prezidentam atcelt īpašo VDK likumu un nodot “čekas maisus” atklātībai ir bijis pārsteigums. Viņa atgādināja, ka VDK izpētes komisijai ir likumdevēja dots uzdevums līdz 2018. gada jūnijam sniegt rekomendācijas valdībai, kā un cik lielā mērā atvērt “čekas maisus”. K. Jaunzeme komisijas priekšlikumu atcelt likumu un vienkārši visu publiskot salīdzināja ar šo cilvēku vārdu izbēršanu uz ielas, lai visi varētu bradāt, bet, par laimi, tiesiskā valstī tā nevarot darīt. “Visu publiskot un iet ar revolucionāro pārliecību nevar, tad “čeka” turpinātu dzīvot,” sacīja Jaunzeme.

Vai jūs uztrauc atšķirīgi standarti pārtikas produktiem Latvijā un citviet Eiropā?
Draugiem Facebook Twitter Google+